Andra Gaņģe
www.edruva. lv un laikraksta Vidzemes novadiem "Druva" redaktore
Kamēr ortodoksālie latvieši pukojas par tautai svešo tradīciju - Valentīndienu jeb visu mīlētāju svētkiem – un saka, ka latviešiem ap šo laiku jāsvin meteņi, ne viens vien puisis un meitene, pat pusmūža vīrs un sieva, viens otram 14.janvārī iedeva neikdienišķu buču un mīļu velti – šokolādes kārbiņu, rozi vai līksmu pavasara ziediņu, pagatavoja neikdienišķas brokastis vai pusdienas. Un diena aizritēja mīļā omulībā un sirsnībā. Uzplaiksna negaidīti šķelmīgs smaids starp diviem, kas šķietami ieslīguši ikdienas rutīnā kaut kur starp rēķiniem, kas jāmaksā, un mašīnu, kurai pienācis tehniskās skates termiņš, pieskāriens kļūst uzrunājošāks, un, izrādās, virtuvē, plecu pie pleca griežot sīpolus salātiem un cepot kotletes, var uzrasties Amors ar pilnu bultu komplektu.
Meteņi tiešām ir jautri svētki. Budēļos iešana, vizināšanās ar kamanām, jārēšanās pa sniegu kuplā pulciņā un uz ugunskura vārīta biezputra – izpriecas visai dienai, labs garastāvoklis vakarā un ciešs miegs naktī arī nodrošināts. Taču tās intimitātes un acu uzdzirkstīšanas, kas ikdienišķos darbus diviem – vīrietim un sievietei - pārvērš par kopīgu lidojumu, gan tajos nav.
Gadskārtu ieražu mums, kā jau zemnieku tautai, pietiek. Žēl, bet tās lielākoties atceras tika bērnudārzos un skolās. Pieaugušajiem gadskārtu svētki, izņemot Jāņus, kļūs sveši, jo nav jau vairs tiem īstu sakņu šodienas dzīvē. Savu zemniecisko daļu pieliekam klāt kristīgiem Ziemassvētkiem un Lieldienām, kad katrā mājā netrūkst savu īpašo, šķiet, arī pagānisko tradīciju.
Mums pietrūkst intīmo svētku. Nedomāju intīmus pašizziņas brīžus - sarunas ar Dievu, Radītāju vai citu augstāku spēku, kuram nu kurš tic. Domāju ļoti cilvēcisku mīlestību, kuru mums arī devis Radītājs, reizē dodot spēju radīt.
Svinēsim svētkus, kas liek uzdzirkstīt jūtām, bez kurām cilvēces pastāvēšana nebūtu iedomājama. Ieliksim kaut to pašu vienkāršāko sarkano plastmasas sirsniņu ziemas spelgoņa kalendārā kā atzīmi – mēs mīlam un mūs mīl.
Reklāma