Andris Balodis, skolotājs, skaņu režisors, komponists
Operas nams. Lēnām dziest gaismas, veras priekškars, prožektora stars izgaismo diriģentu, viņš paceļ zizli, sāk skanēt operas uvertīra. Mans blakussēdētājs, ģērbies plēstajās džinsās un t-kreklā, atver popkorna kārbu, izplatot pretīgu siera smaku (ciest nevaru ne popkornu, ne čipšus ar siera garšu!), un bez kautrēšanās sāk grauzt. Savukārt priekšā sēdošā, iespējams, vēl tīne, tik trūcīgā apģērbā, kas diez vai piesedz visu, kas šajos apstākļos piederētos, pirms popkorna graušanas iežļurgā kolu no amerikāniska izmēra 0,75 l trauka. Līdzīgi skati redzami visapkārt, tik katram sava popkorna garša un smarža; kādam līdzi pat aliņš, un tas viss kopā veido zema līmeņa dzertuvei piederīgu smārdu.
Sacīsit – kas tie par murgiem? Kur kas tāds redzēts? Būsim godīgi – operā vēl nav redzēts, taču kino tā jau ir ikdiena. Bet viss plūst, viss mainās. Pārdesmit gadu, un nebrīnīšos, ja tādi skati būs ierasta lieta gan operā, gan Nacionālajā, gan Dailes teātrī. Jāatgādina, ka pirms gadiem 20 nekas tāds nebija redzēts arī kino. Starp citu, kādreiz to sauca par KINOTEĀTRI – ne velti kino, tāpat kā operā un teātrī, ir scenārija autors, režisors, mākslinieks, komponists un aktieri, kā arī daudzu citu profesiju pārstāvji, kas kopā rada mākslas darbu, ko sauc par kinofilmu neatkarīgi no tā, vai tas ir trilleris, detektīvs, fantastika vai kas cits. Kino rādīšanai būvēja speciālus kinoteātrus – pie mums ievērojamākais, domājams, ir „Splendid Palace” (ilgstoši pazīstams ar nosaukumu „Rīga”), bet ASV – Kodak kinoteātris, kurā notiek visā pasaulē ievērojams notikums – Kinoakadēmijas balvu jeb „Oskara” pasniegšana. Uz šo pasākumu dāmas ierodas vakarkleitās, kungi – smokingos un frakās. Varbūt dīvaini, bet vēl neesmu redzējis, ka tur kāds grauztu kā bebrs – varbūt tās ir vienkārši bailes, kas no kā tāda attur, jo tamlīdzīgas izdarības varētu atspēlēties ar miljonu neiegūšanu nākotnē, bet vienkāršākā gadījumā ar apsardzes iejaukšanos. Arī abu šo pieminēto kinoteātru arhitektūra arī kaut kā neiet kopā ar neapturamo žokļu kustināšanu. Līdzīgi neiet kopā pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles uzņemtā filma „Nāves ēnā” ar skrapš, skrapš, skrapš vai Čārlija Čaplina filmas „Lielās pilsētas ugunis” pēdējais kadrs ar kolas klunkšķi un sekojošu atraugāšanos.
Nu arī pie mums, līdzīgi daudz kam citam, ievazāts vēl viens no amerikāņu subkultūras vīrusiem ar necenzētu visatļaušanos un pārprastu brīvību. Atbāžot „es to drīkstu” vai sliktākajā gadījumā otru vienkārši nošaujot (neaizmirsīsim, ka tā ir bijis nu jau arī pie mums!), pamazām no savām galvām sijājam ārā to, kas mūs padarījis par kulturāliem cilvēkiem – vai tad ko tādu maz vajag? Teiksit – nav jau tik traki? Nepiekritīšu – ir vēl trakāk! Kādā mūzikas skolā (ne Cēsīs vai Cēsu rajonā esošajās) skolotājs bez jebkādiem kompleksiem skolniecei dod cigaretes un sola pa purnu kolēģim, kas šādas amorālas darbības mēģina pārtraukt, savukārt skolas vadība par vainīgu uzskata to otro, jo, redz, tiem pirmajiem esot tiesības. Nez kāpēc par pienākumiem un kaut kādām vispārpieņemtām uzvedības normām jau atkal aizmirsts, arī tad, ja tās ir ne tikai pašsaprotamas, bet nofiksētas pat rakstiski.
Var jau, protams, atrunāties ar to, ka kinoteātrim jāgūst papildu peļņa un jāpiesaista publika. Runājot par peļņu – tā tiešām nav maza, ko bez grūtībām sapratīs jebkurš, kas salīdzinās lielveikalā pirktu popkorna graudiņu cenu ar gatavo produktu, kuru pārdod pie ieejas zālē. Savukārt par publiku – nav jau nekāda māksla izdabāt visiem muļķiem, kurus vecāki nav audzinājuši negrauzt jebkurā vietā.
Un tomēr jautājums paliek – vai drīz pienāks laiks operas popkornizācijai?
Komentāri
Innersmile
Pievienots: 2012-01-12 00:19
Andri, atbilde uz jūsu pēdējo jautājumu ir- nē- drīz opera netiks popkornizēta! Tāpat kā pirms kino seansa nedzers šampanieti un neēdīs lašmaizītes, kā to dara operas starpbrīžos. Ja jums riebj popkorna smarža, iesaku neiet uz kino vai kinoteātrī to paciest un ''necepties''. Tāpat nebūtu ieteicams iet uz hokeju, ja nepatīk, ka kāds dzer alu vai uz jau pieminēto operu, ja nepatīk vīna vai balzāma smarža.Ir tik daudz brīvā laika izklaižu iespēju, ka vajadzētu atrast tomēr piemērotāko un netraucēt pārējiem pavadīt to tā kā katrā konkrētajā vietā ir pieņemts. Jums, Andri, ieteiktu koncentrēties uz pamatdarbu- mūzika, tas taču ir tik skaisti! Kāds tur kino ar popkorniem... Ceru, ka mans ieraksts jūs iedvesmos sakomponēt ko tādu, kas nokļūs arī līdz manām ausīm.
Bībelnieks-Bostonā
Pievienots: 2012-01-06 01:19
Rīga tādus pat apšauj un miers!!
Anete
Pievienots: 2011-11-09 09:13
Diemžēl piekrītu Andrim.
Siguldas koncertzālē Baltais flīģelis kaut ko līdzīgu nācās piedzīvot šogad septembrī koncertā "Brīnumskapis".
Sākas koncerts un man priekšā sēdošā mammīte paceļ lieulu tašu un ar lielu cieņu izdala saviem mazajiem bērniem keksus un sulas paciņas... Brrrr! Biju šokā!
Pie tam viņi sēdēja pašā pirmajā rindā...
jaanis
Pievienots: 2011-10-08 12:04
Manuprāt, publiku un izturēšanās protokolu nosaka repertuārs. Kinoteātrī rāda visu ko, priekš visiem. Paliek tikai sabiedriskai vietai raksturīgais izturēšanās minimums. Kāds nu tas ir - tāds ir. Kinoteātris vairs nav mākslas baudīšanas vieta, bet atrakcija. Opera tāda nav.
Reklāma