Indrai Ķibulei jau divdesmit pieci gadi. Sasniegta robežšķirtne starp jaunkundzi un vecmeitu. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas viņā atgriezās savā dzimtajā pilsētā un pēc ilgas gaidīšanas dabūja nodarbošanos privātā keramikas cehā. Tas bija darbs tieši viņas profesijā, jo Indra beigusi keramikas nodaļu. Starpība starp akadēmijas laika domu lidojumiem un praktisko darbu bija milzīga. Tur mācīja mākslas noslēpumus, bet te vajadzēja gatavot tirgus preces – bļodas, krūzes un krūzītes, pa kādam suvenīrvelniņam. Varēja jau mālus pārvērst svečturos vai dekoratīvos šķīvjos, bet tos reti kāds pirka. Ja šiem greznuma priekšmetiem noteica māla bļodas cenu, tad jau kāds tos iekāroja. Indra nevar vien izdomāt, kur paliek slavenā Latgales keramika. Daļu, protams, atdāvina radiniekiem, draugiem, kaimiņiem un augstiem viesiem, bet pārējo daļu veikalos taču neizpērk No kā latgalieši pārtiek. no kā izdzīvo? Māksla prasa upurus, sevišķi mūsdienās. Gleznotājiem klājas vēl bēdīgāk. Personālizstādēs ļaudis redzēto apskatās, apbrīno, bet reti kādu darbiņu nopērk. Ja Indra nedzīvotu vecāku trīsistabu dzīvoklī, kur viņai pašai sava istaba, un neēstu pie viena galda, iztikšana būtu grūta. Jācer, ka Latvija no krīzes bedres reiz izrāpsies un iedzīvotāji varēs atļauties nedzīvot tik pieticīgi.
Indra pašlaik apstājusies pie muzeja durvīm un raugās afišā, kas vēsta, ka tieši šodien šeit tiks atvērta Indras Ķibules personālizstāde. Pie sienām un uz vitrīnu plauktiem novietoti viņas radošā mūžā radītie mākslas priekšmeti, kopskaitā ap simtu. Blakus telpā vienlaikus atvērta tekstilmākslas izstāde. Tantiņas nav mācījušās augstās skolās, bet viņu radītie musturainie cimdi piesaista apmeklētāju lielāku ievērību nekā mācītas keramiķes izgatavotā kafijas servīze. Vai tā nav pasaules netaisnība?
“Diezin, vai kāds pilsētnieks uz keramikas izstādes atklāšanu atnāks?” domā Indra.” Un vai autorei arī kāds vārds būs jāsaka?”
Kad pulkstenis rāda afišā norādīto izstādes atklāšanas laiku, Indra iet muzejā. No rīta viņa pati nesa no mājām eksponātus un palīdzēja muzeja dāmām iekārtot ekspozīciju. Tagad izstāžu telpā iedegtas sveces un to liesmiņas romantiski apspīd glazūras. Te nu ir Indras sapņu un centienu pasaule. Pie katra darinājuma ilgi domāts, pirms tas no ieceres pārtapis priekšmetā. Raugi, reizē ar Indru izstādē ienāk solīds kungs un ar acīm lēnām pārlūko izstādīto darbu klāstu, līdz skatiens apstājas pie sienas dekora ar sarkanu pīlādžogu ķekaru.
- Jūs acīmredzot esat šīs izstādes autore? – viņš jautā.
- Tā ir, - atbild Indra.
- Par cik jūs pārdodat šos sarkanos pīlādžus?
- Nepārdošu, jo šis ir vienīgais eksemplārs. Bet nākotnē varam sarunāt, kad iztaisīšu vēl otru. Cik jūs solāt?
- Kādu simtu vismaz.
Tas ir daudz. Pirmoreiz Indras mūžā paveras iespēja ar mākslu kaut ko nopelnīt. Tātad tautas nabadzība ir krietni pārspīlēta. Cienītais kungs atstāj savu mobilā tālruņa numuru un lūdz viņam piezvanīt, tiklīdz dekors būs gatavs. Kāds jauneklis apjautājas, cik varētu maksāt kafijas servīze. Pircējs acīmredzot viņš nav, jo interese ar to pašu beidzas. Šo divu apmeklētāju jautājumi Indras garstāvokli pacilā. Tātad viņas profesija tik bezcerīga nav.
Uz izstādes atklāšanu sanākuši kādi desmit apmeklētāji. Pēc muzeja darbinieces ievadījuma, viņa vārdu dod Indrai Ķibulei. Nekas īpašs viņai nav ko sacīt, jo darbi runā paši par sevi. Vismīļākais Indras darinājums ir dekors ar sarkanām pīlādžogām, ko uzreiz bija gatavs iegādāties izstādes apmeklētājs. Dekors pauž skumīgu skaistumu, ogu sarkanumā, liekas, paslēpts viss vasaras siltums.
Pirms brīža es pārliecinājos, ka keramika cilvēkiem gluži vienaldzīga nav, - Indra izmoka pirmo teikumu. – Paldies jums par to. Ja nevienam par manu darbu nav intereses, tad arī man zūd patika kaut ko darīt. Pie katra eksponāta, pirms tas atveidots mālā, stundām un pat dienām ilgi domāts par formu un krāsu saskaņu. Kā tas izdevies, vērtējiet jūs, izstādes apmeklētāji.
Šie nedaudzie teikumi no autores prasījuši lielu piespiešanos. Indra brīdi uzkavējas muzejā, tad atvadās no vietējiem pārstāvjiem un iet ārā.
“Nezin, vai atsauksmju grāmatā kāds kaut ko ierakstīs?” ar šādu jautājumu viņa dodas uz pilsētas centru. Pie kultūras centra durvīm Indra nekādi nevar paiet garām lielai afišai. Tieši šovakar te paredzēts vīru vokālā ansambļa “Alauksts” desmit gadu jubilejas koncerts. Afišas centrā redzama visu četru dalībnieku fotogrāfija ar apakšā parakstītiem vārdiem. Skatiens visilgāk kavējas pie ansambļa solista Edija Vītoliņa attēla. Skaists gan! Un droši vien arī balss ir izcila. Indra radusi visus solistus, arī tos, kas piedalās šlāgeraptaujās, salīdzināt ar publikas mīluli Andri Ērgli, Jā, arī Edijam Vītoliņam ir kupls matu ērkulis, kas krīt pār pieri. Ja labi padomā, arī sejas vaibsti abiem līdzīgi. Tik talantīgā un glītā vīrietī, kāds ir Ērglis, var iemīlēties uzreiz bez liekas saspēles. Tas pats sakāms par Ediju Vītoliņu.
Indra labu brīdi lūkojas afišā. Viņai pēdējais laiks lūkoties pēc precinieka. Edijs akurāt būtu piemērots. Droši vien viņš ir mūzu aplidots, bet Indra viņam būtu vispiemērotākā dzīvesbiedre. Keramika un mūzika, lai gan nav radniecīgas mākslas, tomēr tām ir lieliska sadarbība nekā, teiksim, keramikai un mežizstrādei vai cita tautsaimniecības nozarei.
Nav ko ilgi prātot. Jāiet šovakar uz “Alauksta” jubilejas koncertu. Indra dodas uz puķu bodi nopirkt ziedus – rozes nē, neļķes – arī nē. Pārāk parasti. Jānopērk kallas. Tās droši vien atšķirsies no visām Edijam sadāvātajām puķēm un tāpēc ilgāk turēsies atmiņā. Derētu varbūt kallām pievienot kādu dekoratīvu šķīvi, lai iedomā, ka sveicēja ir keramiķe. Nē, ja uz dekora nav uzraksta “Edijam jubilejā”, viņš var pieņemt, ka dāvana nopirkt veikalā.
Indra pēc puķu bodes dodas uz mājām un sāk posties uz koncertu, kas notiks vakarā. Nezin, vai vilkt kokteiļkleitiņu, kas pasvītrotu viņas jaunību. Nē, viņas vecumam labāk piestāvēs pusgarā kleita ar šķēlumu sānos. Jānokrāso lūpas un uzacis, jāpagarina skropstas, jāieēno plaksti. Tikai viss jādara ar mēru, lai neizskatās vulgāri. Pie frizieres Indra bija vakar sakarā ar izstādi. Brūnie, garās cirtās ieveidotie mati izskatu kopš vakardienas nav zaudējuši. No spoguļa lūkojas lielas, mazliet smaidošas, pelēkzilas acis, divas vienāda biezuma lūpas, taisns deguntelis un plata piere. Vai viņa ir skaista? Indra domā, ka “jā”, bet vai patiks Edijam, to nevar zināt.
Kultūras centra zāle jau piecpadsmit minūtes pirms koncerta sākuma, ir klausītājiem pilna. Daudzām dāmām klēpī ziedi. Būs jāstāv garā rindā, iekams tiks pie sveikšanas. Koncerta ievadvārdus saka kultūras centra darbiniece. Četri pašapzinīgi puiši uz skatuves gaida, kad varēs sākt spēlēt. Viens no viņiem nosēdies pie bungām, otram plecos akordeons, trešais cilā ģitāru, bet ceturtais – tas ir Edijs Vītoliņš –, mikrofonu rokās paņēmis, gaida startu. Programmā, kas nodrukāta uz lapiņās, ir gan tautas dziesmu apdares, gan Raimonda Paula, gan Imanta Kalniņa, gan Jāņa Lūsēna skaņdarbi. Jau pēc pirmās nodziedātās dziesmas, zāle aplausu švīkoņā nošalc kā šķūņa jumts, kad to kapā pērkona negaiss. Klausītāju atsaucība ir mūziķu vienīgā alga. Pēdējā koncerta beigās aplausi vairs nebija salīdzināmi ar iztraucētu pīļu baru, kad tas pēkšķēdams paceļas spārnos. Pārpūlējušies, tomēr pašapzinīgi un smaidoši, it kā nupat loterijā būtu vinnējuši klavieres, puiši ievilka elpu, lai vēlreiz atkārtotu publikas neatlaidīgi pieprasīto Raimonda Paula “Tautas acis”.
Ziedus pret delnu atspiedusi, pietvīkusi un sapņaina, kā pusaudzes gados no randiņa nākdama, koncertu klausījās Indra. Balss solistam ir samtaini zema, gandrīz tāda kā operas solistam. Kaut bija nodziedāta pēdējā dziesma, publika prasīja piedevas. Pavisam trīs reizes. Dāmas ar ziediem jau steidzās uz skatuvi. Kad sākās apsveikšana, jaunākās dāmas, puķes sniedzot, snaikstīja lūpas, lai sabučotos ar māksliniekiem. Lūpas parasti trāpa vaigu, bet daža neatlaidās, kamēr skūpsts netrāpīja tajā vietā, kur pienākas, tāpēc ziedu sniegšana ievilkās. Nekas, Indra var pagaidīt. Viņa uz brīdi gājienu piebremzē, lai Edijs sveicēju vispirms kārtīgi apskata. Edijs, Indru nopētot, mazliet pasmaida un pats sniedz pretī lūpas. Indra no pēkšņā pārdzīvojuma nodreb kā niedre vēja brāzmā.
-Liels paldies par tik skaistām kallām, - Edijs čukst. – Acumirkli. Neejat, lūdzu, tūdaļ prom. Mums, muzikantiem, pēc koncerta būs neliela pasēdēšana. Es ļoti vēlētos, lai arī jūs tur piedalītos.
Pārsteigums ir tik negaidīts, ka Indra apmulst. Bet kaut kas taču jāatbild.
- Es laikam nevarēšu, - viņa bilst pirmo domu, kas iešaujas prātā. – Man pašai šovakar muzejā tāds neliels saiets paredzēts, jo šodien tur atvēra manu personālizstādi.
Samelots ir tikai pa pusei. Vismaz ticams iemesls atrasts, lai viņai kā baltajam zvirbulim nebūtu jāsēž muzikantu pulkā.
-Žēl cienītā, ļoti žēl, - saka Edijs. – Jūs vismaz man varētu atstāt sava mobilā telefona numuru.
-Ja jau jūs tik dikti vēlaties...- Indra parakņājas plecu somiņā, tur atrod lodīšpildspalvu un papīra strēmelīti.
-Jūs taču nedusmosieties, ja jums piezvanīšu. Tik daiļu apsveicēju nevar atstāt bez atbildes gājiena.
Ilgāk muzikantu priekšā nebūtu pieklājīgi kavēties, jo aiz Indras puķu sniedzēju rinda nav noplakusi. Kā no septītajām debesīm nokritusi, viņa dodas atpakaļ uz zāli. Sirds krūtīs dauzās kā pēc izbīļa. Necerēti labi sanāca. Skūpsts aizvien vēl reibina kā ievu smarža. Tas nebija tikai pieklājības žests, tam klāt bija mīlestība un kaislība.
Naktī Indrai nenāk miegs. Viņa valstās pa gultu no vieniem sāniem uz otriem, bet trīsuļojošo kamolu no pakrūtes nekādīgi nevar izdabūt ārā. Kad tas būs, kad viņas sapņu princis piezvanīs, ko viņš jautās, ko Indra atbildēs? Laimes sajūta, kas sākās tūlīt pēc kallu pasniegšanas, netaisās zust .Pirmais solis ir sperts. Kāds būs nākamais? Dēļ tāda skaistuļa simpātijām ir vērts pacīnīties.
Edijs piezvana jau otrās dienas pēcpusdienā.
- Čau, manu skaistulīt! Vai gaidīji, ka es piezvanīšu?
- Atklāti sakot, drusciņ jau gaidīju. Kā jūties pēc vakarējās pasēdēšanas?
- Normāli. Es alkoholu dzeru minimāli. Un kā pašai pēc svinībām?
- Nekāda lielā rauta nebija. Atnāca pāris darba biedreņu, un viss. Jūs taču arī manu izstādi atnāksiet apskatīt?
- Noteikti! Bet norunāsim tā, ka jūs mani vairs nesauksiet uz “jūs”. Mākslinieku aprindās uzrunas forma ir uz “tu” bez liekām ceremonijām.
- Centīšos ievērot jūsu, tas ir, tavu priekšlikumu. Man ir neērti vienreiz redzētu puisi uzrunāt uz “tu”.
- Tas nozīmē, ka mums vēl kādu reizi lemts satikties. Vai tev nebūtu iebildumu, ja mēs šovakar pasēdētu kafejnīcā, tā sakot, atzīmēt tavu izstādi un manu koncertu.
- It kā jau varētu.
- Kāpēc “it kā”?
- Tas aiz kautrības. Neesmu no tām, kas iet visur tur, kur kāds pasauc.
Viņi tomēr norunā šovakar pulksten sešos vakarā tikties kafejnīcā “Alegro”. Tā atrodas pilsētas centrā un skaitās pati glaunākā un dārgākā.
Gaidītais zvans nu ir sagaidīts. Indras cerības ir piepildījušās. Tajās pāris stundās līdz norunātajam laikam viņai jāuzpošas. Laiks, tikšanos gaidot, rit gausi kā večiņas čāpošana līdz autobusa pieturai.
Sirdij mazliet trīsot, viņa pie kafejnīcas ierodas 15 minūtes agrāk, bet Edijs ir jau priekšā.
-Čau, skaistulīt, - viņš saka un apvij rokas ap atnācējas pleciem. Skūpsts ir bikls, tomēr ietilpīgs, kaut bez mīlas līdzdalības. Edijs neatceras, kāds tas bija vakar pēc koncerta. Visa turpmākā skūpstīšanās notiek kā dabisks process.
Oficiante viņiem ierāda galdiņu pustukšās zāles stūrī, iededz sveci un pasniedz ēdienkarti. Ēdienus Edijs liek izvēlēties Indrai.
- Es nemaz nezinu, kādā vārdā tevi saukt?
- Rets, Indra, bet skaists vārds.
- Uzvārds man tāds neizdevies – Ķibule. Bet, cerams, ka ar laiku to nomainīšu.
- Piemēram, pret Vītoliņu. Tāds ir mans uzvārds.
- Zinu, zinu, afišā izlasīju.
Indra pasūta kotleti, gaļas salātus un kafiju.
- Vajadzēja sūtīt karbonādi. Vakardienas koncerts “Alauksta” finanses krietni papildināja. Šodien varu uzdzīvot. Oficiant, lūdzu vienu šampanieti!
- Vai tu kaut kur vēl strādā?
- Esmu mūzikas salona īpašnieks, bet galveno iztikšanu dod ielūgumi spēlēt kāzās, jubilejās un citos saietos.
- Vai dzīvo kopā ar vecākiem?
- Nu jau būs gads, kopš pārcēlos uz nopirktu vienistabas dzīvoklīti.
- Un tu pie vecākiem?
- Tā ir. Pagaidām.
Biogrāfiskie dati noskaidroti. Laiks baudīt oficiantes atnestos ēdienus. Pēc brīža Edijs no galdiņa pretējās puses piesēstas blakus Indrai.
- Tavas lūpas ir tik vilinošas, ka nekādi nevaru iztikt bez sabučošanās.
- Paldies par komplimentu.
- Tas nav kompliments, bet simtprocentīga patiesība.
Indrai nācās izbaudīt dedzīgās skūpstīšanās trīsas. Tās vairs nav parastās bučas, bet seksa priekšvēstneses arī uz kakla.
- Nu jau pietiks, - čukst Indra.
- Tas ir tikai sākums.
- Man ir bailes.
- No kā? No pamodinātas kaislības? Tas taču nav nekas nedabisks.
Kad pasūtījumi notiesāti, pienācis laiks celties un iet uz mājām.
- Varbūt vēl vienu šampanieti vai kaut ko stiprāku?
- Nē, nē. Galva jau griežas.
Viņi iziet uz ielas. Indra ieķērusies Edija elkonī, jo galva viņai patiešām griežas.
- Tu taču ienāksi pie manis! Vismaz apskatīsies, kā vecpuisis dzīvo!
- Laikam jau ne. Iešu mājās.
- Kāpēc pēc tik siltas pasēdēšanas uzreiz tāds vēsums?
- Gan jau paspēšu. Viss mūžs vēl priekšā. Ceru , ka netiekamies pēdējo reizi.
- Kādēļ vēl gaidīt, ja jau tagad ir skaidrs, ka mūsu gaitām ir lemts iet kopā.
- Sākumam pilnīgi pietiek. Steiga ne pie kā laba neved.
Indra apzinās, ka nokļūšana Edija dzīvoklī nozīmē vienīgi seksu. Ja viņa bez pretestības ļausies, tā būs vieglprātības pazīme. Ja pateiks kategorisku “nē”, var gadīties, ka šī būs vienīgā un pēdējā tikšanās. Kādēļ vajag izpostīt atmodinātās, tomēr vēl vājās cerības?
Uz ielas stūra viņi šķiras. Sabučojas, bet skūpstā nav vairs iepriekšējās dedzības. Kaut kāda dīvaina vienaldzība iezagusies viņu mīlestības iesākumā.
2.nodaļa
- Viens trakums, -sirdās Edijs. – Bet varbūt tas ir nepārprotams atraidījums. Sievieti sakarsēt līdz baltkvēlei, bet šī ni un nē. Ar tādām nav ko lauzties. Lai iet, kur nākusi.
Vai Edijam meiteņu trūkst? Jāpiezvana, piemēram, Vinetai. Viņa netielēsies.
Edijs mobilajā uzspaida vajadzīgo numuru. Gaida, bet mobilajā dzirdami tikai izsaukuma signāli. Kur drostaliņa var būt pazudusi? Droši vien gaida pie sevis mājā kārtējo čali un uz zvanu neatbild. Augums viņai padevies glīts, valodiņa vaļīga. Nav vajadzīga nekāda laušanās. Edijs zvana Simonai.
- Čau! Kāds garīgais? Vai tev nav vēlēšanās šovakar atnākt uz vecpuiša dzīvokli?
- Nav gan, - atteic gurdena balss. – Šovakar staigāšana nav ieplānota.
- Bet ja sarunātu?
- Vari nepūlēties. Es tūdaļ eju gulēt.
- Saldu dusu.
Edijs brīdi apdomāja, tad, aizvainojumu pārvarējis, zvana Indrai.
- Vai tu nevēlies vēlreiz aiziet uz kafejnīcu vakariņās?
- Mēs jau tur bijām. Pietiek.
- Man nepietika. Tu laikam dusmojies, ka biju par daudz uzbāzīgs.
- Nē, bet katrai iegribai savs laiks.
- Kā tu domā? Cik ilgi man būs jāciešas?
- Senos laikos teica: līdz kāzām.
- Nezināju, ka tev tik vecmodīgi uzskati.
- Tagad zināsi. Es tev nebūt neuzplijos, ja neskaita kallu pasniegšanu pēc koncerta. Uz manu izstādi tu droši vien vēl neesi atnācis?
- Vēl ne.
- Kā redzams, tev par manu gara pasauli nav nekādas intereses. Vienīgā doma, kā mani iegāzt gultā. Ja neesmu ar mieru, jāmeklē cita.
- Tu pārspīlē. Vai tas ir viss, kas tev šobrīd sakāms? Tik un tā tu reiz būsi mana sieva.
- To mēs vēl redzēsim.
Indra atskārst, ka izrunājusies pārāk noraidoši. Tādā garā turpinot, var pienākt brīdis, kad Edijs vispār vairs nezvanīs. Tad Indra varēs kost sev pirkstos. Kur viņa liks savu mīlestību? Pa šo laiciņu viņa jau bija paspējusi iemīlēties. Tik izskatīgu un talantīgu jaunekli nav iespējams nemīlēt. Lai tādu dabūtu par vīru, protams, jāpacīnās, bet ar prātu. Vai Indras nodoms izdosies?
Laikam jau viņa pāršāvusi pār strīpu, jo Edijs nav zvanījis jau nedēļu. Atsalis. Jāpārvar kauns un jāzvana pašai.
- Ak neizturēji vis gavēni?
- Gribēju vienīgi tikt skaidrībā, vai mani esi aizmirsis.
- Kur nu! Šodien apskatījos tavu izstādi. Iespaidīga. Sevišķi patika dekoratīvie šķīvji, it sevišķi tas ar pīlādžiem.
- Un vairāk nekas nepatika?
- Patika arī kafijas servīze, tāpat svečturi. Tev ir mākslinieciska dvēsele, žēl tikai, ka tu no manis vairies.
- Es vienkārši gribu mūsu attiecības noturēt normas robežās.
- Ja tev pie manis neērti atnākt, varbūt es varu aiziet pie tevis?
- Es dzīvoju kopā ar vecākiem. Bet tāpēc tu vari nākt. Tik un tā tev būs ar viņiem jāiepazīstas.
- Tas vajadzīgs tikai nedēļu pirms kāzām. Un arī tas nav obligāti.
Edijs nolēmis, ka viņam pie Indras vien jāturas. Viņai ir pietiekami augsta reputācija, mākslinieces skatiens uz dzīvi, glīta seja un slaids augums. Edija draudzeņu aprindās otras tādas nav. Gribētos jau iepriekš ar viņu padzīvot kā vīram ar sievu, jo kaķi maisā nemēdz pirkt. Bet viņas ietiepība iesīkstējusi kā vecmeitai. Interesanti gan, vai viņa joprojām ir nevainīga. Ja nav, tas nebūtu piedodami.
- Kad pabeigšu vasaras koncerttūri, tad apprecēsimies, - Edijam pasprūk pret paša gribu.
Dzirdētais Indru satrauc kā loterijā laimēts vinnests. Viņas diplomātija svin uzvaru. Neticami, ka viņa iekarojusi tik izskatīgu puisi. Citām ziedu sniedzējām šāds pavērsiens skaudīs. Lai! Šī ir dabiskā izlase.
Uz rudens pusi, kad Edija ansamblis pabeidz vasaras tūri, kāzu tematika ievirzās praktiskā gultnē. Abi vienojas, ka kāzas notiks šaurā draugu un radinieku lokā. Muzicēs tas pats “Alauksts”, šoreiz bez solista. Nesaskaņas rodas par to, kur viņi laulāsies. Indrai patiktu, ja ceremonija notiktu baznīcā, bet Edijs tam nepiekrīt.. Pierunāšana nelīdz. Kāzu viesu būs ap 30. Indra šūšanas ateljē pasūta balto kāzu kleitu. Izdevumus apņēmies segt Indras tēvs un Edija brālis, kuru uzskata par turīgu cilvēku. Nakti pirms kāzām Indra aizvada Edija dzīvoklī, kas būs viņu pirmā apmešanās vieta.
- Brīnos, kā tu, tik pievilcīga būdama, varēji sevi nosargāt visus jaunības gadus, - Edijs savai līgavai izsaka lielu komplimentu.
- Ja grib, tad var.
- Vai tad tev nav bijis neviena pielūdzēja?
- Ir bijuši vairāki, bet es gaidīju, kamēr satikšu tevi.
- Kas tad manī ir tik sevišķs?
- Mākslinieciska dvēsele. Un arī man tāda ir.
Kāzu diena ir rudenīgi rāma, ar pirmām dzeltenām lapām rotājusies. Uz dzimtsaraksta nodaļu vedīs Edija brālis Harijs. Viņš nesen nopircis gandrīz jaunu “Fordu”. Bagātie var atļauties mašīnas mainīt katru gadu. Indra jau no paša rīta tērpusies tikko pašūtajā baltajā kleitā. Pie friziera būts vakar. Kosmētika Indras sejai nepieciešama tikai nedaudz, jo izskats viņai pievilcīgs jau no dabas. Minūtes, gaidot piebraucam mašīnu, ir satraukuma un pacilātības pilnas. Edijs uz Indras vecāku dzīvokli atnācis jau no paša rīta un, kā rādās, jūtas patiesi laimīgs. Taurenis pazodē it kā pasvītro šīs dienas nozīmību. Seju aizsedz pāri pierei krītošs matu trijstūris. Indras māte abiem pie krūtīm piesprauž mirtes pušķīti. Klāt arī šoferis.
- Lūdzu ,sekojiet man, - viņš saka sveiciena vietā.
Mašīna ir bagātīgi izpušķota ar zaļumu vītnēm un rudens ziediem. Pie mašīnas antenas plivinās balta lenta.
- Ņemiet par labu, visu kas te redzams, - saka Harijs.
“Nekas vairs nevar nojukt,” domā Indra, iesēžoties mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Visu laiku viņu māca šaubas, vai viņas nodoms ir pietiekami reāls.
Dzimtsarakstu nodaļa atbraucējus sagaida svinīgi uzposta. Deg sveces. Bērnu ansamblītis dzied tautas dziesmu “Stundu stāvu domādama”, akurāt Indras šaubām piemērotu dziesmiņu. Vedēju klātbūtnē jaunais pāris noklausās liktenīgos vārdus: “...pasludinu jūs par vīru un sievu”. Ar labpatiku Indra parakstās jaunajā uzvārdā: Vītoliņa. Kad oficiālā ceremonija beigusies, nāk apsveicēji. Vai dieniņās! Cik rožu! Indra tās rokās saturēt nevar, tāpēc vedējmāte – Harija sieva – tās novieto uz galda. Vedējtēvs ir viens no “Alauksta” muzikantiem, vārdā Mareks. Un tad starp apsveicējiem parādās kāda skaistule ar iekrāsotiem ziliem plakstiņiem un ugunssārtām lūpām. Viņa puķes sniedz tieši līgavainim un nočukst: “Paliec sveiks!” Tā noteikti ir Edija kādreizējā brūte, spriež Indra. Bet greizsirdības vietā viņa izjūt lepnumu, ka šis skaistais puisis nevienai citai vairs nepiederēs.
Kāzu mielasts turpinās kafejnīcā “Alegro”. Muzikanti ieņem vietas uz nelielās skatuvītes. Gar zāles malām ir novietoti galdiņi. Telpa nav liela, bet 30 kāzu viesiem platības pietiek. Kad visi pacēluši glāzes uz jaunā pāra laimīgu dzīvi, muzikanti sāk spēlēt Emīla Dārziņa “Vēl tu rozes plūc”. Edija vietā ir cits solists, un arī viņam balss ir skanīga. Valsis domāts tikai jaunajam pārim. Indra, Edija vadīta, jūtas kā kaija lidojumā virs jūras. Neviens nespēs viņus šķirt. Indra pacietīs visas kaprīzes, kādas droši vien piemīt muzikantiem. Tad uz skatuves jākāpj pašam līgavainim. Viņš izvēlas nodziedāt Raimonda Paula “Vēju stundā”. Indru uzlūdz Edija brālis Harijs, tas pats appušķotās mašīnas šoferis. Harijs, protams, nav tik slaids kā brālis, bet tvēriens ir spēcīgāks nekā Edijam. Dejas partneres acis ir tik izteiksmīgas, ka var iztikt bez vārdiem. Pelēkās acu zīlītes liecina, ka Indra ir pārlaimīga.
- Tu esi ļoti skaista būtne, - bilst Harijs. Daiļākā sieviete, kādu jebkad esmu redzējis. Ir gan manam bračkam ķēriens!
- Viņš jau mani neatrada, bet es viņu, - lepni pasmaida Indra.
- Ja man būtu tik izcila sieva, es uzceltu vēl vienu māju.
- Kas tad tavai sievai par vainu?
- Vainas nav nekādas, bet viņa salīdzinājumā ar tevi ir Pelnrušķīte. Nav ne cēluma, ne grācijas.
Indra atceras, kāda izskatījās viņas vedējmāte – Harija sieva. Apaļi vaidziņi, starp kuriem iegrimis strups deguntelis. Tiesa, augums varēja būt slaidāks. Kopumā – normāla sieviete. Visiem vīriešiem skaistuļu nepietiek. Nav jau nekāds princis arī pats Harijs. Padrukns, masīvu kaklu, spēcīgiem roku muskuļiem. Tāda tipa vīrietis derīgs vienīgi fiziskam darbam un laikam jau arī biznesam. Mākslinieciskai dvēselei būtu grūti ar tādu sadzīvot.
- Atvaino, ja tevi aizvainošu, - saka Harijs, - Mans brālis nav tev piemērots vīrs. Viņš ir pasaules staigātājs. Katrā pagastā pa brūtei.
- Bet turpmāk viņš piederēs vienīgi man.
- No tavas mutes Dieva ausī!
To dzirdot, Indras acis satumst kā debess pērkona laikā. Vai Edija brālim to vajadzēja sacīt tieši kāzu reizē? Sabojāja garstāvokli uz visu vakaru.
Indras tēvs Ernests Ķibulis jau ierāvis pāris mērus brendija. Ar to pietiek, lai mēle kļūtu vaļīga.
- Edij, tu esi vella zellis. Šitāda balss, gluži kā Zāberam. Manai Indrai nudien ir laimējies. Viņai, keramikas māksliniecei, šāds tāds frukts nemaz nepiestāvētu.
Harijs Indru pavada līdz Edija galdiņam un nevar vien beigt jūsmot par brāļa sievu: “Viegla, dabiska, mīlīga. Spožas, pelēkzilas acis, speciāli kāzām veidota frizūra ar gaišu iekrāsotu šķipsnu kreisajā pusē, Kā teicis klasiķis – sapnis vasaras naktī”. Bet viņa Astra? Tai nepiestāv ne kleita, ne frizūra. Kaut kā par daudz vai arī par maz. Sarunās ne smaida, ne asprātības. Astrai ir arī savs viedoklis par Ediju: ”Skaistulis, bet man par vīru nederētu. Naudu tērēt prot, bet ne pelnīt. Kad pirmais mīlas skurbulis pāries, Indra attapsies pie sasistas siles”.
Astra jūtas paēdusi, tāpēc apskata pie sienām novietotos Indras gatavotos suvenīrus, kas te izstādīti par godu kāzu dienai. Uz brīdi Astrai pievienojas Indra.
- Liela kolekcija sakrāta. Veikalos šādu mantu neredzēt, - vērtē Astra. – Vai jūs pa kreisi neko nelaižat?
- Tas ir bīstami, - Indra atteic. – Pat brāķi uz vietas turpat sadauzām.
- Ekskursanti izķertu arī brāķi, ka ne čiku, ne grabu.
- Var jau būt, bet es neielaižos šaubīgos darījumos.
“Muļķe gan,” nodomāja Astra. “Man, autoservisa kasierei, tādu iespēju nav.”
- Pagaidām jums ar vienu istabu pietiek, - sarunu turpināja Astra. –Bet, kad radīsies bērni, būs jādomā par lielāku dzīvokli.
- Mans mīļais vīrs domā, ka laika pietiek domāt par tālaku nākotni.
- Kad radīsies bērni, uzreiz neko nevarēs iespēt.
Sarunas aizvirzās uz praktiskām lietām. Ķibulis grib zināt, kā Harijam veicas ar biznesu.
- Auto tirdzniecība un autoremonta darbnīca – tie ir ienākuma avoti. Brīva laika atliek maz. Bieži pašam jāķeras pie atslēgām, ja steidzams pasūtījums.
- Vai netaisies biznesu paplašināt? - interesējas Ķibulis.
- Kad iekrāšu piķi, tad varbūt, - paskaidro Harijs.- Bankā ņemt kredītu es baidos.
Sarunā iesaistās Edijs.
- Ja man būtu lieka nauda, es biznesā to neieguldītu,- viņš ironiski piebilst. –Tās klapatas man nav vajadzīgas.
- Tā ir, tā ir, -piebilst Ķibulis. Viņš stingri ievēro atziņu: pie kā esi atnācis, tā dziesmu dziedi.
Elvijs turpina uzsākto domu:
- Kā mums trūkst? Esam paēduši, apģērbušies un brīvi. Un laikam mums arī pietiek.
“Ja man būtu brīvs laiks, uz kultūras centra pulciņiem es neparko neietu. Tad labāk ņemu atslēgas uz izremontēju kādu autiņu,” domā Harijs. “Vispār Edijs ir bišķīt iedomīgs.”
- Veči, iedzeram no “Vana Tallin”, - skubina Ķibulis.
Indra izņem pielieto glāzi no Edija rokām, atgādinādama:
- Vai mans mīļotais vīriņš nezina, ka jaukt dzērienus nav ieteicams, lai rīt nesāpētu galva.
Harijs noraugās šajā mīlīgajā ainiņā un nodomā: “Mana sieva būtu uzbrēkusi: “Liec nost to glāzi! Pietiek plostot!” Bet, kā redzams, šo domu var pateikt citādi – jaukāk. Ja man būtu tāda sieva, droši vien man vajadzētu brīva laika. Indra Edijam ir daudz par labu.”
Astra grib zināt, cik bieži Edijam notiek koncerti.
Atbild Indra:
- Cik nu to koncertu., bet uz mēģinājumiem jāiet pāris vakaru nedēļā.
- Jā, noņemšanās liela. Bet vai par tām pūlēm tiek arī atlīdzināts?
Šāds jautājums Edija izpratnē pielīdzināms pļaukai.
- Mēs dziedam par brīvu, -viņš uzbudināts atbild. – Sava prieka dēļ. Ja tik ir kāds, kas klausās. Bet kādreiz šis vaļasprieks kļūs par darbu, - sevi mierina solists.
“Muļķis gan. Kurš mākslinieks kaut ko dara par velti,” nospriež Astra.
- Pam ta-ram, pam ta- ram, - vecais Ķibulis sit sev pa krūtīm. –Edij, par godu sievastēvam uzrauj vienu gabalu.
Edijs, pametis galdu, dzied populāro, sirsnīgi maigo “Ēdelveisu”. Dziesma uzjundī domas par to, ka pasaulē ir daudz skaistuma.
- Paldies, Edij, - Ķibulis sniedz roku.- Tu proti aizkustināt sirdi. Paldies.
Harijs ar Ediju nevar sacensties. Ne viņam tāda talanta, ne balss. Diemžēl.
Indra: mans mīļotais vīrs ir zvaigzne, Tas skaidrs. Taču par kādu uzupurēšanos iegūts šis mirdzums. Jācer, ka Edijs ir lecoša, nevis rietoša zvaigzne.
Harijs: nav jau žēl, lai Edijam veicas. Es gan stipri šaubos, vai viņš izsitīsies līdz pašai augšai. Un, ja arī tā notiktu, Indrai būtu maz prieka: vīrs piederētu publikai, nevis sievai. Bet kas citiem par daļu: lai dzīvo laimīgs ar savu skaistuli.
Kamēr notiek kāzu viesu sapazīšanās, Indra, sēžot pie galda, ir nogarlaikojusies.
- Nu jau nodarbības ar izprašņāšanu būtu jābeidz, - viņa piebilst. – Es gribu dejot!
Muzikanti sāk spēlēt “Dažu skaistu ziedu”, un Indra atkal piekļaujas Edijam. Dejo arī citi. Pusnaktī kāzu balle ir beigusies. Indra no šī vakara bija cerējusi kaut ko vairāk. Jaunie radi izrādījās pārāk ziņkārīgi, it kā būtu atnākuši uz tikšanos ar deputātu kandidātiem. Vienīgi Indras tēvs slavināja znotu.
3.nodaļa
Kopš kāzām bija pagājusi nedēļa. Indra un Elvijs pussnaudā vārtījās pa dīvānu, kad atskanēja mobilā telefona tikšķis. Zvanīja Edija brālis Harijs. Visu sarunu Indra nedzirdēja, tikai no vīra atbildēm varēja secināt, ka brālis aicina talkā pie mājas būvniecības.
- Šodien nekādi nesanāk. Man pēcpusdienā mēģinājums. Rītdien? Neko nevar zināt, kāda būs rītdiena. Iespējams būs jāspēlē baļlukā.
Pēc brītiņa:
- Tev pašam nolīgti strādnieki. Liec, lai gatavo javu. Uz mani nepaļaujies.
Saruna ar to pašu beidzās.
- Varēji gan iet brālim palīgā, - ierunājās Indra, kas bija klausījusies sarunā.
- Fizisks darbs nav priekš manis.
- Nekas nenotiktu, ja tu pakustinātu rokas. Būtu palīdzējis segt mūsu kāzu izdevumus.
- Nieka 50 latus iedeva. Nebija taču runāts, ka par to jāatstrādā. Ja jau sadomāja celt māju, vajadzēja padomāt par iespējām.
- Nesmuki gan tu atrunājies. Zini ko? Ja tu nevari, tad iešu es.
- Ko tad sieviete tur darīs? Lai strādā veči.
- Nav liela starpība mīcīt mālus vai sijāt granti.
- Nerunā muļķības! Kā tas izskatīsies, ka vīra vietā strādāsi tu?
- Man vienalga. Darīšu tā, kā pati uzskatu par vajadzīgu.
- Tu esi ietiepīga.
Tas bija pirmais ģimenes strīds. Faktiski par sīkumiem. Ja sievas viedoklis gūtu virsroku, tas vīra godam rīvētu kantes.
Ieturējusi brokastis, Indra pošas ceļā. Velk darbdienas kārtu, auj gumijas zābaciņus.
- Tu tiešām domā iet? – bargi jautā Edijs.
Indra neko neatbild, tikai velk mēteli.
- Nekur tu neiesi! – durvīm priekšā aizstājas Edijs.
Indra pagrūž vīru un aizsteidzas pa kāpnēm. Ar autobusu jābrauc uz pilsētas otru galu. Edijs sapīcis sēž uz dīvāna. Kas to būtu domājis, ka Indra tik iecirtīga. Neapjēdz, ka grauj ģimenes godu. Gan es atspēlēšos. Un kā vēl! Ietiepība ir jāārstē, kamēr tā nav gājusi plašumā! Šovakar pēc mēģinājuma neieradīšos mājās.
Harijs ir pārsteigts par Indras parādīšanos.
- Kur tad Edijs? – viņš brīnās.
- Viņš vienmēr atradīs kādu iemeslu, kādēļ nevar atbraukt. Esmu ieradusies viņa vietā. Man vienalga – mālus mīcīt vai granti sijāt.
- Tas būs par traku. Maniem strādniekiem tik glītu sievieti nemaz nedrīkst rādīt.
- Es no rupjiem vīriešiem nebaidos.
- Tu labāk palīdzi Astrai gatavot pusdienas.
- Divām saimniecēm virtuvē grūti satikt.
- Kartupeļus mizot tu taču proti?
- Tik vien tā darba. Bet tavu jaunbūvi es tomēr gribētu apskatīt.
- Labi, ejam. Tālu nebūs jāiet.
Pašlaik tiek mūrētas mājas otrā stāva sienas. Divi puspliki strādnieki sijā granti, piejauc cementu, pielej ūdeni. Tad javas spaini pa kāpnēm nes augšā. Tur vīrs ņem ķieģeļus un mūrē sienu.
- Dievs palīdz! – saka Indra.
- Nāc, meitenīt, pie puikām1 Esam smalki vīrieši, protam ar sievietēm apieties.
Indra ņem lāpstu un uzmet uz kustošā sieta granti.
- Pietiks tev ķēmoties, -aizrāda Harijs. – Iesim atpakaļ.
- Paldies par darbiņu, -nosaka strādnieki. –Varēji jau palikt kādu brītiņu ilgāk.
Virtuvē Astra ir tikpat izbrīnīta kā pirmīt viņas vīrs.
- Nevajag man palīgu. Es pati.
Bet Harijs paliek pie sava. Pieliekamajā sameklē kartupeļus, plauktā nazi, trauku mizām un bļodu nomizotajiem kartupeļiem. Tad galda stūrī noliek krēslu un Indru aicina pie darba.
- Cerams, ka jūs abas iztiksiet bez strīdiem, - to viņš saka Astrai.
Indra sāk mizot kartupeļus, bet Harijs projām neiet. Toties aiziet Astra, laikam apvainojusies.
- Nevajag man uzraugu, - bilst Indra. – kartupeļus mizot es protu.
- Kad vēl man būs izdevība nolūkoties tik glītā sievietē.
- Nevajag glaimot.
- Ja man nebūtu sievas, es mēģinātu bračkam tevi atkarot. Tavs skatiens ir tik valdzinošs, ka traucē skatīties.
- Tad nevajag skatīties.
- Bet tavās acīs ir tāds magnētisms, ka skatienu nav iespējams atraut.
- Es varu aizgriezties.
- Nevajag. Tas taisni labi, ka atnāci vīra vietā.
Harijs jūt, ka tik daiļā sievietē nevar neiemīlēties, vienalga, lai kas viņa būtu. Arī viņš ņem nazi un sāk mizot kartupeļus.
- Man palīgus nevajag. Es pati tikšu galā.
- Man ir neērti tev stāvēt blakus un nekā nedarīt.
- Ej taču pie saviem strādniekiem.
- Es nespēju aiziet no tevis
- Tad uz šejieni vairs nebraukšu.
- Tā gan nedari. Man labāk patīk, ka tu brauc nevis Edijs. Pie manis tu vienmēr būsi gaidīta viešņa.
- Vai! Tavā klātbūtnē es gandrīz iegriezu pirkstā.
- Tā ir zīme, ka tevi uztraucu. Vienaldzība ir pats bēdīgākais, kas starp cilvēkiem var pastāvēt.
“Ko Harijs no manis īsti grib? Uz ko cer? Buču, ja sadūšotos, es viņam varētu dot. Bet vairāk gan neko,” domā Indra.
Reta ir tāda sieviete, kurai nepatiktu, ja vīrietis viņai pievērš uzmanību. Indrai gan par agru būtu justies pagodinātai, jo tikko taču bija kāzas un mīlestība nav vēl atdzisusi.
Pusdienas visi savējie ēd kopīgi ar strādniekiem. Maltītē kartupeļi un kotletes ar sutinātiem kāpostiem.
- Tu, Indra, tūlīt taču uz mājām nebrauksi? - jautā Harijs.
- Vajadzētu gan braukt. Ko es te darīšu?
- Ciemosies. Paskatīsi albumus, arī televizors būs tavā rīcībā.
Sarunu pusvārdā pārtrauc Harija sieva Astra:
- Vai tad uz mājas pusi netaisies? –viņa jautā ar nelielu greizsirdības piedevu.
- Cikos tagad iet pilsētas autobuss?
- Pēc 15 minūtēm.
Indra velk mēteli. Harija nav tuvumā. Tas nekas. Astra lai nodod atvadu sveicienu.
Kad Indra pārrodas, ir vēla pēcpusdiena. Edijam vajadzētu būt mājās, bet dzīvoklis it tukšs. Izskatās, ka pavandīts. Krēsli ap galdu izstumdīti. Uz tiem nomests Edija krekls un kaklasaite. Vajadzētu viņu mājā sagaidīt ar garšīgām vakariņām. Kas Edijam garšo? Varētu būt kartupeļu pencis ar uzsildītām desiņām. Indra iet uz veikalu nopirkt trūkstošos produktus. Tad nesteidzoties sāk mizot kartupeļus. Parasti Edijs pēc mēģinājuma pārrodas mājās ap astoņiem vakarā. Tad ēdienam jābūt gatavam. Lai kā Indra nesteigtos, vakariņas jau gatavas stundu pirms astoņiem. Pencis uz plīts tiek sasegts.
Pulkstenis rāda jau desmit, bet vīra vēl nav. Paiet vēl stunda, bet aiz durvīm klusums. Indra sāk nervozēt. Vai pa ceļam nav uzbrukuši huligāni? Gaidīšana pāriet vienaldzībā. Pulkstenis tuvojas pusnaktij. Indru sagrābj dusmas. Viņa bezmērķīgi staigā no viena kakta uz otru. Dusmas it kā pāriet, bet tad iedegas ar jaunu sparu. Pulkstenis jau rāda otro stundu pēc pusnakts. Indra iet gulēt un aizslēdz durvis. Bet miegs nenāk. Viņa vaļējām acīs skatās griestos. Gaidīšana var būt mokoša kā zobu sāpes. Prātā nāk arvien negantāki atspēlēšanās varianti. Vai sagaidīt pie durvīm ar pavārnīcu rokās, kā tas redzēts karikatūrās? Viņu jaunā mīlestība sākusi plaisāt.
Indra laikam ir aizsnaudusies, kad aiz durvīm dauzās kaut kas draudošs Pulkstenis ir trīs naktī.
- Tad nu beidzot esi tu mājās pēc lielās talkošanas, -šļupst Edijs gāzdamies durvīs. Viņš noveļas uz grīdas.
“Lai guļ vien. Tik un tā nevarēšu nostatīt kājās,” domā Indra. Pēc brītiņa Edijs pierāpo pie dīvāna.
- Ja tu otrreiz man sagādāsi tādu nesmukumu, ka manā vietā iesi pie bračkas, tad es mājā vispār nenākšu un kļūšu par alkoholiķi. Šoreiz es esmu tikai mazliet ierāvis, lai spētu ar savām kājām atklunkurēt pie savas ietiepīgās sievas.
- Tev ir tikai sava taisnība. Sievas domas tev vienaldzīgas. Šitā mēs kopā nenodzīvosim. Un es, kā muļķe, gatavoju tev vakariņas...
- Ja gribi šķirties – lūdzu.
Tāda bija pirmā nesaprašanās viņu kopdzīvē.
4. nodaļa
Atgriešanās no plašās Harija mājas Elvija vienistabas dzīvoklī drūma. Nu jau vairs vietas trim iemītniekiem šeit nepietiks. Dēlēns drīz paaugsies, un tad viņš ar Indru uz dīvāna vairs nevarēs justies droši, nedzirdot no bērna mutes: ”Ko jūs tur abi darāt?” Jātiek vismaz pie divistabu dzīvokļa. Varbūt kāds trūcīgāks pensionārs vēlēsies ar dzīvokļiem mainīties. Droši vien prasīs piemaksāt, bet lielas naudas Elvijam nav. Harija mājas apciemojums atstājis nospiedošu iespaidu. Elvija talantu neviens tur vairs nepieminēja. Vecais Ķibulis teica :”Harij, tu esi īsts vīrietis.” Indra arī šovakar izvairīga. Kad Elvijs pieliecas tuvāk, atgrūž viņu nost. Galvā sakāpusi bagātība. Kad līdzsvars zūd, mierinājums jāmeklē pudelē. Jā, derētu nopirkt polšu un saaicināt visus ansambļa dalībniekus. Cik naudas vēl ir? Indrai viņš neko neteiks, lai nelielais saiets viņai sagādātu pārsteigumu.
Otrā vakarā pēc mēģinājuma Elvija dzīvoklī ieklūp trīs vīrieši un viena jaunkundze. Laikam kādam no kompānijas viņa skaitās brūte.
-Kas tad par orģijām te notiks?-Indra, ieraudzījusi, ka Elvijs uz galda uzliek polšu, noskurinās. Atnācēji no savas puses uzliek vēl vienu pudeli.
-Indra, sameklē mums ledusskapī kādu zaceni, -uzstāj Elvijs.
-Ledusskapis ir tukšs.
-Speķa maizītes ar sīpoliem tu taču galdā vari uzlikt.
-Neko citu jau nevajag,-piebalso atnācēji.
Dzīres sākas. Glāzītes visi met tukšas, arī jaunkundze ar zili ietonētiem plakstiem.
-Iepazīstieties,-saka Elvijs,- tā ir Vineta. Vīrieši, lai stādās priekšā paši.
-Pēteris.
-Uldis.
- Mareks - jūsu vedējtēvs. Mēs tā kā būtu pazīstami.
Indrai paredzamā uzdzīve uzdzen vieglus drebuļus. Bet jāpacieš. Kad iztukšota otrā glāzīte, Uldis pievirzās tuvāk Vinetai. Kā baidīdamies, apliek roku ap viņas kaklu. Kad pretestības nav, viņš pievelk Vinetu sev klāt un sāk skūpstīt. Viņa lūpas it kā savelk sev mutē, tad Uldis atrauj blūzītei priekšu un sāk tīksmināties ap krūtīm. Kad apnīk, sāk skūpstīt kaklu. Dīvainākais ir tas, ka Vineta nemaz nepretojas. Laikam jau patīk. Bēdīgi Uldis iedancina viņu virtuvē, un viss paliek klusu. Pa to laiku Pēteris pievirzās blakus Indrai.
-Nu ko, daiļo saimniecīt, vai arī mēs nevarētu saštukot kādas orģijas?
-Nē, nē. Es neesmu no tādām.
Pamostas dēlēns un sāk brēkt. Tēvs viņu pašūpo uz rokām un noliek atpakaļ gultiņā.
-Guli, dēliņ, guli.
Indras iebildumus Pēteris neievēro, bet ceļ augšup kleitas malu.
-Jāapskatās, kas tur apakša.
Indra pa roku viņam iesit pliķi, bet Pēteris Indru ievelk klēpī un sāk skūpstīt.
-Elvij, kas te notiek? –izmisusī sieva meklē glābiņu pie vīra.
-Tā ir bohēma.-mākslinieku izklaidēšanās veids. Tev pie tās jāsāk pierast. Tev nekas nenotiks.
Indra izraujas no Pētera rokām un iebēg virtuvē. Tur redzams, ka puskailā Vineta piespiesta pie sienas. Indra atraujas atpakaļ.
Kad visa kompānija satiekas vienuviet, Elvijs ierosina uzdziedāt. No skapja viņš izņem ģitāru. Tiek dziedāta dziesma no nerātno latviešu tautas dziesmu pūra. Dziesmā visas lietas tiek sauktas īstajos vārdos. Indra velk mēteli un gatavojas iet ārā, bet Elvijs aizstājas priekšā.
-Nekur tu neiesi. Ja tev neērti kļūt par Pētera mīļāko, tad viņa vietā tevi bučošu es.
Pēc stundas Uldis ir tik piedzēris, ka atkrīt uz dīvāna un aizmieg.
-Kur gulēšu es? -Indra nervozē.
-Liecies blakus un guli, -pamāca Elvijs. –Es pasēdēšu pie galda.
Vēlāk Pēteris, Mariks un Vineta aiziet. Elvija ģimenē sākas skaidrošanās. Sirds Indrai ir pilna ar mielēm. Asumu strīdam uzsit Uldis. Kad Indra viņu modina, gulošais kaut ko noņurd, pagriežas uz sāniem un sāk rīstīties. Nākamajā brīdī viss kuņģa saturs izgāžas uz dīvāna.
-Lops...- Indra paspēj iesaukties, un Elvijs ņem lupatu un lūko cūcību satīrīt
-Es tūlīt...-piebilst Elvijs.
-Man tā tava bohēma ir līdz kaklam, -pukojas Indra.-Es labprāt tagad ietu prom.
-Uz kurieni?
-Atpakaļ pie vecākiem.
-Nav ko psihot! Kuram gan vīrietim negadās tāda šmuce kā Uldim.
-Es necietīšu, ja tu savu dzīvokli gribi pārvērst par bordeli.
-Tev nekas nenotika. Pēteris gribēja papriecāties par skaistu sievieti. Es jūtos pagodināts, ka tu patīc arī citiem. Tev, mīļā jāpierod pie mākslinieku dzīvesveida.
Elvijs turpina:
-Zini ko? Aizbrauksim uz svinga vakaru Rīgā. Mani draugi tur ir bijuši. Kolosāla sajūta.
-Kas tas svings tāds ir?
-Tajā visi izģērbjas par pliko un mainās ar partneriem.
-Vai tu kaut ko trakāku nevarēji izdomāt?
-Tie, kas bijuši svinga vakaros, saka, ka grupu sekss stiprinot ģimenes. Pirmajā reizē vienīgi jāpierod pie brīvības. Kautrību var pārvarēt.
-Esmu godīga sieva. Man neviens cits nav vajadzīgs.
-Es kaut reizi mūžā gribētu piedzīvot svingā gūtu kaifu, kad vīrieši pie tevis stāvētu rindā.
-Par prostitūtu es, vienalga, nekļūšu.
-Tās dāmas, kas pabijušas svinga vakaros, neviens, par paklīdušām neuzskata.
Indra guļas vietu sameklē virtuvē, Elvijs ieraušas uz dīvāna, blakus Uldim. Indrai miegs nenāk. Jābrīnās par tām sievietēm, kas apmeklē svinga vakarus. Vai tad viņām nekā svēta nav? Cilvēki ir dažādi, citi pārāk dīvaini. Ja visas sievietes domātu tā kā Indra, tad pretdabiska pasaulē nebūtu.
Pirms kāzām Indra lidinājās kā tauriņš maija piesaulē. Galvenais šķita dabūt par vīru glīto solistu, bet tagad – kā no viņa tikt vaļā. Kā izrādās, viņa apprecējusi seksuālu maniaku. Kurp lai viņi iet ar mazo dēlēnu? Kur gan citur, ja ne atpakaļ pie vecākiem. Tur viena istaba ir brīva. Ja viņa nebūtu tik strikti iestājusies tuvībā ar Elviju pirms kāzām, iespējams, viņa būtu palikusi par vientiesīgu viendienīti. Pati vien bija vainīga. Šī diena ir viņu šķiršanās, bet nevar vien saņemties – ar dēlēnu iet prom. Bēdu kausā pietrūkst vēl viena piliena.
Aiziešana notiek pēc nedēļas, kad Elvijs pēc koncerta ap pusnakti pārrodas mājās ar lūpas krāsas nospiedumiem.
-Kur tu esi blandījies, ka viscaur redzami sarkani plankumi, -Indra dusmojas.
-Kas par plankumiem?
-Nu apskati pats.
-Pateikšu atklāti. Tā ir brūtes neuzmanība.
-Vai tad ar sievu tev nepietiek?
-Ievērojot tavus atpalikušos uzskatus – nepietiek.
-Teikšu tikai vienu vārdu – ardievu!
Elvijs, paļaujoties uz savu neatvairāmo pievilcību, acīmredzot ielaižas ar katru, kura viņam pasniedz puķi. Ne velti Harijs kāzu vakarā teica - pasaules staigātājs. Bēdu kauss nu ir pilns līdz malām. Nekādas skatīšanās atpakaļ. Nekādas piedošanas. Viegli pateikt – es aizeju, bet apziņā tā ir liela trauma, tā ir krišana no septītajām debesīm uz grēcīgās zemes. Mīlestība, krītot no tāda augstuma, nav nositusies, bet vajadzēja gan. Mīlestība negrib mirt. Kur lai Indra to liek? Nevienam tā nav vajadzīga – šī baltā, tīrā mīlestība, kas ir, kā Ziemassvētku sniegs uz egļu skujām. Sāpes un mīlestība ir kā dīvas māsas. Sāp, nežēlīgi sāp, smeldz kā melanholiskais valsis. Skaņas ceļas un ceļas, pēc tam krīt un krīt kā karavīri, ložu nopļauti. Skaņas uzšļāc kā devītais vilnis un sašķīst lāsēs. Skaņas saplaukst kā ievas pavasarī, bet drīz visas notis izkaisās kā ziediņi upē. Viss zaudēts.
Iesēdinājusi puisēnu ratiņos, Indra lēnām cauri visai pilsētai dodas pie vecākiem.
5. nodaļa
Tēva pašlaik nav mājās. Māte Emma guļ gultā un pūtina ar reimatismu sirgstošās kājas.
-Meitiņ, no kurienes tu uzradies? Tāda noraudājusies izskaties.
-Aizgāju no Elvija.
-Kā tā – aizgāji. Uz pāris dienām vai pavisam.
-Pavisam, māt.
-Elvijs dzīvoklī sasauca savus draugus un sarīkoja dzeršanu. Tā esot bohēma.
-Nu un tad? Vai tu dzērājus neesi redzējusi?
-Viņi piedzeras un uzplijas man. Gribot redzēt, kas man zem kleitas. Un ne tikai to. Viens piedzērās un dīvānu pieķēzīja.
-Un ko vīrs?
-Teica, ka tas esot normāli.
-Tāda nieka dēļ jau nebija jābēg no mājas.
-Pēc tam Elvijs uzstāja, ka mums abiem jābrauc uz Rīgu uz svinga vakaru!
-Kas tas svings tāds ir?
-Tas ir intīmklubs, kurā mainās ar pāriem.
-Tu taču tādām draņķībām nepiekriti.
-Protams. Pēc nedēļas Elvijs pārnāca no koncerta. Viss notriepts ar lūpu krāsu. Prasīju vai viņam ar sievu nepietiek. Atbildēja: vajagot pārmaiņas.
-Ko tu, meitiņ, streb karstu. Tādi tie vīrieši ir. Gan jau salabsiet.
-Nekad!
-Tu drošs vien gribi ēst? Pameklē pati virtuvē kaut ko ēdamu. Man grūti pastaigāt!
Indrai ēst negribas. Viņa iet uz savu kādreizējo istabu un sāk iekārtoties. Atgriežas tēvs – vecais Ķibulis. Ar viņu saruna tāda pati kā ar māti.
-Tu, meit, pati vien esi vainīga. Ne velti saka: pagale viena nedeg. Kad tu domā iet atpakaļ?
-Lūdzu, nedzeniet mani prom!
-Es pats aizbraukšu pie Elvija. Tici man, nekas tāds vairs neatkārtosies.
-Pēc visa, kas noticis, Elviju vairs nemīlu.
-Tu taču pirms kāzām uz viņu biji kā apmāta.
-Es kļūdījos. Nezināju, ka viņš ir tāds maniaks.
-Jums taču abiem jāaudzina dēls.
-Es neliekšu Elvijam ar dēlu tikties.
Parunas izbeidzas, katram paliekot pie savas taisnības. Indra vecāku dzīvoklī uzņemas saimnieces lomu, jo mātei grūti staigāt. Māte iet uz veikalu, nes produktus mājās un gatavo maltītes. Ir tikai viena bēda: no lādītes viņa izņem pēdējo piecīti. Vairāk tur nav. Indra bez prasīšanas saprot, ka tā ir vecāku pēdējā nauda. Bet arī viņa cehā nopelna maz. Līdz algas dienai jāgaida vēl divas nedēļas. Lai kaut kā savilktu galus, Indra sazvana kādreizējo pircēju un piedāvā viņam izstādes eksponātus – dekoratīvos šķīvjus, kafijas servīzi un svečturus. Tikai daļu no tiem izdodas pārdot. Elvijs, kurš arvien kāzās un jubilejās iehaltūrēja 20 – 40 latus. Tagad ar finansiālām grūtībām jātiek galā pašiem. Vecāki negaužas par naudas grūtumu, bet katrā sarunā pārmet, ka meita nieku dēļ aizbēgusi no vīra, un dzen atpakaļ.
-Tu, meitiņ, pati tādu likteni esi izvēlējusies, – burkšķ vecais Ķibulis. Indra neatbild ne vārda un valda asaras. Viņa nekad nekļūs par publisku sievieti, kā to iecerējis kādreizējais vīrs.
Kādā pievakarē, kad Ķibuļu ģimene paēdusi par pēdējo latu sagādāto maltīti, dzīvoklī ieklūp Elvijs. Viņš ir manāmi iereibis.
-Vai pie jums nav piemetusies mana sieva? – viņš jautā sveiciena vietā.
-Ir, ir, - atbild tēvs. – Ved tik prom.
-Nekur es neiešu! – dusmīgi attrauc Indra.
Ķibulis uzstāj:
-Iesi gan. Tu neesi vairs bērns, ka mums par tevi būtu jāgādā. Indra izskrien no dzīvokļa un atgriežas vēlā vakarā. Viņa bijusi pie draudzenes aizņemties naudu, nesolot parāda atdošanu.
Bezcerība turpinās pāris dienas, kamēr notērē aizņemto naudu. Vai būtu jādodas jaunos sirojumos? Liktenis izspēlē citu variantu. Ne saukts, ne gaidīts ierodas Harijs. Sastapšanās izskatās aizkustinoši sirsnīga. Abi sabučojas.
„Meita, kā redzams nemaz tik tikumīga nav, ja var tik dedzīgi skūpstīties, ” domā vecais Ķibulis.
-Kā tev klājas, manu zīlīt? – jautā Harijs.
-Slikti, slikti.
-Tāpēc jau esmu ieradies, lai tevi aizvestu uz savu māju.
Citas izejas pašlaik Indrai nav.
-Tev un dēlēnam būs sava istaba. Abi varēsiet ēst pie kopējā galda.
Harijs paņem puisēnu rokās un nes uz mašīnu. Indra seko.
-Paldies , ka mani pieņēmāt atpakaļ uz šo īso brītiņu, viņa vecākiem pamāja ar roku.
6. nodaļa
Tā diena ir labpatikas pilna, gluži kā pēc dzemdību sāpēm, kad, bērnam piedzimstot, iestājās atvieglojums. Mīļais, labais Haris! Kā viņš nojauta atbraukt tieši tad, kad Indra mocījās bezcerībā. Viņa nezina, kā iejutīsies jaunajā vietā, bet, lai nu kā, tā bija vienīgā izeja. Harijs Indru uzved
otrajā stāvā un ierāda istabu. Tur ir dīvāns, galdiņš un skapis.
-Ēdienu ik reizes nesīšu tev klāt es pats, - viņš paziņo, - mūsu kopdzīvei par godu iedzersim šampanieti.
Glāzes viņš sameklē skapī. Abi sēž uz dīvāna. Indra nezina, vai Harijs būtu jāmīl tāpat kā kādreiz Elvijs. Tā baltā, tīrā mīlestība nomira tai pašā brīdī, kad viņa izšķīrās par aiziešanu. Pašlaik sirdī ir tukšums. Hariju viņa nevar iedomāties kā vīru. Viņš ir tikai ļoti labs cilvēks, kā tēvs. Bet Harijs domā un jūt citādāk. Viņa pareģojums ir piepildījies. Elvijs viņai nebija piemērots. Indra viņam bija daudz par skaistu un godīgu. Harijs jau kopš kāzu dienas zemapziņā bija iecerējis šo daiļo būtni reiz pievākt sev. Tā skūpstīšanās tēva mājā uzjundīja asinis. Tagad sapņu sievietei viņš sēž blakus. Roka it kā nejauši uzgulst uz Indras ceļgala, reakcijas nav. Tāpēc pirksti slidinās tālāk gar zeķubiksēm. Indra izdveš nenosakāmas skaņas un klusē. „Pretoties Harija vēlmēm nebūtu prātīgi,” spriež Indra, „Kaut kā viņam būtu jāpateicas. Un kas var būt vienkāršāk par tādu īsu tuvības brītiņu. Tā nebūt nebūs Elvija ievarētā publiskā izrādīšanās svinga vakarā, bet vienīgi pateicība.” Ja Harijs nebūtu precējies, varētu apsvērt tālejošus nodomus. Viņā, protams, nav Elvija talanta, ne arī pievilcīgā izskata, bet ir strādīga vīrieša dotumi. Ar to it kā pietiktu. Bet kur lai liek viņa sievu? Pašlaik Indrai jāsamierinās ar mīļākās lomu.
-Tu mana brīnišķīgā, neaizmirstamā, labā dūjiņa, - čukst Harijs tuvības brīdī, - bez tevis es vairs negribu dzīvot ne dienu. No sievas es šķiršos.
Harijs aiziet uz pirmo stāvu un atgriežas ar pilu šķīvi, uz kura ir „Kaukāziešu kupati.”
-Piedod, par dēlēnu es aizmirsu. Viņam vajadzētu kādu putriņu. Es tūliņ braucu uz veikalu.
Indra jaunajā dzīvoklī jūtas tik labi, ka uzmācas šaubas, vai tā var būt īstenība. Ar Elviju pirmās kopdzīves dienās bija līdzīgi.
Indra vienreiz pusdienu reizē mēģina ēst pie kopīgā galda kopā ar Astru, bet no viņas sarunas vietā bija dzirdama vienīgi šņākšana un acu bolīšana. Tādu attieksmi Indra nav radusi pieciest. Tā ir klaji izrādīta nepatika pret jauno iemītnieci. Ja labi padomā – Astrai ir pamats būt greizsirdīgai. Divām sievietēm – vienai jaunai un glītai, otrai – padzīvojušai un nesimpātiskai vienā mājā grūti sadzīvot. Tāpēc Harijs trīs reizes dienā maltīti turpina nest uz otro stāvu. Vakariņu reizē viņš šad tad mēdz uzturēties ilgāk. Labi, ka Astra nav tik ziņkārīga, lai izsekotu vīra gaitas. Ar Astru Harijs iepazinās pirms gadiem divdesmit kādā biznesmeņu saietā. Harijs domāja pievērsties uzņēmējdarbībai. Bija Latvijas neatkarības pats sākums, un Harijam biznesa lietas rādījās tumšas. Ieviest skaidrību pieteicās Astra, kurai šajā jomā saprašanas bija vairāk. Neliela auguma sievišķis ar savu programmu palīdzēja iesācējam, Harijam. Vārds pa vārdam un Harijs bija gatavs viņu precēt nejuzdams nekādas īpašas simpātijas. Biznesmeņu sabiedrībā sievietes bija reta parādība. Astra bija vienīgā. Visus nodzīvotos gadus Harijs apgrozījās vīriešu vidē. Un pirmo glīto sievieti viņš ieraudzīja kā kāzu pāru šoferis. Vienā mirklī atmodās aizturētā mīlestība. Kopdzīve ar Astru šķita viena vienīga kļūda. Pēdējais laiks to labot.
Svarīgā saruna notiek virtuvē, kur Astra pašlaik mazgā traukus.
-Tu kaut ko gribēji? – viņa ieminas.
-Es gribēju ar tevi izrunāties par šķiršanos.
-Ko tu teici? Par kādu šķiršanos? Tikai par manu līķi!
-Redzi, es nekad neesmu tevi mīlējis. Un tagad līdzās man ir cita – piemērota mīlestībai.
-Zinu, jau zinu. Runa ir par to liekēdi, kuru tu atvedi uz šejieni. Sagrozījusi tev galvu. No manis tu vaļā tu netiksi, kaut vai pusi mājas norakstīsi uz mana vārda.
-Tavu daļu es izmaksāšu naudā.
-Un kur tad es palikšu? Uz ielas? Vispār, ja nebūtu manis, māju tu nebūtu uzcēlis. Kurš kārtoja visus papīrus, kurš meklēja strādniekus? Tu biji darītājs pie visa gatava.
Astra uz brīdi pārtrauc trauku mazgāšanu, tad turpina.
-Kāpēc tu mani precēji, ja nemīlēji?
-Tāpēc, ka biznesmeņu aprindās citu sieviešu nebija. Tu jau pati mani aprecēji, nevis es tevi.
-Zini, man tavas mīlestības nemaz nevajag. Var taču dzīvot bez tās. Pārdalīsim māju uz pusēm un dzīvosim katrs savā daļā. Vienīgi to liekēdi vāc no mājas ārā. Nevaru viņu ciest.
-Nē, Indra būs manas daļas saimniece. Un tu iemācīsies viņu cienīt.
-Nekad mūžā.
-Iesim uz tiesu, lai tā izšķir mūsu strīdu.
Vakarā, kad Harijs Indrai grib nest vakariņas, Astra no rokām viņam izrauj šķīvi.
-Manas gatavotās vakariņas tu tai kucei nenesīsi.
-Nesīšu gan!
Pilno šķīvi, saķēruši katrs savā pusē, viņi rausta, kamēr ēdiens izveļas uz grīdas.
Harijs iesit pļauku pa Astras vaigu.
-Nu vai zini? Domā, ka es nepratīšu aizstāvēties.
Astra no plaukta paķer pavārnīcu un atvēzējas. Harijs to saķer un izrauj no sievas rokām.
-Tu dārgais, šito pļauku vēl ilgi pieminēsi, - Astra piedraud.
-Vispirms no grīdas saslauki ēdienu un tad draudi, cik gribi.
Astra pavirši saslauka grīdu, tad izskrien no virtuves. Harijs no jauna uzliek ēdienu uz šķīvja un nes Indrai. Kad Harijs viņai izstāsta saplūkšanos ar Astru, Indra kļūst domīga.
-Nebūs man dzīves tavā mājā. Astra mani neieredz ne acu galā. Cik tad ilgi var paciest līdz baltkvēlei sakarsēto atmosfēru? Jāiet vien atpakaļ pie saviem vecīšiem.
-Nekur tu neiesi. Vai nu ar labu vai ar ļaunu. Astru piespiedīšu tevi respektēt.
-Ļoti šaubos.
Nepagāja pat nedēļa, kad Harija mājā ieradās Elvijs.
-Kur ir mana sieva? – viņš uzbrēca priekšnamā, saticies ar brāli.
-Ko tev no viņas vajag?
-Gribu Indru vest atpakaļ uz viņas īstajām mājām.
-Nekur tu nevedīsi. Viņa paliks pie manis.
-Kur viņa ir? Gribu vismaz parunāties.
-Manā mājā tev nav ko meklēt.
Kā jau nojauzdams Indras atrašanās vietu, Elvijs grib kāpt uz otro stāvu, Harijs viņam aizstājas ceļā. Elvijam beidzot izdodas pie Indras ielauzties.
-Kā tev nav kauna dzīvot pa svešu māju? Kā redzams, tu esi kļuvusi par Harija piegulētāju. Tāpēc viņš tevi te tur.
-Par savu rīcību atbildu es pati. Atpakaļ pie tevis neiešu. Man pietika ar tavām izdarībām. Mīlestība izkūpēja kā rīta migla.
-Mums ir kopīgs dēls.
-Liec dēlam mieru. Viņš paliks pie manis.
-Laulība mums vēl nav šķirta.
-Ja vēlies, ej pie notāra un šķiršanos nokārto. Nekādas mantas, ko dalīt, mums nav.
-Bet es tevi joprojām mīlu.
-Tā ir tava personīga darīšana.
Elvijs apsēstas Indrai blakus un cenšas sievu noskūpstīt, bet viņa ciemiņu atgrūž. Elvijs Indras acīs vairs nav skaistulis. Kā viņa pārrēķinājās, cenšoties apprecēt ansambļa „Alauksts” solistu. Dievinātais jauneklis jau pirmajā kopdzīves gadā pārtapa par bīstamu subjektu. Punktu Elvija vizītei pieliek Indras pļauka, kad viņš, sagrābis bijušo sievu, cenšas atrast viņas lūpas. Beidzot viņš virzās uz durvīm.
-Maita tāda. Tu vēl mani pieminēsi.
7. nodaļa
Aiz dusmām trīcēdama, Astra jau kopš pamošanās ir gaidījusi šo dienu, kad viņa tiks vaļā no vīra piegulētājas. Harijs jau rīta agrumā aizbraucis uz Vāciju, kur dzīvo viņa auto biznesa partneri. Atpakaļ solījās būt pēc divām dienām. Šis prombūtnes laiks ir pietiekams, lai Indru padzītu no šīs mājas. Astra nevar izšķirties, vai uzbrukumu sākt tūlīt vai nogaidīt, kamēr brūte izguļas. Harijs prom braucot, piekodināja, lai brokastis, pusdienas un vakariņas Indrai aiznes uz otro stāvu. Tā tik vēl trūka! Nogaidījusi brokastu laiku, Indra soli pa solim kāpj augšup pa kāpnēm. Durvis ir aizslēgtas. Pēc atkārtotas dauzīšanās atskan samiegojusies balss.
-Kas tur ir?
-Lai iekšā, tā esmu es Astra.
-Ko vajag?
-Tad jau redzēsi. Nu tā, - Astras balss kļūst uzstājīga. – Taisies, ka pazūdi no manas mājas tu nolādētā kuce!
-Harijs man ierādīja šo istabu un bez viņa ziņas es nekur neiešu.
-Iesi gan. Un tūlīt pat. Kā tev nav kauna iekortelēties manā mājā, kļūt par mana vīra piegulētāju un pārtikt no mūsu maltītēm. Tu taču par tām nemaksā ne lata.
-Harijs no manis naudu neņem.
-Tu viņam samaksā ar gultas priekiem. Tu esi nekaunīga vazaņķe, prostitūta. Tu domā, ja tev vaidziņš padevies glītāks nekā man, tad tev atļauts viss. Tūlīt pat ģērbies un lai pēc pusstundas no tevis nebūtu ne smakas.
-Bez Harija piekrišanas es nekur neiešu.
-Iesi gan.
Astra pieklūp pie Indras matiem un aiz tiem rauj pie durvīm. Indra atbildi nepaliek parādā. Viņa satver Astras matu cekulu un arī rauj.
-Ak tu nekauņa! Es esmu stiprāka, - Astra dusmās brēc un „dancina” Indru uz durvju pusi.
-Te taču paliek mans dēls.
Dēlēns, iztraucēts no miega, bļauj, ka ausis jātur ciet. Astra sameklē ratiņus, iegrūž tajos bļāvēju un tenteriski „dancina”, pa kāpnēm lejā.
-Un nedomā manā mājā atgriezties, kad Harijs pārradīsies.
Indra saprot, ka šajā mājā dzīvošanas tik un tā nebūs. Pārāk briesmīgi dzirdēt no Harija sievas apvainojumus. Un jāteic - viņai taisnība. Neviena sieviete savā mājā necietīs vīra mīļāko. Kurp lai Indra iet – uz ielas izmestā. Jāiet vien atpakaļ pie tēva un mātes.
-Ak, tu sadomāji gan mūs apciemot, - māte ir priecīga, meitu ieraugot. – Kā tev klājas tajā bagātnieku mājā?
Grūta ir atzīšanās, ka šis nav nekāds apciemojums, bet pajumtes atkārtota lūgšana.
-Tu tāda sadrūmusi izskaties. Kas tavu sirsniņu tā nospiež?
-Slikti, māt, man klājas. Pie Harija nekāda dzīvošana nesanāca. Viņa sieva mani necieš un visādi lamā. Nevaru to visu paciest.
-Tad jau jājiet atpakaļ pie Elvija.
-Pie tā seksuālā maniaka – nekad.
-Pāri darījumi nu jau būs aizmirsušies. Tev būs vien jāpiedod pārestības. Jau pirms precēšanās vajadzēja padomāt, ka ar muzikantu dzīvošana nesanāks.
-Vajadzēja, vajadzēja...
Indra lūdz palikšanu uz pāris dienām, kamēr viņa izdomās, ko darīt. Kad atgriežas tēvs, arī no viņa meita dabū sukas. Dzīve viņai sagriezusies galīgi šķērsām. Mīlestība pret Elviju izdegusi kā svece. Hariju viņa mīl nevis kā vīrieti, bet kā labu cilvēku. Indrai nebija citas izejas kā vien pakļauties Harija iegribām. Šādu iznākumu varēja paredzēt jau tad, Harijs Indru aizveda uz savu māju. Bet toreiz nebija citas izejas. Izrādās, arī pašreiz Indra nav noteicēja par savām gaitām. Viņu, kā bezgribas cilvēciņu liktenis mētā no vienām nepatikšanām uz otrām. Nupat atkal ir bezizeja. Kur lai viņa paliek? Atgriezties pie Harija viņa neparko negrib, vismaz līdz tam laikam, kamēr tu būs Astra. Bet Harijam šķirties no sievas nav tik vienkārši. Viņus saista kopīgi sastrādātā manta. Bagātība, izrādās, var būt ne tikai laime, bet arī lāsts.
Pārbraucis mājās no Vācijas, Harijs tūdaļ jautā:
-Kā jūs sadzīvojāt abas ar Indru? Vai pārpratumu nebija?
-Pārpratumu bija vairāk nekā vajag. Indra aizgāja no šejienes prom.
-Brīvprātīgi jau neaizgāja?
Harijam pielec, ka noticis skandāls.
-Saki atklāti, vai tu Indru padzini, kamēr nebija manis, kas viņu aizstāv?
-Ja tā arī būtu, nekas jau nemainās. Viņai mūsu mājā vietas nebija.
-Kamēr es te esmu saimnieks, viņa te dzīvo.
-Nedzīvos vis, kamēr te būs arī mana teikšana.
-Dalīsim māju uz pusēm.
-Tad jau vajag divas virtuves, divas mazmājiņas, divus televizorus...
-Tas nozīmē, ka tev vajag atsevišķu dzīvokli ar ērtībām.
-Pērc pats priekš sevis.
Harijs nomierinās, tad turpina:
-Kur man bija prāts sapīties ar tādu raganu kā tevi, kura grib pabāzt mani zem savas tupeles.
-Kad precējies, tad es tev biju mīļotā sieviete.
-Nekad es tevi neesmu īsti mīlējis.
-Man tavas mīlestības nevajag. Zini, kas tu esi – izvirtulis un maukurs. Izskatījies vienā glīta ģīmītī un kļūsti smieklīgs kā cirkus klauns.
-Kāpēc tev ar tādu izvirtuli būtu kopā jādzīvo? Atstāj man māju un ej, kur acis rāda. Ar kādiem vārdiem tu nolamāji Indru?
-Vai nav vienalga. Viņa dabūja to, ko bija pelnījusi.
-Par to no manis esi vismaz pelnījusi pļauku.
-Domā, ka es nepratīšu aizstāvēties?
Astra pagrābj no plaukta gludekli un atvēzējas. Harijs to izrauj no rokām un sit. Astra pieskrien pie telefona un zvana, bet policijas dežurants atbild, ka viņi ģimeņu strīdos neiejaucas.
Ar draudiem „Dabūsi vēl” Harijs iziet uz ielas. Kur pašlaik Indra varētu būt? Droši vien pie vecākiem.
Indra Hariju sagaida bez smaida un ar asarām acīs.
-Atpakaļ es neiešu.
-Neraudi. Gan jau kaut ko izdomāsim. Nav nekā neiespējama. Man, šurp braucot, prātā ienāca doma – nopirkt tev atsevišķu dzīvokli.
-Nevajag, nevajag tādas palaistuves dēļ tā pūlēties.
Harijs vēršas pie vecākiem.
-Ja jūs kādu nedēļu, ne ilgāk, savu meitu pie sevis paturētu, es būtu jums pateicīgs.
-Un kur pēc tam viņa paliks?
-Nopirkšu viņai atsevišķu dzīvokli.
-Tik dārgu dāvanu mēs nespēsim atmaksāt.
-Nav runa par naudu, dāvana būs no labas sirds.
-No ko jūs, Harij...
-Tik skaistu sievieti nevar pamest likteņa varā.
Harijs uzrunā Indru:
-Šodien es izpētīšu pirkšanas iespējas, un rīt tu brauksi man līdzi skatīt dzīvokli.
Indra neatbild ne vārda, beidzot izmoka smaidu. Kārtējā bezizejā pavērusies cerību spraudziņa. Kā lai viņa pateicas, par dāsno sirdi.? Laikam jau viņš ir iemīlējies un mīlestība dara brīnumus. Kaut arī viņa spētu šajā vīrietī tāpat iemīlēties. Tad viņi dzīvotu tāpat kā pasakā. No rīta Indra iesēstas tajā pašā fordiņā, ar kuru viņa tika vesta uz kāzu ceremoniju. Kopš tā brīža ir pagājuši četri gadi, bet Indrai liekas, ka aizritējusi mūžība. Cik pacilāta viņa jutās tobrīd un cik smagu pārbaudījumu nomākta ir šodien. Harijam bija taisnība, kā tāds pasaules staigātājs nav viņai piemērots. Tas tika teikt kāzu mielastā, un Indra jutās aizvainota, neticēja, ka tik spoža mīlestība var tik nelādzīgi beigties.
Pilsēta ir pārdodami trīs dzīvokļi – viens divistabu un divi trīsistabu.
-Es domāju brauksim tūlīt lūkot to trīsistabu, - saka Harijs.
-Tas būs dārgs.
-Savi 20 tūkstoši būs.
-Vai dieniņās, kur tik traka nauda! Tev drošs vien nav tik daudz iekrājumu.
-Parakstīšu parādzīmi, ka norēķināšos gada laikā.
-Vai Astra paliks dzīvot uzceltajā mājā?
-Pagaidām, līdz tiesai. Tev, manu meitenīt, tagad būs jāsāk saimniekot pašai. Ēdienu neviens tev klāt nenesīs.
-Centīšos. Būs vajadzīgi katli, pannas, trauki.
-Protams, arī produkti, kuri tev pašai būs jāgādā. Neuztraucies naudu es tev došu.
Par dārgu cenu Harijs pērk Indras mīlestību. Nē, mīlestība tā nav. Drīzāk padevība, pakļaušanās Harija iegribām. Vai tiešām visu mūžu viņai būs jādzīvo kopā ar ļoti labu, tomēr nemīlētu cilvēku. Vai viņa kādreiz spēs Harijam iečukstēt ausī: „Mans mīļais.”
No rīta Harijs atkal ir klāt. Ar saimnieku viņš vienojies par otru trīsistabu dzīvokli. Tajā par to pašu naudu atstāts dīvāns un skapis. Indra konstatē, ka dzīvoklim nav ne vainas, bet tas droši vien ir dārgs.
-Par naudu nebēdā.
Kad drošības nauda iemaksāta, Harijs apsver, ko vajadzētu iegādāties – galdus, krēslus, ledusskapi, pāris tepiķu. Tas viss atkal maksā naudu. Harijs zvana firmām un piesaka pasūtījumus ar piegādi mājās. Vienā firmā visu mantu nav. Segas un spilvenus Harijs sola atvest no savas mājas. Tik daudz klapatu, kamēr dzīvokli piemēro dzīvošanai.
-Šovakar tev vajadzēs gatavot pirmās vakariņas. Es tūdaļ braukšu uz veikalu. Derētu sarīkot arī nelielas svinības.
Indra sen nav bijusi saimnieces lomā. Kopdzīvē ar Elviju neko īpašu nevajadzēja. Pietika ar to, kas ledusskapī. Viņa skatās uz tikko atvestajiem traukiem, pannām un katliem. Tie vispirms būtu jāiztīra no eļļām. Atgriežas Harijs ar kartupeļu maisiņu un puskilogramu maltās gaļas. Viņš, kā jau vīriešu cilvēks, nav padomājis, ka ar to vien nepietiek. Lai izceptu kotletes, vajadzīga eļļa, milti, olas, sīpols un, protams, sāls. Jābrauc uz veikalu otrreiz.
Pēc stundas pirmās vakariņas jaunajā dzīvoklī var sākties. Tās šķiet diezgan romantiskas. Uz galda deg svece, glāzēs dzirkstī šampanietis, krūzēs smaržo kafija. Tikai Indra nav gatava ļauties pacilātam noskaņojumam. Viņa skatās Harijā un grib atrast kaut attālu līdzību ar Elviju. Brāļi ir tik atšķirīgi gan pēc izskata, gan pēc rakstura.
Pēc vakariņam Harijs apsēstas blakus Indrai uz dīvāna un sāk mīlināties. Nepatiku viņa nedrīkst izrādīt, jātēlo. ka arī viņa ir iemīlējusies.
-Vai tu uz savu māju atpakaļ nekad vairs nebrauksi? – jautāja Indra.
-Ko es darīšu pie tās raganas? Tagad mums pašiem ir sava mīlas ligzdiņa.
-Bet ne tu, ne es neesam šķīrušies
-Un kas par to. Tagad daudzi dzīvo kopā neprecējušies.
Un tā katru pāru dienu, Harijs pērk produktus, Indra cenšas gatavot kaut ko garšīgu, bet vakaros Harijs jaunajā dzīves vietā jūtas kā svētkos.
8. nodaļa
Kad ar jauno dzīvokli aprasts un viss vajadzīgais sagādāts, Indrai kļūst garlaicīgi, cik ilgi šī vienveidība turpināsies? Ēst gatavošana un Harija gaidīšana mājās vakaros. Tā ir vienīgā nodarbe. Par starpu televizora skatīšanās un kādas grāmatas palasīšana – ar laiku tas viss apnīk. Indrai, pēc dzemdību atvaļinājuma, būtu jāsāk strādāt. Dēlēnu uzraudzītu māte. Kad Indra ieminas Harijam par viņas nodomiem, viņš bilst, ka uz keramikas cehu atpakaļ nav ko iet. Jāmeklē jēdzīgāks darbs. Kamēr tāds atrodas, Indra tomēr iet uz veco darbavietu. Bļodas un puķupodus viņa tomēr negatavo, bet savu mācēšanu velta mākslas keramikai. Nākdama no darba, viņa pie kultūras centra izlasa afišu, ka gaidāms „Kantora - 04” koncerts. Sen viņa sabiedrībā nav rādījusies. Tas, protams, nebūs „Alauksta” koncerts, bet kaut kas ko redzēt un dzirdēt būs. Galā, protams, balle. Ai, cik vilinoši! Dēlēns vēl pie mātes nav aizvests, bet Harijs apņemas viņu uzraudzīt.
-Ej vien izklaidējies, – viņš atļauj.
Indra uzpošas tāpat kā kāzu balles vakarā. Vienīgi balles kleitas vietā ir pusgarā ar šķēlumu sānos. spogulis rāda daiļu būtni. Savādi uz koncertu ierasties tajā pašā zālē, kurā sākās Indras ofensīva pret Elviju. Arī tagad uz skatuves ir muzikanti ar atlocītām hūtes malām. Tikai viņai nav balto kallu, ko pasniegt par sniegumu. Starp muzikantiem nav neviena tāda, ka būtu iemantojis Indras simpātijas. No „Alauksta” koncerta palikušas tikai sērīgas atmiņas.
„Kantoris - 04” ir skanīgs ar daudzām nedzirdētām dziesmām. Daudzas, iespējams, skanējušas „Latvijas šlāgeraptaujā”. Indra klausās tik uzmanīgi, it kā viņa būtu žūrijas komisijas locekle. Dažas melodijas iegūstas atmiņā, bet citas diemžēl ir tikai skaņu sakopojums. Tur jau tas suns aprakts, ka gan melodiju, gan vārdus ražo paši ansambļa dalībnieki, uzskatīdami sevi par ģēnijiem. Šlāgeraptaujas intervijās viņa atzīst, ka grupai nav nevienas sliktas dziesmas. Galvenā popularitātes mēraukla ir izdoto disku skaits. Cik no tiem izpārdoti, paliek noslēpums.
Daudzas sievietes muzikantiem nes ziedus un dod bučas. Indrai šis satraucošais laiks ir pagājis. Viņa gaida koncerta beigas. Žēl, ka laika rats griežas tik ātri.
Pēc pārtraukuma, kad zāli atbrīvo no krēsliem, „Kantoris - 04” pasludina dejas. Pirmās trīs četras dejas muzikanti nospēlē tukšā zālē. Tad nezin no kurienes sāk rasties vīrieši, kuri parasti lūdz pazīstamās dāmas. Indra, klusa kā pelīte, sēž zāles maliņā un ar acīm pavada uzlūdzējus. Bet tad pienāk viņas kārta. Slaids jauneklis ar gaišu matu cekulu pasteidzas viņai garām, tad nāk atpakaļ un paklanās.
-Vai drīkstu jūs traucēt?”
-Protams. Uz balli taču nāk, lai dejotu.
Tvēriens ir vīrišķīgs. Partneris vēlas izdejot visus tūres, kādas vien iespējamas. Valsi griež uz abām pusēm. Ir tik viegli pakļauties partnera vadībai. Vai Elvijs dejoja tāpat? Indra nevar īsti atcerēties.
-Vai drīkstu apsēsties jums blakus? Lai man nav jādodas pāri zālei, jūs meklējot.
-Ja jūs tā vēlaties, tad sēdiet.
Nākamajā dejā partneris vēlas iepazīties.
-Indra, keramiķe.
-Atis, arhitekts. Dīvaini, ka jūs redzu pirmo reizi, lai gan pilsētā man pazīstams katrs otrais.
Trešajā dēja Indrai nākas uzklausīt komplimentus.
-Jūs viegli dejojat.
Pirms ceturtās dejas, Indra kautrīgi saka:
-Vai citas meitenes jūs nevēlaties uzlūgt?
-Nav nevienas tik skaistas kā jūs.
Indra, sēžot blakus, cītīgi skatās, vai Atis var būt tas tips, kurā vērts iemīlēties. Elvija šarmam viņam patālu, bet puisis tomēr ir pievilcīgs. Pierādījies, ka ar ideāliem vīriešiem vilšanās vien sagaidāma. Atis arī nav muzikants, bet nopietns profesijas pārstāvis. Arhitektūrai ir pat attāla saistība ar mākslu. Vērojot celtnes, reti kurš iedomājas, ka to izskatu veidojis arhitekts. Radošā dzirksts izpaužas arī keramikā, mazākā mērogā. Keramiķei ar arhitektu teorētiski vajadzētu saskanēt. Tad Indra attopas, ka mājās jau ir viens vīrietis, kurš viņu dedzīgi mīl. Viņai jābūt pateicīgai par tēvišķīgām rūpēm, un pēc citiem vīriešiem nav ko kārot.
Nākamajā dejā Ata attieksme pret Indru mainās. Viņš partneri pievelk sev cieši klāt, viņa plauksta slidinās pār dāmas muguru. No tādām izdarībām pār Indras ķermeni pārskrien sīkas skudriņas. Vai tās būtu pirmās patikšanas pazīmes? No patikšanas līdz mīlestībai ir tikai sīks solītis.
-Vai jūs neesat piekususi nepārtraukti dejojot?
-Vēl jau pakustēt var.
Nākamo deju muzikanti pasludina dāmām. Kā lai Indra paliek sēžot, ja tagad ir viņas izvēle. Pēc dejas Atis cieši saspiež Indras plaukstu.
-Paldies, es jums tomēr drusku patīku.
Pēc nākamās dejas Atis ieprasās:
-Jūs tālu dzīvojat?
-Tādu mazu gabaliņu no centra.
-Vēlā nakts stundā vienai iet pa pilsētu ir bīstami. Ja atļausiet, es jūs pavadīšu.
-Man nav bailes.
Indra atceras, ka viņas kabatā ir mobilais telefons. Harijs teica, lai pazvanot, kad balle beidzas. Viņi abi ar dēlēnu atbraukšot pretī. Vai Atim atklāt, ka Indru mājās gaida draugs. Tas deju partnerim pēc tik jauka vakara būtu smags trieciens. Indra svārstās – zvanīt vai nezvanīt. Atis, ieraudzījis viņas rokās mobilo telefonu, lūdz, lai viņam iedod tālruņa numuru. To viņa uzraksta uz zīmītes.
-Vai drīkstu kādreiz piezvanīt?
-Nē, nē. Es neesmu brīva sieviete.
-Tas netraucēs mūsu pazīšanos turpināt.
Kad pēc balles Indar velk mēteli, Atis viņai līdzās izskatās tik nožēlojams kā bezpajumtnieks. Atis sniedz roku.
-Tad uz redzēšanos kādreiz maijā.
Indra deju partnera kļūst žēl, un viņa nolemj Harijam nezvanīt. Aizejošā jaunība brēc pēc piepildījuma ar īstu otro mīlestību.
Kad pavadītājs atnācis līdz Indras pagalmam, redzams, ka otrā stāva logā deg uguns un pazib ēna.
-Vai tālāk jūs paadīt nedrīkst? – ieprasās Atis.
-Nu nē, šoreiz vēl nē.
Atis apskauj Indru un sāk dedzīgi skūpstīt.
-Vai vajadzīgs tikai viens vakars, lai jūsos iemīlētos.
Indra noliec galvu, bet Atis atliec to atpakaļ un ātri vien atrod miklās lūpas. Skūpsts ir svelmains kā ugunsgrēks. Ir jau par vēlu neļauties liesmām.
-Piedod, Hari, ka man ir tik vājš raksturs. (Pirmajā mīlestībā es biju tik cieta kā krams, bet tagad taciņa jau iemīta un pa to ir tik viegli iet...)
Harijs, skatoties pa logu, pārdzīvo lielāko vilšanos savā mūžā. Nu kāpēc Indra nepiezvanīja un ļāva sevi pavadīt šim jauneklim. Neuzticīga viņa bija Elvijam un tagad arī viņa brālim. Būtu taču tūdaļ nākusi istabā, nevis ļāvusies pavadoņa iegribām. Izskatījās, ka nevaldāmā skūpstīšanās viņai patika pat labāk nekā tam čalim. Krūtīs Harijam iedur trula greizsirdības sāpe. Indra ir zaudēta. Pēc brīža greizsirdība pārvēršas naidā, un tas ir vēl negantāks par izbijušo mīlestību. Nu pagaidi tikai, kaķenīt. Kas notiks, ja tev piestādīšu rēķinu un atraušu savu palīdzību.
Nāk beidzot Indra. Dzirdami viņas soļi.
-Nu vai pietika lakstoties ar to svešo vīrieti!
-Piedod, Harij.
-Ar piedošanu nekas nebūs līdzēts. Tev ir jāpadzen no šī dzīvokļa.
Indra klusē.
-Mani pūliņi un viss, ko tavā labā esmu darījis, tev ir pie vienas vietas. Dzīvoklis, mēbeles, uzturs – viss pie vienas vietas. Nepateicība ir pasaules alga.
Indra klusē. Nu jau acīs sāk parādīties asaras.
-Man bija uznācis vājuma brīdis, ka ļāvos sevi pavadīt.
-Vakariņas ir sasegtas uz gāzes plīts, lai gan tās tu neesi pelnījusi.
-Iešu tūlīt gulēt.
Indra labprāt gulētu atsevišķi, bet dzīvoklī ir tikai viens dīvāns. Ar sakarsētu uzbudinājumu zem segas palien Harijs.
-Šai laikā es esmu tevi saudzējusi kā puķi vāzē. Pietiek! Ja mums būs kopīgs bērns, varbūt tu attapsies no lielās apsēstības.
9. nodaļa
Dzīve rit tālāk savu gaitu. Indra atsākusi strādāt iepriekšējā darbavietā. Puika nodots vecāsmātes gādībā. Vienīgi Harija attieksme pret Indru ir manāmi mainījusies. Viņš bieži klusē, kad vajadzētu pateikt kādu sirsnīgu vārdu vai samīļot. Arī gultā Harijs klāt gulētājai uzgriež muguru, un izliekas, ka guļ. Indra neuzdrošinās kaut ko bilst. Viņu māc neziņa, vai pēc notikušā seksa viņa ir palikusi stāvoklī. Ja tā būtu noticis, vajadzētu taisīt abortu, jo bērniņš piedzimtu nemīlēts. Bet kā uz pāris dienām nozust no dzīvokļa? Būs liela skaidrošanās. Ja arī bērnu laistu pasaulē, kāda būtu viņa dzīve kopā ar nemīlētu tēvu. Jāizšķiras, kurš variants būtu labāks. Interesanti, vai ballē satiktais Atis būtu gatavs precēties. Drošs vien kaut kad piezvanīs, ja jau prasīja mobilā telefona numuru. Kā viņa izturēsies? Piekritīs turpināt attiecības vai atraidās uz visiem laikiem? Ja atraidīs, sirsniņa jau iesāpēsies. Kurš dos padomu? Dzīve ir par īsu, lai kļūdītos otrreiz.
Kamēr Indra prāto, ko darīt, iezvanās mobilais telefons.
-Čau, mana neaizmirstamā.
-Paldies, ka neesi mani aizmirsis.
-Kopā pavadītais vakars iesēdies atmiņā uz ilgiem laikiem.
-Par ko tad runāsim, ja esat piezvanījis?
-Derētu mums vēl kādu reizi satikties.
-Tas nav iespējams, jo dzīvoju kopā ar vienu vīrieti, kurš mani nepārtraukti uzmana, kad pārodos mājās.
-Varam satikties pa dienu, kamēr viņš ir prom.
-Es pati arī strādāju.
-No darba var izrauties uz pāris stundām.
-Vai satikšanās ir tik nepieciešama?
-Ja nebūtu nepieciešama, tad jau nezvanītu. Vārdu sakot, rītdien pulksten 12:00, pa pašu pusdienas laiku, gaidīšu jūs pie kafejnīcas „Allegro”.
Darba drēbēs uz randiņiem nav pieņemts iet, tāpēc uz darbu Indra līdzi ņem izejamo kārtu un pirms divpadsmitiem pārģērbjas. Atis, Indru ieraudzījis, sāk smaidīt, jo dienas gaismā viņa izskatās vēl pievilcīgāka nekā vakara krēslā. Indras sirsniņa iedrebas kā plaukstā paņemts putna bērns.
Seko ilgs un dedzīgs skūpsts.
-Sauksimies beidzot uz „tu”, - saka Atis. – un ejam pusdienās.
Šī ir tā pati kafejnīca, kurā Indra svinēja kāzas. Šis notikums liekas tāls kā Antarktīda. Un tā kā atbalsis domās vēl skan. Cik viņa toreiz bija laimīga pie Elvija sāniem! Vai viņa ir laimīga arī tagad – pēc četriem gadiem. Kaut kas jau ieskanas kā Ziemassvētku zvaniņi. Pirms precēšanās viņa bija brīva sieviete, bet tagad šis gājiens izskatās, kā kreisais solis. Ja Harijs to zinātu, viņš Indru patriektu no dzīvokļa. Tāpēc slepenība piedod īpašu sarmu. Indra Atim izstāsta visu par savu dzīvi. Atis klausās kā pasakā. Pēdīgi konstatē :
-Ak, nelaimīgā sieviete... Vai tad kādreiz nemostas vēlēšanās sāk visu no gala.
-Nav jau iespēju.
-Ja labi padomā, ir gan.
-Tu jau mani negribēsi, turklāt ar bērnu.
-Neesmu tā teicis. Nevaru tev apsolīt tik bezrūpīgu dzīvi kā Harijs Vītoliņš, bet kaut kas mums varētu sanākt.
-Pēc tik īsas pazīšanās, neesmu par to pārliecināta. Ļaujoties pirmajai mīlestībai, laulību sasteidzu, un galā čiks vien iznāca.
-Mēs taču viens otra iepazīšanu varam turpināt. Termiņu neviens nav noteicis. Piemēram, šoreiz es varētu apskatīties, kā tu dzīvo, citreiz tu varētu ienākt pie manis.
-Šodien gan tas nav iespējams, kafejnīcā esam aizsēdējušies. Pie manis mūs var pārsteigt Harijs.
-Nu un tad? Pasaki viņam, ka tu ej projām pie manis. Es no viņa nebaidos. Starp citu, mēs esam pazīstami. Es projektēju viņa māju.
Nekas vairāk todien nenotiek, ja neskaita atvadu skūpstu. Visu vakaru Indru māc nemiers. Lai nu paiet vēl kāds brītiņš, kamēr attiecības ar Ati kļūs nepārprotamas. Tad Indra sadūšosies nākt klajā ar atklājumu – no Harija aiziet.
Vēl pāris reizes viņi satiekas kopējās pusdienās. Atis arī Indru ieveda savā dzīvoklī. Tur viss ir vienkāršāk nekā Harija nopirktajā. Atis pastāsta, kāpēc savos 35 gados viņš nav apprecējies. Aizraušanās bijušas vairākas, bet neviena sieviete pa īstam nav iepatikusies līdz ballē ieraudzījis Indru un sapratis: šī būs īstā. Ievedis savā dzīvoklī, Atis nemaz nav steidzies izaicināt uz seksu. Viņš runā lietišķi: cik nopelna, ko vēl vajadzētu iegādāt. Indrai viņa nosvērtība un miers iepatīkas aizvien vairāk. Arī pēc izskata viņš ir glīts vīrietis, kaut gan nav ideāls. Ko labāku viņai sagaidīt? Tikai kā tik vaļā no Harija? Jāpaklausa Atim, pašai vien jāpasaka: sveiki, nevis jāgaida kamēr nāks atklātībā viņas kreisie soļi, un Harijs Indru patrieks.
Vakarā Harijs ir necerēti laipns un izpalīdzīgs: pats mizo kartupeļus un cep kotletes. Runas par šķiršanos šādā brīdī neiederas, bet tomēr Indra ir nolēmusi, ka tieši šovakar nākt klajā ar paziņojumu.
-Man ar tevi būtu jāizrunājas.
-Kas tad noticis? Mēs jau līdz šim esam pietiekami izrunājušies.
-Es gribu iet projām.
-Kas tevi neapmierina? Vai tev kaut kā trūkst?
-Netrūkst nekā, tikai sirds nav savā vietā.
-Esi noilgojusies pēc jaunāka un glītāka vīrieša?
-Pēc mīlestības.
Harija noskaņojums pēkšņi mainās, viņš pārstāj darboties pa virtuvi.
-Vai tad es esmu tik neciešams?
-Tu esi labākais vīrietis pilsētā.
-Kas tad par vainu?
-Vai nes nav nekādas, bet es esmu iemīlējusies citā.
-Un viņa dēļ tu būtu ar mieru mani pamest vienu?
-Tas būtu grūti izdarāms, bet ja tu tomēr mani palaistu.
-Par daudz tu no manis gribi.
-Neprasu neko vairāk, vienīgi to, lai tu bez liekiem pārpratumiem palaistu mani pasaulē.
-Un visas manas pūles, dzīvokli un iedzīvi gādājot – tas viss priekš kaķiem.
-Tu taču varēsi šeit dzīvot viens.
- Bet kas mani gaidīs mājās? Kas apčubinās? Un bērns arī mums būs.
-Nē, nebūs, - Indra pārtrauc Hariju ar vēsti, jo viņai šorīt sākušās mēnešreizes.
Laukam vaina ir Harijā, ka ar viņu Astrai nav bērna. Beidzot Harijs ir pārdomājis, runas tornis mainās. Viņš apskauj Indru.
-Mana mīļā, neaizmirstamā. Lai kā negribētu, būs vien tevi jālaiž brīvībā. Izdomāju, ka šis dzīvoklis man nav vajadzīgs. To pārdošu un naudu ieskaitīšu tavā kontā, tikai bankā tev tas jāatver.
-Nedari tā. Man nekā nevajag, un tos dekorus, kas pielikti pie sienas, atstāšu tev par piemiņu.
-Man būs sāpīgi uz tiem noraudzīties, sevišķi uz saulespuķēm, kas vēsta par tuvo rudeni. Tāpat uz ozolu zaru ar zīlēm. Žēl, ļoti žēl, ka nevaram palikt kopā.
Indrai kaut kas ietrīcas krūtīs.
-Visu mūžu būšu tev pateicīga.
-Kad domā pārcelties?
-Tik līdz sakravāšu mantas.
Mantas viņa sakravā stundas laikā un apsēstas blakus koferiem.
-Varam braukt? – prasa Harijs.
-Nevajag tādu greznību.
Harijs paņem koferus un nes pagalmā pie mašīnas.
-Kur jābrauc?
-Pie arhitekta Ata Leimaņa.
-Es viņu pazīstu un zinu, kur dzīvo. Viņš projektēja manu māju.
Atvadīšanās pie arhitekta dzīvokļa iznāk sirsnīga un asaraina.
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Ar bagātību un mīlestību nevar iekarot. Mīlestība, kas dzimusi kaut vai zaru būdā, ir stiprāka par to, kas greznā mājā pirkta par naudu.
Reklāma