Novadnieka, rakstnieka Osvalda Mauriņa jaunākais romāns: OTRĀ MĪLESTĪBA II daļa
9. nodaļa
Bez atkārtota atgādinājuma Elvijs otrā dienā pamet Anitu un pārceļas atpakaļ uz savu veco dzīvokli, ko apdzīvo Sanija ar bērniem. Protams, varēja vēl vienu reizi nolūgties Anitu, apzvērēt, ka ar meitu attiecības pārtrauks. Droši vien viņa būtu piedevusi un dzīvē nekas nemainītos. Bet Elvija racionālais saprāts lika viņam aiziet pēc pirmā nopietnā brīdinājuma, jo tik un tā nebija cerību pārtraukt sakarus ar Antru. Viņa savā pirmās mīlestības apmātībā bija gatava savu iedomāto mērķi – apprecēšanos – sasniegt jebkuriem līdzekļiem. Un Elvijam atkal nāktos melot un atkārtot: „Es tevi mīlu”. Nebija jau tā, ka meitēns viņam nepatiktu, bet šīs jūtas nebija tik stipras, lai spertu kļūmīgo soli.
Elvijs jau apsver iespēju piedot Sanijai viņas grēkus un sākt no jauna dzīvot kopā. Kā saimniece viņa ir nevainojama un, cik atceras Elvijs, arī kā sieva bija gluži normāla. Bet liktenis bija lēmis citādi.
Kādu dienu redakcijā ienāk Iluta. Nāk tieši pie Elvija. Rokā viņai saņurcīta zīmīte.
- Še, izlasi.
Es esmu mīlējis šodienu,
Un man vairs nevajag nekā.
(V. Atāls)
17. septembrī pēkšņi miris
Mārtiņš Caunītis.
Apglabāšana 21. septembrī plkst. 14.00 Meža kapos
Sieva
- Tu mani aizvedīsi pie sludinājumu pieņēmējas?
- Atstāj zīmīti pie manis. Nokārtošu.
- Pasaki, cik jāmaksā.
- Nevajag maksāt neko.
- Tu taču arī nāksi Mārtiņu pavadīt?
- Iešu noteikti.
Elvijs uzzina, ka Mārtiņš miris ar infarktu. Gribējis iet uz darbu, bet apsēdies krēslā un tur arī palicis. Viegla nāve. Viņš nemaz nezina, ka ir miris.
- Kā tu tagad jūties?- jautā Elvijs.
- Jūtos kā no laivas izmesta. Agrāk domāju, kā no viņa lai ātrāk tiek vaļā, bet tagad, kad tas noticis, nudien raudāt gribas.
- Vīrs tev bija labs.
- Žēl.
- Vai tev nevajag naudu? Bēres maksā dārgi. Saki droši.
- Nē, Mārtiņam bankā bija noguldījums. Pilnvara man iedota jau agrāk.
- Cik tālu esi tikusi ar bēru lietām?
- Vainagu un zārku pasūtīju. Izvadītāju sarunāju. Ragu orķestri un autobusu pieteicu. Mielastu samaksāju. Par kapračiem gādā kapsētas sargs. Vēl jāizņem miršanas apliecība. Sludinājums avīzē arī būs. Tad jau redzēs, cik sanāks pavadītāju.
Ja grib, lai sanāk daudzi, jāprotas nomirt laikā, kamēr neesi aizgājis pensijā. Mārtiņam bija 74 gadi. Varēja vēl dzīvot.
- Bet tu noteikti atnāc, lai man vienai ar dēlu nav jāstāv pie zārka.
- Būšu noteikti.
Iluta ir gauži nopietna. Žēl viņas. Cik ūdeņu nav aiztecējis, kopš dienas, kad Elvijs veikalā viņai pirka kurpes. Kaut arī norunātajā sanāksmes dienā Iluta žurnālistu smagi pievīla, šie aizvainojumi gadu gaitā ir jau aizmirsušies. Pati par savu neapdomību cieš vēl šodien. Bet Iluta bija vienīgā, kas ar rozēm atnāca uz slimnīcu, kad Elvijs tur gulēja ar lauztu kāju. Sliktais aizmirstas, labais paliek. Viņa žurnālistu nav aizmirsusi. Viņa ir vienīgā, kas žurnālistu joprojām mīl un, kad savelk kopā visus jaukos brītiņus, kas aizvadīti kopā, jā, arī Elvijs var apgalvot, ka mīl šo skaisto, mīlīgo meiču vairāk par Saniju, Agnesi un Anitu. Kad Ilutas lielās, skaistās acis aicinoši lūkojas tevī, sirds uz brīdi apstājas pukstēt. Mēdz sacīt, ka skaistulēm esot nelaimīgs mūžs. Bet cauri bēdām un likstām gadiem ilgi Iluta ir gaidījusi Elviju. Un sagaidījusi. Tādu uzticību nedrīkst pievilt.
Bēru diena ir rudens jausmu piestrāvota, bet klusa un saulaina. ‘’Labs cilvēks nomiris’’- tāds ir senču ticējums par saulainu bēru dienu. Elvijs Mārtiņam nopircis kuplu strausu. Līdz kapsētai viņi brauc kopā ar Ilutu pasūtītajā autobusā. Pavadītāju nav daudz: daži no ceļu daļas - no Mārtiņa pēdējās darba vietas, daži no kopīgām haltūras gaitām, tuvākie kaimiņi un Ilutas māte.
Pati Iluta līdzi ved lielu vainagu. Pie rokas viņai puisēns, ko Mārtiņš bija iemīlējis kā paša dēlu. Zārks jau iznests izvadīšanas telpā, apkārt sadegtas sveces. Sāk spēlēt orķestris. Sēru melodija plosa sirdi. Iluta ar dēlēnu un māti nostājas pie zārka. Abi lielākie Ilutas bērni uz bērēm nav braukuši. Tuviniekiem pievienojas arī Elvijs. Te Mārtiņš guļ, pēdējā dzīvības mirklī sastindzis. Šķiet lielais miers lidinās kapličā. Sāk runāt pavadītāja. Viņa apcer dzīvības un nāves kopsakarības. Stāsta Mārtiņa biogrāfiju. Piemin arī Ilutu, cik viņa bijusi saprotoša, kā rūpējusies par aizgājēju. Šis tas, protams, ir piemelots, bet izvadīšanā neko sliktu nav pieņemts teikt. Iluta domās apcer kopdzīves ainas. Viņa sev nevar piedot to, ka gribēja no Mārtiņa priekšlaicīgi tikt vaļā. Viņš bija ideāls večuks- deva naudu, cik vien Iluta spēja iztērēt, atļāva mīlēties ar gados jaunākiem pielūdzējiem, mīlēja viņas dēlēnu un vakaros jauno sievu mīļoja, mīļoja… Pēc neizdevušās nozāļošanas reizes kļuva vēl dedzīgāks Ilutas lutinātājs. Tad jau drīzāk vajadzēja indēt Ilutas pirmo vīru Māri. Iluta domās atkārto: ‘’Piedod, Mārtiņ, ka biju tik nežēlīga pret tevi. Tu taču izglābi mani tieši tajā brīdī, kad biju viszemāk kritusi. Simtu paldies par to.’’
Žēl, ka apskaidrība nāk par vēlu. Kāpēc visus labos vārdus nav iespējams pateikt, kamēr cilvēks vēl dzīvs. Tagad ir dīvaina sajūta, jo blakus stāv sen iekārots vīrietis. Vai sapnis tomēr piepildījies? Viņa roka sameklē un silda Ilutas trīcošos pirkstus. Iluta apzinās, ka šajā pasaulē nav viena.
Kad zārku laiž kapā, viņas acīs parādās asaras: ’’Ar dievu, ar dievu! Nekad vairs neredzēsimies…’’ Vārds ‘’nekad’’ valodā ir pats nežēlīgākais vārds. Kad kaps aizvērts, Iluta paņem no Elvija rokām smago vainagu un uz smilšu kopas noliek pašu pirmo. Tik nu ir tās pateicības. Pēc dažām dienām vainagā iepītās rozes apēdīs stirnas. Vainagu un ziedu nav daudz, bet pietiek, lai nosegtu smilšu uzkalnu.
Visus pavadītājus Iluta ielūdz uz bēru mielastu. Bet pie galda paliek daudz brīvas vietas, jo cilvēki kautrējušies nākt. Pēc klusuma brīža, ko pasludina izvadītāja, mielasts var sākties. Maz kas tiek noēsts un nodzerts, bet pārpalikumu Iluta uz mājām neņem- lai tiek kafejnīcas meitenēm. Vienīgi Elvijs pievāc divas brendija pudeles un arī Iluta plastmasas maisiņā ieliek vakariņu tiesu.
- Tu taču šonakt paliksi pie manis?- bailīgi jautā Iluta.
- Kā gan citādi.
Pēc mielasta visi trīs iet uz Mārtiņa dzīvokli. Dēls abiem pa vidu.
- Kā tev patiks šeit dzīvot?- jautā Elvijs.
- Nav nekādas vainas. Tikai mazliet jocīgi, ka Mārtiņa vairs nav. Vienu dzīvokli pārdosim. Tevi esmu gaidījusi visus šos gadus. Un nu sagaidījusi. Baidījos vienīgi no tā, ka līdz tam laikam es būšu palikusi veca un neglīta.
Ilutai un Elvijam gulta tiek saklāta Mārtiņa istabā. Dēlēns lai guļ savā vecajā vietā. Iluta domīgi saka:
- Atceros, tas bija izmisuma brīdī, kad, Mārtiņa padzīta, ar bērnu ratiņiem devos pie tevis. Biju iedomājusies, ka tu mani pieņemsi jebkurā brīdī. Labi gan, ka tu mani toreiz sūtīji atpakaļ. Abi ar Mārtiņu tovakar raudājām, un viņš man piedeva visus manus grēkus. Ja man netiktu piedots, nepiedotie grēki mani būtu nobeiguši.
Bet šovakar nosvinēsim manu atdzimšanu. Es tevi tik ļoti mīlu.
- Es tevi arī.
Kad tikts līdz dīvānam, Iluta pajautā:
- Vai man pašai izģērbties, vai arī to izdarīsi tu?
- Es pats.
Elvijs ķeras pie darba. Ar katru novilktu apģērba gabalu atklājas aizvien jaunas un jaunas kārdinošas aprises.
Xxxxxxxx
Pēc seno latviešu ticējuma, novembrī veļi nākot apraudzīt dzīvos. Mārtiņš nomira pēkšņi, no sievas neatvadījies. Kādā miglainā novembra vakarā viņš vairs nespēj nogulēt kapā. Mārtiņš pārvēršas velī un pa miglaino taciņu dodas uz savu bijušo dzīvokli. Atslēgas velim nevajag, jo viņš brīvi iet cauri sienām un durvīm. Ļoti gribas redzēt Ilutu, kā viņai tagad klājas. Velis redz, ka gultā viņa ieritinājusies drauga azotē un laimīgi smaida. Tā visu dzīvības laiku bijusi viņa galvenā vēlēšanās: kaut tu būtu kaut drusciņ laimīga. Tāda bijusi Mārtiņa mīlestība. Tagad varu mierīgi dusēt.
10.nodaļa
Dzīve turpinās. Ja ikdienas ritmā gadās pa nelielai neveiksmītei, tā laika gaitu nemaina. Iluta ar Elviju mirušā vīra dzīvoklī dzīvo kā divi dūdojoši balodīši. Iluta neuzstāj, ka būtu obligāti jāprecas. Tagad tāda mode dzīvot kopā bez oficiālām laulības saitēm. Galvenais taču, ka blakus ir stabils draugs. Pirmā mīlestība izdzisusi kā Jāņu ugunskurs, kamēr otrā mīlestība kvēlo kā rīta blāzma pār egļu galotnēm. Iluta cenšas no acīm nolasīt un izpildīt katru Elvija vēlēšanos. Vienīgais traucēklis šajā idillē ir abu bērni, kuri reižu reizēm mēdz apciemot vecākus. Kopā aizvadītie brītiņi būtu pavisam jauki, ja viņi nelūgtu naudiņu, kaut gana kautrīgi – ja ne šodien, tad kaut kad nākotnē. Ar bērniem ir tā: to radīšana ir brīnišķīgs darbiņš, bet tajā brīdī neviens neiedomājas, ka bērni, kad tie izkūņosies no pamperiem, būs jāapģērbj, jāskolo līdz pat dienai, kad viņi sāks strādāt, apprecēsies un izklapatos atsevišķu dzīvokli. Arī tad vēl būs jāpalīdz sagādāt dzīvei visu vajadzīgo. Ak, klapatas, klapatas… Un tikai tad vecāki varēs padomāt paši par sevi, bet visi spēka gadi būs jau pagājuši. Ko vērta ir tāda dzīve? Iluta un Elvijs ar abu bērnu vajadzībām pagaidām tiek galā ciešami, daudz neraizējoties par slogu, kas uzkrauts uz pleciem. Elvijs vispirms atlicina naudiņu Ilutas bērniem un tikai tad ietaupījumus atvēl paša meitai un dēlam. Oficiāla alimentu maksāšana nav pieprasīta, un Sanija nekad nesūrojas, ka iedots par maz. Iluta joprojām strādā tajā pašā ceļu daļā par apkopēju. Nekāda zelta bedre tā nav, bet algas minimumu maksā. Nomirušā vīra iekrājumi dilst kā vecs mēness. Ja nepiedomā par vispārējo valsts mēroga krīzi, dzīve liekas gluži ciešama.
Novembris šogad padevies vēss un lietains tikai vakar mazliet piesala un uzkrita pirmais sniegs. Kad dienas raujas aizvien īsākas, pelēcīgo noskaņu var kliedēt vienīgi ar sevī rastu optimismu. Un ja vēl šādā pelēcīgā novembrī uzplaukst dedzīga otrā mīlestība, tad dažbrīd liekas, ka ārā valda ziedošais maijs. Ilutas un Elvija jūtas vienam pret otru nebūt netaisās dzist, bet aizvien vēl pieņemas karstumā. Liekas, ka šī paradīzes jutoņa nebeigsies vēl ilgi. Nupat Iluta uz Elvija lūpām ne no šā, ne no tā uzspiež karstu skūpstu un iesēstas klēpī.
- Mīļo, Elvij! Man nekā cita nevajag kā tikai tevi. Apsoli, ka pie manis paliksi līdz mūža galam.
- Man nekur citur nav kur iet. Nebaidies, nepazudīšu.
- Paēdīsim pusdienas, un tad noorganizēsim vienu mīlas pēcpusdienu.
Pusdienas nav vēl gatavas, kad aiz durvīm atskan neatlaidīgs zvans. Zvana vairākas reizes.
- Kas tur ir?- jautā iztraucēta Ilutas balss.
- Ciemiņš.
Iluta bailīgi paver durvju spraugu. Tur stāv armijas formā ģērbies slaids vīrietis. Mājas saimniece šaubās, vai zvanītāju ielaist istabā.
- Nepazīsti? Pulkvežleitnants Akmentiņš no Alūksnes.
Pēkšņi drebuļi pārskrien pār Ilutas augumu. Kaut kur, kaut kad it kā redzētais vīrietis laikam taču ir tas pats, kas kavēja viņai laiku tajā nu jau tālajā rautā Ozolniekos, ko toreizējais vietējais militārā dienesta pārvaldes priekšnieks bija sarīkojis visiem Vidzemes kolēģiem. Kad saliek atmiņu drumstalas kopā , nu nekādi Ilutai negribas atcerēties tā vakara skumjo notikumu. Viņa no alkohola bija galīgi apmulsusi, ka nesajēdza, kas notiek.
- Kādā nolūkā esat braucis?- jautā Iluta.
- Apciemot dēlu. Cik atceros, no aborta jūs atteicāties.
- Beidzot jums dēls prātā. Kad es toreiz aizbraucu uz Alūksni, jūs bijāt nelaipns, un visa saruna sākās un beidzās ar naudas piesolīšanu.
- Es ļoti atvainojos, ka toreiz prātā man bija vienīgi dienesta darīšanas. Lūdzu, piedod.
- Un kas tagad prātā?
- Apstākļi ir mainījušies. Vasarā izšķīros no sievas un pašlaik klīstu pa Alūksni kā Dieva nepieņemts. Kāds tad dēlam vārdiņš?
- Tomass.
- Nāc, Tomasiņ, pie manis, lai varu tevi samīļot.
Dēlēns acis bolīdams, stāv pie dīvāna stūra un negrasās ciemiņam tuvoties. Beidzot bailīgi nočukst:
- Kas tu tāds esi?
- Tavs tētis.
Tomass neticīgi raugās atbraucējā un prāto:
- Pirmais tētis man nomira, Otrais stāv mammai blakus. Tu būsi trešais tētis.
- Nevis trešais, bet īstais. Tu brauksi man līdzi?
- Man tepat ir labi.
Sarunā iejaucas Iluta:
- Nemulsini bērnu, nekur viņš nebrauks.
- Ļaujiet vismaz apsēsties.
- Jā, lūdzu, lūdzu. Un tas ir mans dzīvesbiedrs. Iepazīstieties.
Akmentiņš sniedz Elvijam roku, bet viņš negribīgi pasniedz plaukstu un paliek kājās stāvot. Pusdienas ir gatavas, un pieklājība prasa pie galda aicināt arī ciemiņu. Viņš izņem no portfeļa balzāma pudeli un „Rafaello” paciņu. Situācija pie pusdienu galda prasa kaut ko runāt. Kad Akmentiņš pastāstījis, ka Alūksnē zemi jau klāj desmit centimetrus bieza sniega kārta, Iluta iejautājas:
- Kā jūs atradāt mani pašreizējā adresē?
- Ar lielām grūtībām. Vispirms aizbraucu līdz tai mājai, kur es jūs atstāju tajā neaizmirstamajā vakarā. Jautāju, vai te nedzīvo vai kādreiz nedzīvoja tāda smuka meiča, vārdā Iluta. Man parādīja īsto dzīvokli, bet tur pretī iznāca viena riebīga vecene.
- Tā nebija nekāda vecene, bet mana māte, kas pārcēlās no Alūksnes un gādā par maniem lielajiem bērniem.
- Es ļoti atvainojos, ka jūsu māti nosaucu par veceni.
- Bet šī vecene manu adresi tomēr pateica?
- Ar lielu pierunāšanu un paskaidrojumiem. Bet nu derētu pacelt glāzes uz šo satikšanos pēc pieciem gadiem.
Pie pusdienu galda, kas papildināts ar atvesto balzāmu, sarunas pamazām iesilst. Runātājs galvenokārt ir Akmentiņš, bet abi mājinieki klausītāji.
-Vai tu, piedod, ka nesaku „jūs”, vēl aizvien atceries to brīnišķīgo vakaru te jūsu pusē.
-Esmu to jau aizmirsusi, -tā Iluta.
-Es gan nē. Viss palicis acu priekšā kā vakar noticis. Tu biji tik bērnišķīgi naiva... Kad nogriezos no lielceļa, tu tūdaļ iebildi, ka braucu nepareizi. Tu brīnījies kāpēc velku nost tavas zeķubikses. Kad biji jau noguldīta sūnās, neko nesaprazdama, jautāji: „Ko tu gribi darīt?” Tavs naivums vēl vairāk uzkarsēja manas asinis.
-Pietiks, pietiks jūsu atmiņu... Mans dzīvesbiedrs taču klausās.
-Lai klausās un ielāgo, kāda tu esi bijusi.
- Tas brītiņš uz zaļā, mīkstā sūnu paklāja bija neaizmirstams. Tā bija pati jaukākā tuvība, kādu es vispār esmu pieredzējis. Tu raustījies labsajūtā kā kutināta. Un rezultātā iznāca Tomasiņš. Tik dzīvespriecīgs puika! Labi gan, ka laidi viņu pasaulē.
-Tu uzstāji uz abortu, - tik tikko dzirdami iebilst Iluta.
-Es nevarēju paredzēt kā iegrozīsies mani dzīves ceļi. Nāc, Tomasiņ, pie manis un samīļo savu tēti.
Dēlēns bailīgi skatās, gan uz svešo onkuli, gan mammu.
- Ej vien, nekautrējies. Kad vēl mūžā radīsies izdevība satikt savu īsto tēti,- paskubina Iluta.
Tomasiņš nedroši pieiet pie Akmentiņa. Ciemiņš viņu paceļ rokās un iesēdina klēpī.
- Cik tu esi izaudzis liels! Vai brauksi man līdzi?
- Nebraukšu. Man tepat pie mammas ir labi.
Elvijs ar skaudru rūgtumu klausās Ilutas pavedēja stāstītās tēlainās ainiņās un nevar sev piedot toreizējo naivo pārliecību par draudzenes skaidro mīlestību. Ak, tad tāda tu biji un droši vien vēl aizvien esi, mana sapņu meitene! Bija taču norunāts, ka pēc ballītes tu brauksi man līdzi uz redakciju. Cienasta galds ar šampanieti, torti, kafiju un konfektēm paliek sarūpēts un neaiztikts. Kad uzjunda atmiņas, aizvien noteiktāk prāta dzīlēs uzbango atziņa, ka Ilutas pagātnes raibos notikumus nav iespējams piedot. Tā ir rupja kļūda, ka viņš tagad dzīvo kopā ar šo mauķeli. Lai viņa ņem Tomasiņu un kopā ar Akmentiņu brauc uz savu Alūksni... Viss. Tikai tad, kad nebija vairs neviena, kas pažēlotu, Iluta zināja ceļu pie Elvija. Viņš liekas visu laiku bijis tikai otršķirīgs draugs. Nu uzradies īstais, pirmšķirīgais. Paliec sveika!
Akmentiņš, kas visu laiku mīlinājies ar dēlu, attopas, ka vēl nav nonācis pie apciemojuma mērķa.
- Iluta, vai brauksi man līdzi uz Alūksni? – viņš prasa.
- Nekur es nebraukšu, - dzirdama strupa atbilde.
- Vai tev pagātne neko vairs nenozīmē?
-Pagātne man nozīmē vienīgi to, ka tu man uz kakla biji uzzīdis lielu sarkanu plankumu, par
ko es no toreizējā vīra dabūju tādu sutu, ka negribējās vairs dzīvot. Un ar to skandālu viss vēl nebeidzās. Kad piedzima Tomasiņš, viņš mazuli izrāva man no rokām un gribēja izmest pa otrā stāva logu. Brēca uz mani: žēl, ka nav viduslaiki, tad tevi sadedzinātu uz sārta, bet es ar baudu noskatītos, kā sačervelējas tavi mati un tu brēkdama izcepies. Pēc nervu sabrukuma es nokļuvu Strenčos. Tādas, lūk, ir manas pagātnes atmiņās.
- Jā, tev drūmi klājies. Un viss manis dēļ. Es atvainojos un izlūdzos piedošanu.
- Nevaru tev neko piedot.
Ja tad, kad aizkūlos pie Akmentiņa uz Alūksni, viņš būtu kaut drusciņ iejūtīgāks, varbūt tagad domātu pielaidīgāk, bet... Lai tagad izputinātu puslīdz sakārtoto kopdzīvi un dotos līdzi nezināmajā nākotnē šim avantūristam, tur vajag neprātīgas apsēstības.
Akmentiņš ceļas no galda. Tomasiņu viņš palaidis vaļā.
-Paldies par jauko uzņemšanu. Redzēju vismaz savu dēlu. Es tagad iešu uz viesnīcu, kur esmu apmeties, bet rītdien es vēlētos vēlreiz šurp atnākt. Varbūt pa nakti mana princesīte būs apdomājusi un izlēmusi citādi. Alūksnē viņai nevajadzēs meklēt darbu. Mana alga ir pietiekama, lai uzturētu ģimeni.
Promejot Akmentiņš grib Ilutu apskaut, bet viņa no skavām izraujas. Istabā iestājas tramīgs klusums. Elvijs un Iluta aizdomīgi skatās viens uz otru. Uz galda kā pagātnes relikvija rēgojas nenovāktie un nemazgātie trauki. „Rafaello” paciņu neviens nav aizticis. Iluta to atver un balto bumbuli sniedz Elvijam.
- Paldies. Ēd vien pati. Konfektes taču tev vestas, ne man.
- Mums abiem.
- Neizliecies, tava divkosība mani kaitina.
- Tu laikam esi aizvainots. Nekas traģisks taču nav noticis.
- No tava viedokļa, protams, viss kārtībā. Bet man Akmentiņa izrunāšanās uzjundīja riebīgas atmiņas. Es tevi ieraudzīju pavisam citādā gaismā.
- Beidz aizvainoties. Taisies labāk uz mūsu mīlas pēcpusdienu
- Nekādas mīlas pēcpusdienas nebūs.
- Interesanti – kāpēc?
- Kaut vai tāpēc, ka četru gadu laikā tu vēl neesi man atvainojusies, lūgusi piedošanu.
- Par ko man būtu jāatvainojas?
- Par to, ka nepildīji mūsu norunu un manā vietā izvēlējies Akmentiņu.
- Es gan nekādu norunu neatceros.
- Vēl trakāk! Tev mūsu noruna neko nav nozīmējusi. Un tāpēc brauc vien pie sava īstā vīrieša.
- Ja tu man pārmetīsi pagātni, aizbraukšu arī. Katram no mums ir bijuši savi grēciņi.
- Tik nepiedodami kā tev nav bijuši nevienai citai.
Ilutas sejā parādās salta spītība. Viņa no galda sāk novākt traukus. Ja Elvijs viņai šobrīd pakutinātu sānus, tas būtu pirmais solis uz salabšanu, bet viņš apsēstas uz dīvāna un sāk lasīt avīzes. Nesaprašanās ar katru brīdi kļūst aizvien nenovēršamāka. Iluta, mazgājot traukus, trallina jautru dziesmiņu. Elvijs ir baigais pūslis. Iedomājies, ka viņš ir vienīgais princis uz šīs pasaules, kura priekšā pelnrušķītei jālien uz vēdera. Iluta nav vēl zaudējusi pašlepnumu un nezaudēs arī. Ja jau piedāvātā mīlas pēcpusdiena viņam neko nenozīmē, lai viņš iet no kurienes nācis.
Abu attiecības ir kā sniega pika, kuru veļot ar katru brīdi kļūst aizvien lielāka.
Naktī abi, viens otram muguras pagriezuši, guļ katrs savā dīvāna pusē. Neaizmiguši viņi knosās kā kukaiņu apsēsti, bet nerunā ne vārda. Tikai uz rīta pusi izdodas iemigt. Pirmā pamostas Iluta un ceļ Elviju: „Tu nokavēsi darbu!”, bet tad attopas, ka iepriekšējā dienā viņi saskandalējušies ne pa jokam, un viņā atgriežas iepriekšējais aizvainojums. Iluta pieceļas, uzvāra kafiju, bet Elviju brokastīs nesauc. Jā, šodien atkal atbrauks Akmentiņš un prasīs atbildi. Būtu jau prātīgi Tomasiņam dot iespēju augt un dzīvot pie tēva un arī pašai derētu apsvērt iespēju tikt pie izskatīga un kaislīga vīra. Tas būtu ļoti vienkārši, jo ar Elviju viņa nav oficiāli apprecējusies. Acīmredzot meldiņu par Ilutas pagātnes grēciņiem viņš skandinās vēl ilgu laiku, ja ne uz visu atlikušo mūžu.
Kad uzmostas Tomasiņš, mamma ar viņu vēlas aprunāties.
- Nu kā tev patika tavs īstais tētis?
- Zini – tā nekas. Likās, ka viņš mani mīl vairāk nekā Elvijs.
- Vai tu gribētu braukt viņam līdzi?
- Ja tu gribētu, tad es arī. Viens es nebraukšu.
Dēlēna atbilde ir pēdējais piliens svaru kausos par labu braukšanai. Iluta tik ilgi nav bijusi savā dzimtajā Alūksnē. Kā tur tagad izskatās? Viņa sāk kravāt ceļa somu, liekot tajā pašu nepieciešamāko.
- Tātad tu tomēr brauksi uz savu Alūksnes paradīzi? – jautā Elvijs
- Nekas cits man neatliek. Tu jau mani nemīli kā mans alūksnietis.
- Laimīgu ceļu!
- Es drīz atbraukšu atpakaļ pēc savām mantām. Dzīvoklī vari palikt un dzīvot tālāk.
- Atslēgas gan paņem līdzi. Var gadīties, ka neesmu mājās.
To teicis, Elvijs aiziet uz darbu. Aiziešanu no apkopējas amata lai Iluta paziņo pati. Atgriezies mājās, Elvijs uz galda atrod atvadu vēstījumu.
Mīļo, labo Elvij!
Aizbraucu. Es nezinu, kas mani sagaida nākotnē. Ja nāksies braukt atpakaļ, lūgšos Tevi ceļos nometusies. Tā jau nav, ka neesmu Tevi mīlējusi. Paldies, ka Tu man esi bijis blakus dzīves skaudrākajos brīžos. To es nekad neaizmirsīšu. Un beidzot es atvainojos par saviem pagātnes grēkiem. Biju pārāk piedzērusies, kad prāts nedarbojas. Piedod, lūdzams, piedod!
Ar buču – Iluta.
Kad vēstule izlasīta, secinājums ir viens: piedot jau var, bet atpakaļ vari nebraukt. Elvijs nav nekāds otršķirīgs rezerves vīrietis.
11.nodaļa
Novembra vakars, kad nav vēl sniega, satumst ātri. Pelēkas skumjas cauri logu rūtīm laužas istabā. Krēslainajā telpā valda kapličas klusums, kāds tas ir pirms izvadītājs sācis atvadu vārdus. Viens. Elvijs palicis viens. Neviens aiz durvīm šovakar nepiezvanīs. Arī rīt būs tāpat. Un turpmāk būs tāpat. Cilvēkam, kas radis dzīvot divatā, vientulība liekas briesmīga, jo daba necieš tukšumu. Ja istabā ir kāda dzīva būtne, kaut klusējoša, nudien klusums neliekas tik smacējošs. Brīvības sajūta nespēj pārspēt šā mirkļa skumjo noskaņu. Interesanti būtu zināt, ko šovakar, savas kopdzīves pirmajā vakarā, dara Iluta. Gatavo vakariņas? Skatās televizoru? Sēž Akmentiņam klēpī un ļaujas viņa glāstiem? Varbūt jau taisās uz gultu, lai ļautos četrus gadus nokavētam seksam? Kāds tas būs? Vētrains kā jūra vētrā? Sirsnīgs kā Jaungada tosts? Elēģisks kā lapkritī parks? Elvijam faktiski ir vienalga, kas ar Ilutu pašlaik notiek, vienīgi pagātne uzplaiksnīja kā rūsa augustā pāri labības laukiem. Nē, Elvijs nemocīsies ar nevajadzīgiem minējumiem. Viņš šovakar vakariņās ies uz kafejnīcu. Varbūt satiks kādu pazīstamu cilvēku. Pašā smalkākā pilsētas kafejnīcā „Serenāde” vakariņotāju nav daudz. Elvijs uzskata, ka pie attālākā galdiņa sēž ārēji simpātiska jaunkundze un gaida, kad oficiante atnesīs pasūtīto. Kājas viņa salikusi krustā un kleitas mala pacēlusies augstu virs ceļgaliem, it kā aicinot tuvāk kādu apbrīnotāju.
Elvijs dodas pie viņas.
- Vai drīkstu piebiedroties?
- Daudzi galdiņi ir pilnīgi brīvi. Ejiet tur.
- Vai mana sabiedrība jums liekas tik nepievilcīga?
- Jūs esat vienkārši uzbāzīgs.
To teikusi, jaunkundze pati pārsēstas pie brīvā galdiņa. Tas, protams, ir sīkums, bet tomēr iedzeļ kā nātre. Žurnālista gaitās neviena intervējamā būtne nav izrunājusies tik aizvainojoši. Laikam jau Elvijs nemaz nav tāds vīrietis, pie kura sievietes no pirmā acu skatiena pieliptu kā mušas pie mušpapīra. Ja garastāvoklis ir uz nulles, tad nemaz nevajag daudz, lai to sabojātu galīgi. Elvijs pasūta pilnu tējas glāzi konjaka un pa krievu modei to izdzer vienā rāvienā. Šovakar viņš piedzersies kā lops.
Elvijs vēl nav paguris notiesāt pasūtīto šniceli, kad kaprīzā jaunkundze ceļas no galdiņa un garāmejot palicējam ironiski novēl labu apetīti. Mājās pārnācis, viņš iekrīt dīvānā un nekustīgi raugās lustrā. Galva ir smaga, bet viena doma ir skaidrāka par skaidru. Nav ko uzplīties nepazīstamām sievietēm, ja viņam pašam kopš neseniem laikiem ir sava draudzene. Vismaz kādreiz bija, vārdā Agnese. Šķiet, pienācis laiks viņai piezvanīt. Cerams, ka šoreiz vīrs neizraus mobilo telefonu Agnesei no rokām un zvanītājam nesolīs sadot pa purnu. Grūti prāta apskurbumā atrast tālruņa numuru, bet, kad tas beidzot sameklēts, viņš spiež vajadzīgos taustiņus.
- Labvakar! – balss mazliet šļupst, bet runas defektus draudzene piedos.
- Sveiki, sveiki! Kur tad tik ilgi biji pazudis, ka nepiezvanīji?
- Nebija dūšas.
- Ūja. Un šovakar ir dūša?
- Šovakar ir pamats tev pavēstīt, esmu palicis galīgi viens. Un brīvs.
- Kāda sagadīšanās. Arī es esmu brīva.
- Kur tad vīrs?
- Nu jau būs pāris mēnešu, kopš mans despots savāca savas mantas un pazuda tālēs zilajās. Gribēju jau tev zvanīt, bet bija neērti pašai piedāvāties.
- Tad es tūlīt eju pie tevis.
- Kur tad tik strauji? Tev šovakar balss tāda jocīga.
- Esmu mazliet iedzēris
- Tāpēc jau man zvani. Izguli dzērumu un tad man vēlreiz piezvani.
- Rīt es būšu skaidrs kā maija rīts. Vai savas mantas ņemt līdzi?
- Tu gan esi nepacietīgs cilvēks. Atnāc rītvakar un tad jau sarunāsim.
- Es nemaz īsti nezinu tavu adresi.
Agnese nosauc ielu un dzīvokli. Elvijs to cenšas pierakstīt blociņā. Viņa būšot mājā vakarā pēc sešiem.
- Ar labvakar, Agnese.
- Čau, čau.
Sirds atkal ir vietā. Var mierīgi gulēt, gaidīt rītdienu un jaunas dzīves iesākumu. Lai Iluta iet pupās!
Visu darba dienu nekas cits nav prātā kā tikšanās ar iecerēto draudzeni. Elvijs atceras tos jaukos brītiņus, kad viņi kafejnīcā kopā ēda pusdienas. Agnese nekad neaizmirsa šķiroties uz lūpām uzspiest dedzīgu skūpstu. Pati tai mirklī viegli nodrebēja. Bet nu būs kas vairāk.
Pulkstenis rāda pus septiņi vakarā. Drebošu sirdi Elvijs nospiež durvju zvanu.
- Nāc vien iekšā, - dzirdama mazliet samtainā Agneses balss.
Viņš nepaspēj sabučoties, jo mājas māte aiz rokas atnācēju steidzīgi ved istabā. Kārtība dzīvoklī ir ideāla. Viss tīrs un spodrs. Uz grīdas iepretī dīvānam uzklāts rakstains tepiķis. Pie sienām divas gleznas, acīmredzot augstas raudzes mākslinieku darbi. Vakariņu galds uz baltās sedziņas uzklāts. Tur ir arī vīna pudele, kurai blakus Elvijs novieto savu balzāmu.
- Sēdīsimies tūlīt pie galda. Siltās vakariņas nepaspēju sagatavot. Iztiksim ar to, ko varēju veikalā nopirkt.
Elvijs jūtas mazliet vīlies, jo, ja labi apskatās, Agnesei nav Ilutas spožuma. Un gadu ir krietni vairāk. Toties skolotājai droši vien piemīt izglītotas sievietes īpašības. Sēžot blakus, Elvijs uzliek plaukstu uz Agneses ceļgala, kas izlīdis no kleitas apakšas. Agnese plaukstu noceļ nost – tā nu nevar.
- Vispirms par dzīvi. Stāsti, kā tu visu šo laiku kopš mūsu pēdējās tikšanās esi dzīvojis.
Elvijs negribīgi stāsta par Ilutu, kā viņu viens armijas vīrs aizvīlis pie sevis. Par Anitas un viņas kaislīgās meitas epopeju netiek bilsts ne vārda.
Agnese iesāk savējo stāstu:
- Mans vīrs kopš saķeršanās ar tevi kļuva vēl negantāks. Katru vakaru sarīkoja greizsirdības scēnas.Es vairs neizturēju un padzinu. Nezinu, kur pašlaik viņš blandās. Man, kā tu jau zini, ir arī meita. Pašlaik studē biznesa augstskolā. Un tā esmu palikusi viena šajās četrās sienās.
- Tev vajadzētu pārcelties pie manis. Arī es esmu viens četras sienās.
Agnese brīdi padomā un tad saka:
-Es nekur neiešu. Te viss jau divdesmit gadus ir pierasts un iekārtots. Kaimiņi pazīstami un saticīgi. Ja tu mani pa īstam mīli un apsolies traukus neplēst, vari dzīvot pie manis. Pret žurnālista profesiju es jūtu dziļu cieņu.
-Es padomāšu.
-Nu redzi, tava apņemšanās nav tik stipra, lai iztiktu bez padomāšanas.
Elvijs negrib pirkt kaķi maisā, bet vispirms izmēģināt, kā abiem saskan seksā. Viņš sāk dedzīgi skūpstīt nokrāsotās Agneses lūpas, knibināties ap krūtīm un glaudīt ceļgalus.
- Šovakar nekas tāds nenotiks. Vari nepūlēties.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka laika pietiks, kad sāksim dzīvot kopā. Ja vispār tavi nodomi ir nopietni.
Nodomi, protams, ir nopietni, bet tik atturīgu sievieti viņš nav gaidījis sastapt. Vai tā var būt, ka Agnesi nav iespējams sakairināt? Viņš vēlreiz cauri kleitai sāk glāstīt krūtis.
- Nepūlies. Novāc savu plaukstu! Nekas tik un tā nenotiks.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka es esmu atturīga un labi audzināta.
- Žēl gan.
Elvijs iedomājas par Ilutu. Ar viņu šai ziņā nebija nekādu problēmu. Sašutušo ciemiņu Agnese aicina iebaudīt vakariņas, kaut arī nekā silta uz galda nav. Elvijs atver atnesto balzāma pudeli. Kad viņš grib piepildīt Agnese glāzi, viņa protestē.
- Tas man par stipru. Atver vīna pudeli un pusglāzīti ielej man.
Kaut kas traks! Nevar iedzert balzāma glāzi! Labi audzināta. Diezin vai ar tik cimperlīgu sievišķi izdosies kopāt nodzīvot vairāk par pāris mēnešiem, bet pašlaik nav citas izejas. Anita šobrīd nav prātā. Agnese pārtrauc klusumu.
- Kā tev pie manis patīk?
- Iekārtojusies esi pirmšķirīgi. Tikai pati varēji būt seksīgāka.
- Tāda nu es esmu, kādu dieviņš radījis.
- Nevis dieviņš, bet tēvs un māte.
- Lai būtu tava taisnība.
Pēc brīža:
- Ko esi izlēmis par kopā dzīvošanu?
- Gaidīju, ka tu būsi kaislīgāka.
- Ak, tu par to pašu seksu. Teikšu atklāti: es intīmai tuvībai neesmu sagatavojusies.
- Manuprāt, tur nevajag nekādu gatavošanos.
- Es vienkārši nespēju tūlīt gāzties gultā.
Katrai sievietei acīmredzot vajadzīgi atšķirīgi piegājieni. Šī nu ir smalka dāma. Jāpārjautā:
- Vai pie tevis es drīkstēšu palikt pa nakti?
- Palikt tu vari, tikai būs jāguļ atsevišķā gultā.
Nē, tas nekur neder. Jāiet vien atpakaļ uz savu mitekli, tas ir, uz Ilutas dzīvokli. Nezin, ko dara mana bijusī sieva Sanija? Varbūt, ka tur jāpārnakšņo. Garāmejot jāapciemo.
- Nē, es labāk iešu projām.
- Pavisam vai tikai uz šo vakaru?
- Es tev rītdien piezvanīšu uz skolu.
Elvijs izdzer kafijas krūzīti un velk mēteli. Agnese attopas, ka par daudz nelāgi izturējusies. Ja nu rīt Elvijs pasaka, ka neatgriezīsies. Ko tad? Viņa šajās četrās sienās atkal paliks viena kā cirsmā sēklai atstāta priede. Agnese iet ciemiņu pavadīt.
- Tu man piedod, ka biju tik atturīga. Es nemaz tāda neesmu. Ja tu paliksi ar mani kopā, tad redzēsi uz ko esmu spējīga.
Šķiroties uz Elvija lūpām viņa uzspiež dedzīgu skūpstu. Un ilgi tur lūpas neatrautas. Liekas, ka acīs viņai saviesies mitrums.
Elvijs iziet uz ielas, no šī viena skūpsta sareibis. Saka, ka ilgs un ietilpīgs skūpsts esot līdzvērtīgs seksam. Agnese atkal liekas mīļa un iekārojam būtne.
Mazliet bailīgi Elvijs piezvana pie sava kādreizējā dzīvokļa durvīm. Šai brīdī viņš būtu gatavs piedot visus Sanijas grēkus. Elvijam šonakt ir vajadzīga sieviete. Viss viens – kāda.
Durvis ilgi neviens neatver. Beidzot kaut kas nāk. Tā ir meita.
- Tētis! Cik labi, ka tu mūs atceries. Nāc iekšā.
- Kur mamma?
- Viņa ir savā istabā. Nu jau pāris mēnešu, kopš viņa dzīvo kopā ar vienu onkuli – Egona brāli. Mums aizliegts viņus traucēt. Tu taču šonakt paliksi pie mums?
- Man jau te vairs nav vietas. Kur tad es gulēšu?
- Pie mums bērnu istabā.
- Bet tur taču tavs brālis.
- Viņš jau reti kad pārrodas mājās. Apcēlis vienu brūti. Viņa gulta ir brīva. Un ja viņš šovakar atgriezīsies, mēs sagulēsim kopā.
- Kā tev iet pa skolu.
- Domāju, ka normāli.
- Un pa māju?
- Es gulēju mammas istabā. Bet tur vairs man neļauj uzturēties.
-Tad tādas tās lietiņas.
Dzīve nav stāvējusi uz vietas. Tā kā kaut kas iespiežas pakrūtē. Sanija, protams, nav tā sieviete, kas mēnešiem ilgi gaidīs atgriežamies bijušo vīru. Te Elvijam vairs nav ko meklēt. Viņš atsveicinās no meitas un iet prom. Pārgulēt meitas istabā, zinot, ka aiz plānās sienas kāds lakstojas ap Saniju, to nepieļauj vīrieša pašlepnums. Kur lai tagad iet? Prātā pazib, ka viņam taču bija vēl viena draudzene Anita, jā, un vēl viņas nevaldāmā meita Antra. Tik vēlā vakara stundā nebūtu pieklājīgi traucēt. Arī piezvanīt ir par vēlu.
Aizvilcies mājās pēc klejojumiem pa pilsētu Elvijs atlaižas dīvānā un vēlreiz pārdomā dzīves līkločus. Vai tā nebija kļūda, ka viņš atļāva bijušajā dzīvoklī atgriezties Sanijai. No visām draudzenēm visvaldzinošākā ir bijusi Iluta. Atkal likteņa ironija – uzradās gruntīgāks pielūdzējs. Vēl jau viņai vajadzēs atbraukt. Te palika viņas iedzīve. Tad Elvijs iepazinās ar Agnesi – inteliģentu sievieti. Viņa droši vien vēl neguļ. Jāpasaka šovakar, ka viņš ir gatavs sākt kopdzīvi. Skolotāja izklausās iepriecināta. Lai nākot rītvakar ap astoņiem, ne agrāk. Un lai ņemot līdzi uzvalkus, kurpes, mēteļus un citas dzīvošanai vajadzīgās lietas. To visu rokās nevar aiznest, bet viņam taču tagad pieder Caunīša automašīna un tiesības arī ir. Ciemakukulim nopirks šampanieti, nevis balzāmu, ko Agnese nedzer. Un rozes, veselu klēpi. Mīļā, labā Agnese...
12.nodaļa
Nākamā diena iegadījusies saulaina – reta parādība novembrī. Bērzos vēl šur tur plivinās pa vientuļai lapai, bet pati birztala rudens lietavās piemirkusi kā lietus mākonis. Viss ir pelēks, vēlās novembra saules apspīdēts. Vien egle starp bērziem majestātiski zaļo, nebaidoties no ziemas. Rudens elēģija... Bet Elvijam šī diena liekas kā pavasara ieskaņa. Kā gan viņš vakar kaut mirkli varēja šaubīties par Agneses piemērotību. Ar katru brīdi vairāk iekāre pārtop mīlestībā.
Piecpadsmit dzeltenas rozes, ko Elvijs tur rokās, verot jaunās dzīvesvietas durvis, apliecina šī mirkļa sirsnīgumu. Agnese iznāk pretī, tērpusies, garā baltā kleitā ar atkailinātiem pleciem, kas droši vien saglabāta no pirmajām kāzām. Friziere viņai ieveidojusi izsmalcinātu frizūru, ļaujot divām sprogām krist pār pieri. Acu plakstiņi ietonēti mazliet zili, aiz kuriem kā zvaigznes mirdz laimīgas acis. Nadziņi nokrāsoti viegli iesārti. Lūpas atturīgi sarkanas. Bilde! Kā tādu var nemīlēt! Bieži vien otrā mīlestība mēdz būt dedzīgāka par pirmo.
Sirsnīgo sagaidīšanu pabojā neliels pārpratums. Elvijs radis ar kurpēm nākt istabā, bet Agnese, to ieraudzījusi, pikti aizrāda:
- Kur tad tavas čības?
- Man čību nemaz nav. Manā dzīvoklī nav tik glaunu paklāju.
- Tad pagaidi tepat gaitenī. Sameklēšu kādas rezerves čības.
Galds ir gaumīgi klāts. Uz tā redzamas puķes un torte. Siltā ēdienā Agnese cepusi kotletes. Vakariņas abi ēd klusējot, viens uz otru ik pa brīdim lūkojoties. Elvijs atver šampanieša pudeli, saskandina un sabučojas. Tad nāk kārta kafijai un tortei.
- Kā tev jaunajā dzīves vietā patīk? – pārjautā Agnese.
- Jūtos kā paradīzē. Viss tik spodrs, ka neērti kāju spert.
- Pie kārtības būs vien jāpierod.
Kad vakariņas paēstas, laiks pārcelties uz gultu., lai gan gulētiešanas laiks nav vēl pienācis. Guļas vietā Elvijs sāk knakstīties.
- Esi gan tu nepacietīgs. Kur tev jāsteidzas? Vispirms ar pastu izmazgā zobus. Bārdu arī vajadzētu uzreiz nodzīt. Un vēl: tev, mans mīļais, būs jāaiziet vannā.
- Vai tad es tik netīrs?
- Cik nu netīrs! Tas vajadzīgs higiēnisku apsvērumu dēļ.
- Un katru vakaru man vajadzēs vannoties?
- Katru vakaru jau nē. Bet vienreiz nedēļā gan. Tad kad gribēsi gulēt ar mani kopā.
- Un tikai reizi nedēļā? Tas ir pārāk reti. Vismaz man.
- Nav ko biežāk noplicināt potenci.
- Mūsu uzskati šajā ziņā nesaskan.
- Tev vajadzēs vien piekāpties. Mans organisms biežāk neprasa.
Elvijs negribot pošas uz vannu. Agnese nāk līdzi sakārtot visu vajadzīgo.
- Noberz kārtīgi visas maliņās, - viņa aizrāda.
Elvijs viņas pamācības neņem vērā. Pēc piecām minūtēm viņš jau velk drēbes. Pēc tik lielas iepriekšējas gatavošanās iekāre jau ir pārgājusi.
Pirms gulētiešanas Agnese vēlas padejot. Mūzikas centrā viņa uzliek disku, kurā ir arī Valtera Kaminska skaistais valsis par balto rozi:
Noplūc man to balto, balto rozi,
Kas tavā dārzā smaržojot zied.
Melodija glāsta kā silts dienvidu vējš. Agneses baltajā kleitā tērptais augums glaužas cieši klāt, un Elvijs izjūt drebošas trīsas. Kaut šis mirklis nekad nebeigtos!
- Pienācis laiks doties uz gultu. Es izģērbšos, bet tu neskaties, izej otrā istabā, - pēc dejas čukst Agnese.
„Tas nu ir pa traku,” nodomā Elvijs. „Neļauj noskatīties pašu pikantāko procesu.” Pēc brīža Agnese saka, ka varot nākt. Viņa uzvilkusi caurspīdīgu naktskreklu, zem kura redzami divi kārdinoši krūšu zirnīši.
- Pirms nāc pie manis gultā, nodzēs uguni, -paziņo Agnese un piebilst: - Un skūpstīt varēsi tikai lūpas. Neciešu siekalošanos pa visām vietām.
Dzirdētais Elvijam uz vannā izkarsētās miesas uzgāž aukstu dušas šalti. Mūķene kas mūķene! Cerētais kaislīgais sekss izplēn kā ogles izdzisušā ugunskurā. Piedevām Elvijam pēc seksa jāiet nakšņot uz savu gultu. Tik pelēcīgi iesākas kopdzīve ar skolotāju.
Pie brokastu galda Elvijs dzird vēl vienu netaktisku aizrādījumu:
- Dzerot kafiju, lūdzams, nešmaukstinies tik skaļi.
Ejot uz darbu Elvijam jānoklausās vēl divas pamācības. Agnese uzskata, ka žurnālista kurpes nav pietiekami nospodrinātas – tūlīt jāņem suka un šis trūkums jālikvidē. Un raugi, kaklasaite uzlikta šķībi. To sakārto pati Agnese. Tā iesākas viņu kopdzīve.
Vakarā, kad abi atgriezušies dzīvoklī, skolotāja uzstāj, ka Elvijam jāuzraksta avīzē par viņas skolas matemātikas skolotāju Erhardu.
- Ar ko viņš ievērojams? – jautā žurnālists.
- Ar to, ka visu savu darba mūžu nostrādājis par matemātikas skolotāju, pēdējos 15 gadus mūsu skolā.
- Bet tādu entuziastu pilsētā ir daudz, - iebilst Elvijs. – Par visiem jau nevar uzrakstīt.
- Erhards ir īpašs skolotājs. Viss mūsu kolektīvs viņu nedalīti ciena.
- Ar to visu ir par maz, lai avīze pievērstu uzmanību.
- Kā – „par maz”? tu vienkārši manu ieteikumu gribi ignorēt.
- Nu labi, labi. Padomāšu, - nopūšas žurnālists.
- Tad es rīt ar viņu sarunāšu tikšanos?
- Vēl ne...
Elvijam nepatīk, ka dzīvesbiedre sāk uzstāt, kas viņam jāraksta. Citu vakaru Agnese mājās pārnāk ar dzīvi neapmierināta:
- Stundā piedzīvoju lielu kaunu. Kāds audzēknis man prasa: pastāstiet, skolotāj, kaut ko par Zigmunda Skujiņa jauno romānu „Siržu zagļa uznāciens.” Ko es varu sacīt, ja neesmu šo romānu pat redzējusi? Audzēknis jautā tālāk: varbūt jūs kaut ko pastāstīsiet par Aivara Kļava „Piesmieto karavīru”. Vienīgais, ko zināju teikt, ka tas ir vēsturisks romāns par latviešu brīvības cīņām. Kauns, liels kauns! Un sabojāts garastāvoklis uz visu dienu. Par savu aldziņu diemžēl nevaru atļauties nopirkt kaut vai latviešu rakstnieku jaunākos darbus. Veltīgi tos meklēt arī bibliotēkā. Katru dienu izdevniecības laiž klajā lērumu tulkotās literatūras. Liela daļa no tās nav nekur derīga, bet daži romāni literatūras skolotājai būtu tomēr jāzina. Kur ņemt tik daudz naudas, lai mēnesī nopirktu kaut dažas grāmatas? Meita studente arī prasa naudiņu. Labi gan, ka tiku vaļā no sava despotiskā vīra, kurš manu somu algas dienās pamatīgi patukšoja. Domāju cik labi būtu, ja atrastu tādu dzīvesbiedru, kurš palīdzētu balstīt ģimenes budžetu...
Elvijs grib teikt, ka viņam jāpalīdz saviem bērniem, kuri dzīvo pie bijušās sievas, bet atskārst, ka tas būtu pārāk netaktiski pret Agnesi. Saki vai nesaki – no tā materiālā situācija nemainās. Realitāte pārsvītro lielu daļu no rožainām cerībām, kas saistītas ar jauno kopdzīvi. Agnese nav Iluta, bet trūcīga skolotāja, kurai jāpalīdz izdzīvot. Iluta bija mantojusi nelaiķa vīra ietaupījumus, no kuriem pārtika arī Elvijs. Žurnālista naudas makā ir tikai tik latu, lai iztiktu līdz nākamajai algai. Viņš tomēr Agnesei iedod 20 latus. Līdz ar to kārtējām pusdienām naudas nepietiks. Elvijs zina, ka redakcijas viesu istabā kolēģi pusdienās dzer kroņa kafiju, piekož cepumus un pusdienās neiet. Elvijs darīs tāpat un līdz algas dienai iztiks.
Citudien Agnese ar žurnālistu grib pārrunāt iespaidus par Laimas Muktupāvelas grāmatu „Brāli Brāli”.
- Neesmu lasījis, tāpēc nekāda diskusija nenotiks, - īgni atteic žurnālists.
- Nu ir gan joki! Avīžnieks neko nezina, ko raksta par slaveniem novadniekiem Kokariem.
Vai tu neesi mazliet atpalicis no dzīves?
- Esmu, esmu galīgs āmurgalva.
- Savus avīžrakstus, jāatzīst, tu raksti teicami. Tikai nezin kāpēc negribi rakstīt par mūsu matemātikas skolotāju.
- Negribu un viss.
Elvija ietiepība sašķoba arī Agneses rožainās cerības par kopdzīvi ar ievērojamu vietējo žurnālistu. Kādu vakaru, kad abi atkal satiekas, viņa turpina iepriekšējo sarunu.
- Ja tu negribi rakstīt par Erhardu, tad sāc rakstīt par saviem piedzīvojumiem. Kāpēc tu izšķīries ar sievu? Pēc tam, cik zinu, tev bijušas dažādas sievietes, bet ne pie vienas tu neesi noturējies. Redz, cik daudz vielas sakrājies! Uzraksti vienu seriālu, līdzīgu „Ugunsgrēkam”, ko tagad pārraida TV3. Man televīzijā strādā viena studiju biedrene. Viņa palīdzēs to tavu seriālu „dabūt cauri”, kad „Ugunsgrēks” beigsies.
To teikusi, viņa plauktā sameklē tīru kladi un noliek žurnālista priekšā.
- Ņem rakstāmo un raksti!
- Tur jau vispirms vajadzīgs talants.
- Tev tāds ir.
- Un vēl vajadzīga iedvesma.
- Paskaties man acīs! Vai es neesmu tava mūza?
Jāatzīst, kamēr Agnese mirdzēja tālumā kā malduguns, viņu varētu uzskatīt par mūzu, bet kopdzīvē viņa pārtapusi par parastu kaprīzu skolmeistarieni. Mūza ir kā dieviete sievietes izskatā, bezgala labvēlīga, bet gaistoša kā matiolas smarža.
- Tev laikam neērti sacīt, ka esmu tava mūza, - Agnese turpina sarunu,- Bet padomā pats: tā būs sensācija pilsētas mērogā; vietējā iedzīvotāja seriāls! To gribēs redzēt visi. Un es kā tava draudzene būšu pacilāta.
- Ne jau katrs žurnālists var kļūt par rakstnieku.
- Bet daudzi ir kļuvuši, piemēram, Loto Lapsa, Ēriks Hānbergs. Un kāpēc nevarētu tāds būt arī Elvijs Lubūzis.
- Neesmu nekad bijis godkārīgs.
Agneses mudinājums nerod atsaucību, bet dzīve tādēļ neapstājas. Elvijs jūtas sašutis: – nedod Dievs sapīties ar literatūras skolotāju! Viņš pūlas atcerēties, kad atkal būs jāiet vannā. Cik ilgi varēs pieciest dzīvi pēc grafika, gluži kā pēc stundu saraksta. Un tad vēl sīkie uzvedības aizrādījumi – tu nemāki klusi ēst, tev kurpes nav nospodrinātas, tev kaklasaite šķībi salikta... Dresūra kā armijā. Vienmuļajā dienu ritējumā atgadās par spilgtākam piedzīvojumam. Kādu vakaru, kad Agnese vēl nav pārnākusi no skolas, pie durvīm kāds piegrabina. Parausta rokturi un apklust. Pēc brīža jau sit ar dūri.
-Kas tur dauzās? – jautā Elvijs. Klusums. Nē, durvis viņš vaļā nevērs. Visādi bandīti mūsdienās blandās apkārt un meklē lētticīgos.
- Vai nu atbildiet , kas jūs esat, vai arī es tūdaļ zvanu policijai, – dzīvokļa iemītnieks kļūst bargs.
- Te Hermanis.
- Nepazīstu tādu Hermani.
- Agneses vīrs. Gribu ar savu sievu aprunāties, - balss ir šļupstoša.
- Viņā vēl ir darbā.
- Ielaid iekšā. Es pagaidīšu.
- Nelaidīšu. Ej prom. Agnesei nekāds bijušais vīrs nav vajadzīgs.
- Ak, tu esi viņas tagadējais jobers. Derētu tev sadot pa purnu.
Pēc brīža:
- Laid taču iekšā. Izlauzīšu durvis. Žēl, ka nav pirmais stāvs. Logu izsist būtu vieglāk.
Durvis tiek raustītas no visa spēka.
- Es tūlīt zvanu policijai.
Nācējs nobīstas. Durvīm liek mieru, bet kāpņu telpā vēl kaut kas notiek. Elvijs paskatās pa logu, no kura var redzēt mājas ieeju. Pa ielu, klunkurēdams no vienas puses uz otru, aizvelkas nošņurcis vīrelis.
Agnese atgriežas. Rokā viņa tur zīmīti, ko atradusi iebāztu durvju ailē. Tur ķecerīgiem burtiem uzrakstīts: „Nevienam es neesmu vajadzīgs. Žēl, ka tevi nesatiku. Gribēju atvadīties. Aizeju no tevis pavisam. Un arī no dzīves. Dzīvo laimīga un mani nemeklē. Hermanis.”
Agnese zīmīti izlasa divreiz.
- Un tu manu bijušo vīru istabā neielaidi, - Agneses balss skan kā no pazemes.
- Tavs Hermanis solīja man sadot pa purnu. Vai man izkauties vajadzēja?
- Nepārspīlē. Neglīti esi uzvedies. Viņš taču bija dzīvs cilvēks. Atvadīties nācis...
- ... un piemāvies tā, ka uz kājām neturējās. Kas tev ar viņu var būt vēl kopīgs?
- Viņš tomēr bija mans vīrs. Un no viņa vajadzēja šķirties tā, kā civilizētā pasaulē pieņemts.
- Es ļoti atvainojos, ka nemācēju uzvesties civilizētās pasaules etiķetei atbilstoši.
Agnese sāk raudāt, bet Elvijs nevēlas viņu mierināt. Sieviešu loģika vīriešiem nav saprotama. Raudāt dēļ pašas padzītā despota – tāda divkosība nav vēl pieredzēta. Vai tad nošņurkušo dzērāju vajadzēja aicināt istabā, sēdināt pie galda, uzcienāt ar kafiju? Piesolīt vēl naktsmājas? Agneses greizā domāšana, kas nupat ir atklājusies, Elvijam nosit garastāvokli līdz nulles atzīmei. Jātiek no viņas vaļā pēc iespējas ātrāk. Nebūtu pieklājīgi notēlot aizvainoto un tūdaļ iet prom. Pieņemamāku šķiršanās variantu piedāvā Ilutas zvans no Alūksnes.
- Čau, Elvij! Kā tev klājas bez manis? Izrunāsimies, kad tiksimies. Vārdu sakot, rītdien abi ar Tomasiņu braucam pie tevis. Būsim pēcpusdienā. Esi mājās un gaidi mūs. Buča.
Sarunu dzird arī Agnese. Tāpēc paskaidrojums iznāk vienkāršāks.
- Nupat man piezvanīja mana bijušā dzīvokļa īpašniece, kuru uz Alūksni aizvīla viens armijas vīrs. Dēlēns bija no viņa. Vārdu sakot, rītvakar es te neatnākšu, bet kārtošu lietas savā bijušā dzīves vietā.
- Kas tev daudz ko kārtot? – piebilst Agnese.
- Vismaz viņas mantas jāsavāc līdzi ņemšanai.
- Atpakaļ taču atgriezīsies?
- Noteikti.
Pareizāka atbilde būtu ”varbūt”. Eksperiments ar Agnesi kļuvis neizturams. Te viņš jūtas kā cietumā ieslodzītais. Katrs Elvija solis tiek vērtēts, vai tas atbilst civilizētas sabiedrības uzvedības noteikumiem. Un raudāt dēļ bijušā vīra? Elvijam paliek tikai puse no Agneses mīlestības, ja viņa vispār ir spējīga tādu izjust. Tagad viņš ir pārliecināts, ka dzīvespriecīgo Ilutu nevar mainīt pret sīkumaino skolotāju.
13. nodaļa
Pa nakti uzsnidzis balts sniedziņš - pirmais šogad. Tas apsedzis visu neglīto rudens drazu. Pasaule kļuvusi gaišāka un arī cilvēku izjūtas. Pirms šķiršanās no Ilutas Elvijs viņu domās nodēvēja par mauķeli. Lai viņa būtu kaut vai profesionāla ielas prostitūta, tomēr ir patiesāka par divkosīgu skolotāju. Ilutai piemīt daudzām sievietēm raksturīga īpašība – nenoturība pret mirkļa vājībām. Līdz ar dabas dotu skaistumu liktenis viņai piespēlējis mazliet par daudz vieglprātības. Tā dēļ nākas ciest visu dzīvi. Ak, nelaimīgā! Elvijs izjūt nevis pārmetumu, bet žēlumu par viņas likteni. Visi grēki un grēciņi tiek piedoti mīlestības vārdā. Šajā baltajā pirmā sniega dienā Elvijs sajūt, ka Ilutā ir neglābjami iemīlējies. Baltajā dienā viņš savu mīļoto sagaidīs ar baltām domām.
Redakcijā pametis pus rakstītu aprakstu, Elvijs steidzas uz staciju sagaidīt Alūksnes autobusu. Pa ceļam viņš nopērk trīs rozes. Iluta ģērbusies violetā ziemas mētelī, galvā balta, pūkaina berete. Lūpas sārtenas kā saules apspīdēts rieta mākonis. Viņai pie rokas pieķēries Tomasiņš.
- Necerēju, ka atnāksi mums pretī. Uz autoostu un vēl ar rozēm, - Iluta bikli saka.
Par atbildi seko skūpstu sērija uz vēsajām lūpām, kamēr tās sasilst kā bērzu birztala pirmā lapu plaukšanā.
Elvijs paceļ Tomasiņu rokās.
- Cik tu liels jau esi izaudzis! Kā tev gāja pa Alūksni? Vai tavs īstais tētis ir labāks par mani?
- Alūksnes tētis ir labs, bet tu esi labāks.
- Tad nu dzīvosim atkal visi kopā.
- Un tu mūs pieņemsi? – bikli iejautājas Iluta.
- Protams.
- Taisni neticami.
Ja Elvijs kopdzīvē ar Agnesi būtu atradis cerēto saskaņu, Ilutu viņš nebūtu sagaidījis ar rozēm. Dzīve ik dienu maina cilvēku domāšanu – kas vakar šķita slikts, šodien jau ir pieņemams. Ja pret Ilutu pirms aizbraukšanas uz Alūksni viņš būtu izturējies ar cieņu un mīlestību, iespējams viņa būtu palikusi tepat.
No autoostas trijotne vispirms iet uz Ilutas iepriekšējo dzīvokli, tur vāzē iemērc rozes, pārmij dažus nenozīmīgus teikumus un tad, pēc Elvija ierosinājuma, dodas vakariņot uz kafejnīcu. Baudot pašus dārgākos ēdienus un iedzerot šampanieti, Iluta nesteidzīgi stāsta, kā viņai ar Tomasiņu klājies Akmentiņa dzīvoklī.
Akmentiņš, vārdā Roberts, ir armijas cilvēks. Disciplīnu un akurātību varētu nosaukt par viņa dzīvesveida neatņemamu sastāvdaļu. Bet šīs īpašības viņš centās uzspiest arī Ilutai. Viņai vajadzēja celties kopā ar Akmentiņu, precīzi pulksten 7.30 bija jābūt gatavām brokastīm. Pusdienas viņš ēda ēdnīcā, bet arī vakariņām tika noteikts precīzs pulksteņa laiks. Turklāt katram vakaram sava ēdienkarte. Ilutai pa dienu nācās apstaigāt vai visus veikalus, kamēr sagādāja vajadzīgos produktus. Reiz vakariņas viņa nokavēja pa desmit minūtēm, un tūdaļ sākās pārmetumi. Intīmajā dzīvē Akmentiņš prasīja beziebildumu pakļaušanos vīrieša vēlmēm. Ilutu viņš cienīja, bet ne mīlēja. Pie tādas ikdienas var pierast, bet ne samierināties. Sirdī iemājoja auksts tukšums. Bet Tomasiņu gan Roberts mīlēja. Vakaros sēdināja klēpī, ucināja un lepojās, ka viņš augs par karavīru.
- Ja tu mūs pieņemtu, atpakaļ es nebrauktu, - pie stāstījuma piebilst Iluta.
- Kā tu viņam skaidroji, kāpēc tev jābrauc uz veco dzīves vietu?
- Jāpaņem drēbes, jāpārraksta dzīvoklis un bankā jānokārto mantojums uz tava vārda.
- Un atpakaļ braukt nesolījies?
- Nē, par to vispār nerunājām.
Viņi nesteidzoties iet mājās. Snieg. Iluta un dēlēns apsniguši gandrīz balti. Balts ir vispilnīgākā krāsa, jo tā satur visas spektra krāsas. Skaista izskatās apsnigusī Iluta un arī Tomasiņš.
- Nevaru pateikt, cik labi jūtos savā vecajā dzīvoklī, kur katra lietiņa ir savā vietā, - atgriežoties jūsmo Iluta.
Visi trīs sēž kopā uz dīvāna un nezina, kas būtu darāms tālāk. Ir tik labi būt mājās!
- Tu taču netaisies braukt atpakaļ pie Akmentiņa? – iejautājas Elvijs.
- Nē, nē, man tepat ir labi. Ja vien tu mūs nedzīsi projām.
Atbildei nav vajadzīgi vārdi. No Ilutas acīm, lūpām un balss plūst neredzamas , bet sajūtamas daļiņas, ko varētu izteikt vienā vārdā – mīlestība. Šis starojums radies tieši no baltās krāsas. Kad dēlēns nolikts gulēt un abi pieaugušie tikuši līdz gultai, sākas viņu zvaigžņu stunda – visu prombūtnes laiku gaidīta un beidzot sagaidīta.. Šai stundai ir daudz kas kopīgs ar romantisko jasmīnu smaržu un Jāņa nakts ugunskura dzirkstīm. Tomēr Iluta tuvībai nespēj īsti atraisīties, jo apziņu nospiež varbūtība, ka viņa ir stāvoklī. Mēnešreizes aizkavējušās par desmit dienām. Rīt, kamēr Elvijs būs darbā, Iluta nolēmusi aiziet uz pārbaudi pie ginekoloģes. Ja varbūtība apstiprināsies, kā to uzņems Elvijs? Būtu labi, ja tūlīt vienas dienas laikā varētu iztaisīt abortu, būtu vēl labāk, ja Elvija par to neuzzinātu. Bet tas nav iespējams.
No ginekoloģes Iluta atgriežas saraudātām acīm. Aizdomas tiešām apstiprinājušās. Ak, šis negausīgais Akmentiņš! Mirkļa iegribas viņam svarīgākas par sievietes veselību. Lielā bēda tomēr jāizstāsta Elvijam. Tad lai notiek, kas notikdams.
Žurnālists, jau verot durvis, samana, ka Ilutai kaut kas noticis. Acis mitras no asarām. Viņa savu grēksūdzi sāk bez ievada:
- Esmu stāvoklī. Ja vari, man piedod. Es iztaisīšu abortu.
Zvaigžņu stunda ir beigusies. Emocijas nav vairs vajadzīgas – jādomā ar prātu. Iluta ir par daudz seksīga. Katrs vīrietis, viņu ieraugot, nodomā – gards kumosiņš. Un, ja pretestības spējas ir vājas, tad visādi var gadīties. Tā viņa sadzīvoja Tomasiņu. Tagad atkal... Elvijs apsver variantu par abortu. Pēc ilgām pārdomām viņš saka:
- Ar abortu nekas nebūs līdzēts. Akmentiņš tik un tā neliksies mierā. Tomasiņš ir viņa trumpis. Nevar taču aizliegt tēvam tikties ar dēlu. Viņš te brauks regulāri, kamēr pierunās tevi doties dēlam līdzi.
- Bet es nebraukšu, pasūtīšu vienu māju tālāk.
- Tā tu domā tikai šobrīd. Ja arī paliksi pie manis, mierīgas dzīves mums nebūs. Tu esi sadalīta divās daļās – starp mani un to tur Alūksnē.
- Vai man vienīgās kļūdas dēļ tur „Ozolniekos” būtu jācieš visu mūžu?
- Kāpēc jācieš? Ar laiku tu pieradīsi pie armijas režīma, iemīlēsi Akmentiņu un mani reižu reizēm atcerēties kā tālu mirāžu.
- Tātad tu saki, ka man jābrauc atpakaļ.
- Jā diemžēl. Izņem no bankas Caunīša noguldījumu, pārraksti dzīvokli uz mana vārda un – atā. Vai taisīt abortu, - to jūs apspriedīsiet ar Akmentiņu. Tas taču nav mans bērns.
Iluta atkal sāk raudāt. Arī ar asarām acīs viņa ir skaista un vēl vairāk žēlojama.
- Tu nekad man nebūsi tāla mirāža, bet vienīgais ko esmu mīlējusi, - viņa čukst.
- Man jāsaka tāpat, - tu man biji un paliec vienīgā.
- Kāpēc liktenis var būt tik nežēlīgs! Vai tikai tā s vienīgās kļūdas dēļ?
Vakarā jāsakravā koferī drēbes, ko Iluta ņems līdz. Viņa sameklē lielo koferi, atver to un tālāk netiek. Vai tiešām pienācis brīdis posties? Vai nevar aizbraukšanu attālināt par dienu? Laikam jau nevar. Ja kaut kas netīkams jādara, tad labāk to paveikt tūlīt. Iluta pieiet pie skapja, ņem kleitas un veļu. Plaukti kļūst arvien tukšāki un tukšāki. Tukšums skapī atgādina laimīgo dienu beigas. Tad Iluta skapja apakšā ierauga balles kurpes. Atmiņa iedzeļ kā medmāsas potējamā adata poliklīnikā. Tās taču Elvija pirktās kurpes. Viņa toreiz strādāja militārā dienesta pārvaldē un bija tikko iepazinusies ar žurnālistu. Iluta aicināja viņu līdzi uz veikalu izvēlēties kurpes. Tajā reizē Elvijs nopirka pašas dārgākās kurpes ar siksniņām virs potītēm. Bet naudas maksāšanu pie kases nolūrēja Elvija kaimiņiene un par to izpļāpāja viņa sievai. Tas droši vien bija viens no pirmajiem konfliktiem Lubūžu ģimenē, kam vēlāk sekoja laulības šķiršana. Ak, vai, cik dārgas kurpes un atmiņas!
- Elvij, re, kur tavas kurpes! – iesaucas Iluta. – Ņem. Es līdzi tā nevedīšu.
- Tās kurpes tev bija kājās arī tajā rautā, kad tu sapinies ar Akmentiņu? – ironiski pajautā Elvijs.
- Neatceros. Droši vien...
- Ved vien līdzi un parādi savam jaunajam vīram kā senu relikviju.
- Nevedīšu. Lai paliek tev par piemiņu.
- Ko tad es darīšu ar sieviešu kurpēm?
- Uzdāvini kādai.
- Neesmu idiots.
Kurpes Iluta nomet uz grīdas. Vēlāk tās koferī ieliek Elvijs.
Kā gadi skrien! Kurpju pirkšana notika sen, tik sen...
Nākamā diena paiet, noguldījuma un dzīvokļa lietas kārtojot. Iluta visus ietaupījumus grib atstāt Elvijam, bet viņš nepiekrīt.
- Izņem no bankas tūkstoš latus un aiznes tos saviem lielajiem bērniem.
- Laba doma.
- Es nezinu, kur es palikšu pēc tavas aizbraukšanas, bet te dzīvošu, kamēr vien varēšu. Dzīvokli pārdot pašlaik nav izdevīgi. Vienīgi izīrēt varētu.
- Dari, kā atzīsti par labāku. Bet ietaupījuma pārpalikumu es atstāju tev.
- Nevajag. Ņem pati.
- Neņemšu. Akmentiņš ir pietiekami bagāts.
Elvijam prātā ienāk doma, ka Ilutai vajadzētu nofotografēties. Derētu tādu lielu bildi pielikt pie sienas, kad viņas te vairs nebūs. Elvijs vēlas, lai Iluta nofotografējas kleitā ar atkailinātiem pleciem. Un arī pie frizieres vispirms vajadzētu aiziet. Pie vakara Iluta ir gatava. Fotogrāfs klienti krēslā izgroza no vieniem sāniem uz otriem. Nofotografētas tiek vairākas pozas.
- Būs labi, - saka fotogrāfs.- Rīt var nākt pēc bildes.
Elvijs piebilst:
- Vajadzīga ir lielformāta bilde, teiksim metrs reiz metrs.
Kad Iluta ierauga savu portretu, viņa ir pārsteigta:
- Vai tiesām tā esmu es? Tik svešādi vaibsti. Laikam biju uztraukusies.
Toties Elvijs ar bildi ir apmierināts – lai cik sveša, tomēr skaista. Un tas ir galvenais. Nu vairs nekas nekavē Ilutas aizbraukšanu. Vēl tikai viena nakts kopā ar Elviju. To vajadzētu aizvadīt tik dedzīgi, lai paliek atmiņā uz visu atlikušo mūžu.
No rīta ģērbjoties Iluta atkal nenovalda asaras – vai tiešām šī būs pēdējā diena? Vai nevar braukt rīt? Parīt? Pēc nedēļas?
Alūksnes autobuss pienācis, durvis atvērtas, pasažieri sakāpuši, tikai Iluta ar Tomasiņu kavējas. Viņa apkrīt ap kaklu pavadītājam un skūpsta, skūpsta – neaizmirsti mani. Elvijs sāk nožēlot, kālab viņš uzstāja uz aizbraukšanas variantu. Ja Iluta paliktu tepat, gan jau kaut kā tiktu galā ar Akmentiņu. Bet nu jāteic – ardievu, ardievu... Tu taču kādreiz atbrauksi. Pēc mēneša vai gada. Kāpēc dzīvē tā iekārtots, ka jāzaudē tieši tas, ko visvairāk mīl? Iluta ar Tomasiņu pie autobusa loga vēl māj ar roku – ardievu, ardievu. Elvijs ar skatienu pavada aizbraucējus, kamēr vien autobuss redzams. Sajūta, ka viņam jāatgriežas tukšā istabā, kur neviens vairs negaida, ir izmisīga. Viens, visu vakaru viens. Visu atlikušo laiku viens. Tikai tad, kad viss zaudēts, pa īstam var sajust, cik zaudētais bijis dārgs. Sirds asiņo.
Lēnām Elvijs aizkuļas uz māju. Dzīvokļa durvis, šķiet, nedabiski nočīkst. Soļi atbalsojas tukšajā telpā, it kā no tās būtu aizvāktas visas mēbeles. Pret dīvānu pieslieta atnācēju sagaida lielformāta fotogrāfija. Elvijs to piestiprina pie sienas. Gaismas un ēnu rotaļa. Līniju harmonija. Biklums un kaut kāda līdzība ar stirnas skatienu dažas sekundes pirms izbīšanās no mednieka. Tāda ir Iluta pirms aizbraukšanas uz Alūksni. Tu šajā dzīvoklī paliksi vienmēr un sargāsi šīs istabas mieru, ar acu skatienu teiksi man „Labrīt” un ar „Labu nakti”. Tas ir viss, kas pāri palicis no mūsu mīlestības. Un tas tomēr ir daudz.
14.nodaļa
Pēc negulētās nakts Elvijs iedomājas, ka pēc darba dienas vismaz būtu jāatvadās no Agneses. Citādi sanāk kaut kā nelāgi. Teica, ka aiziet uz pāris dienām, bet nu pagājusi vismaz nedēļa. Pēc pulksten 7 vakarā, kad Agnesei vajadzētu būt pārnākušai no skolas, Elvijs piezvana pie viņas durvīm. Pēc krietna brīža Agnese jautā, kas tur ir. Ieraugot atnācēju, viņas balss ir neiecietīga, it kā viņa runātu ar palaidnīgu skolēnu:
- Pasaules staigātājs beidzot ir atradies. Biju atmetusi cerības vēl kādreiz tevi ieraudzīt.
- Daudz klapatu bija ar dzīvokli, mantojumu un visādas citādas aizķeršanās.
- Būtu vismaz piezvanījis, ka esi dzīvs.
- Zvanīju jau uz skolu, bet tu biji stundā, - Elvijs melo.
- Ja esi atradies, tad nāc vien iekšā.
Atnācējs sper soli, bet tad Agnese pamana viņa dubļainās kurpes.
- Cik reizes man būs jāaizrāda, ka kājās jāuzvelk čības.
- Atvainojos.
Atgādinājums par kurpēm liek atcerēties skolotājas dresūru, kāda pieredzēta jau kopdzīves laikā. It kā sīkums, bet no nepārtrauktiem aizrādījumiem summējas priekšstats par skolotājas piekasīgo dabu. Grūti ar tādu burta kalponi sadzīvot.
- Vai esi nācis uz palikšanu, vai taisies atgriezties pie savas vecās brūtes, vai, piedod – simpātijas.
- Viss atkarīgs no tā, vai tu mani ņemsi pretī.
- Atklāti sakot, neesi to pelnījis. Tāds draugs man nav vajadzīgs, kas vienu nedēļu dzīvo pie manis, bet otru pazūd pie citas. Bet, kad šī iedod „kurvīti”, tad meklē ceļu atpakaļ pie manis. Lai kāds bija mans bijušais vīrs, viņš vismaz bija stabils, nemeklēja citas...Bet tu viņu aizbaidīji. Kas zina, kurā Gaujas vietā lai meklē viņa mirstīgās atliekas. Vai arī, kurā priedē viņš joprojām karājas.
- Pati vien biji vainīga, ka viņu padzini no mājām.
- Jā, jā – es pati tā nejaukā. Derētu arī tevi patriekt.
- Nav jātriec. Es pats aiziešu.
Elvijs pārdomā, vai tas ir iespējams; mīlēt vienu, bet dzīvot ar otru. Turklāt – Agneses skolmeistarienes daba. Izkalpot viņai pa prātam nozīmē pazaudēt savu dzīvi sīkumos. Nākot šovakar pie Agnese, žurnālists nebūt necerēja te atrast sirdsmieru, negaidīja, ka viņa noglaudīs galviņu, apmīļos, iedos bučiņu. Bet bija jānoklausās vienīgi aizrādījumi un pārmetumi. Visu to Elvijs sagaidīja un vēlreiz pārliecinājās, ka viņa domāšana bijusi pareiza.
- Tad nu es iešu, - viņš izstoma secinājumu.
- Vai tad pie manis nepaliksi?
- Tu biji pārāk nelaipna.
- Tāda nu es esmu. Neglaimoju. Saku visu, ko domāju.
- Vispirms man „krīt uz nerviem” tavi nemitīgie aizrādījumi, teiksim par netīrām kurpēm.
- Vai tad tas ir kas slikts? Es cenšos tevi padarīt par priekšzīmīgu cilvēku.
- Vari necensties. Uz kopīga ceļa mums abiem būs grūti noturēties.
Šis ir īstais brīdis aiziet. Vēlreiz, nevis veltīgi censties pieslīpēt raksturu.
- Vai buču uz atvadām dosi?
- Ej ratā!
- Paldies par atklātību.
„Brīvs, esmu brīvs...” šī atziņa Elviju pavada visu ceļu uz mājām, kur viņam labvakaru saka Ilutas attēls pie sienas.
15. nodaļa
Dodoties dienesta darīšanās uz tiesu, Elvijam jāiet garām Anitas buduāram. Jā, viņam taču bija mazs romāniņš arī ar medmāsu Anitu, kura bija iekārtojusi masēšanas salonu. Jāapskatās, kā Anitai klājas šobrīd. Kāpņu telpa uz buduāru ir tumša un klusa. Tikpat tumša ir Anitas kādreizējā darba vieta.
- Vai te kāds ir? – sauc Elvijs.
- Ir, ir, - atsaucas balss no masāžas telpas.- Ko jūs gribējāt?
- Nāku apraudzīt, kā jūs dzīvojat. Kāpēc neiededziet spuldzi? Vai pa tumsu labāk?
- Taupu elektrību. Lūkoju pāris latus ieekonomēt, dzīvojot tumsā. Drīz jau nevarēšu arī samaksāt nomas maksu par telpām. Bodīte būs jāslēdz ciet. Neviens šajā nabadzības laikā vairs negrib masēties. Nedēļā labi, ja atnāk pāris cilvēki. Masāža jau domāta turīgiem pacientiem. Lai kā sāp mugura, pensionāri ciešas līdz pēdējam. Slimnīcā, kur kā medmāsa strādāju pamatdarbā, tas pats. Par katru poti vai sistēmu jāmaksā. Arī analīzes par brīvu vairs netaisa. Nevar īsti saprast, vai Latvijā ir maksas medicīna vai valsts apmaksāta. Slimnīcā tik mazina štatus.
Kad uzdedz gaismu, skats buduārā ir nožēlojams. Kad Elvijs šo salonu apmeklēja pirms gada, priekštelpā dāmu bariņš tērzēja un dzēra kafiju. Uz plauktiem bija sarindotas tūbiņas un pudelītes. Tagad nav ne dāmu, ne pudelīšu. Viena pati masiere decembra tumsā bezcerīgi gaida kādu sirdzēju vai dāmu, kas vēlētos nokrāsot nadziņus. Drīz šajā pamestajā buduārā saimniekos zirnekļi.
Krīzes sekas ir vispārēja tautas nabadzība. Ik pa laikam valdība izstrādā jaunus līdzekļu griešanas un nodokļu palielināšanas plānus. Vienīgā atbilde tautai – nav citas izejas. Bet paši augstmaņi mēnesī joprojām saņem pat vairāk kā desmit tūkstošus latu. Tauta var protestēt, taisīt piketus un gājienus, nekas tik un tā nemainās. Ja kādu cilvēku grib samaitāt, vajag viņu ievēlēt par deputātu. Saeima ir valsts pilnā sile. Katrs tur pakamptais kumoss ir kā narkotika, kad, to nobaudot, dzīve pārtop rožainā sapnī.
- Medmāsas aldziņa un tie pāris lati, ko nopelnu ar masāžu, ir gaužām maz, lai samaksātu par dzīvokli, meitai nokārtotu studiju rēķinus un paliktu pašas iztikai, - žēlojas Anita, - Gribēju jau braukt uz ārzemēm, bet tad uzradās viens kaut cik turīgs pensionārs. Abi kopā kaut kā dzīvību velkam.
Šurp nākot, Elvijs necerēja uz Anitas labvēlību. Prognoze ir apstiprinājusies – daba necieš tukšumu. Tas tiešām būtu brīnums, ja Anita būtu gaidījusi, kad atgriezīsies viņas kādreizējais žurnālists.
- Paldies, ka atnāci parunāties, - viņa saka – Meita gan šad tad tevi piemin. Laikam jau esi bijis viņas pirmā mīlestība. Ja gribi manu Antru satikt, sestdien vari mūs apciemot. Tad viņa brauc mājās.
Elvijs atvadās, bet ciemos iešana sestdien nebūs vajadzīga. „Traks skuķis bija”, viņš atceras.
16.nodaļa
Garastāvoklis Elvijam kā mannā putra. Nav nekādu perspektīvu par turpmāko dzīvošanu. Vai tiešām būs jāmeklē vēl viena draudzene, kas viņam patiks un kas būtu gatava pie žurnālista klāt dzīvot? Elvijs atgriežas redakcijā un , domām tālēs klīstot, raksta reportāžu par tiesas sēdi, kurā notiesāja divus kareivīgus jauniešus, kas naktī dažu latu dēļ aplaupījuši pensionāru. Rakstiņš nebūt nebūs detektīvs, bet būs parasts stāstījums, kas nelīdzināsies Agnese ieteiktajam seriālam „Ugunsgrēks”.
Zvana tālrunis. Klausulē dzirdama meitas balss:
- Čau, tēti. Zvanu tev jau otro reizi. Gribēju tev pateikt, ka tu vari nākt mājās. Tas onkulis, kas dzīvoja pie mammas, tagad ir aizvācies. Nemāku sacīt, vai mamma viņu padzina vai pats aizgāja. Būtu jauki, ja ziemassvētkus mēs visi nosvinētu kopā. Tēti, atved eglīti!
- Un kā tev pašai pa skolu klājas?
- Rīt izsniegs liecības un tad laidīs mūs brīvlaikā.
- Un kā ar mācībām?
- Nesekmīgu atzīmju liecībā nebūs.
- Tad uz tikšanos mājās. Aiziešu. Droši vien šovakar.
Vēlreiz pierādās, ka „Daba necieš tukšumu”. Cirsma aizaug ar bērziņiem, ugunskuru vietas pārklājas ar sūnu. Ja sirdī rodas tukšums, tajā iekrīt dzirkstelīte, kas liek iet un meklēt piepildījumu.
Elvijs atved eglīti. Meita skrien viņam pretī, apķeras ap kaklu un priecīgi čalo:
- Tēti! Cik labi, ka tu esi atkal mājās. Man galīgi bija apnikusi dzīve bez tevis.
Pretī iznāk Sanija. Viņa izskatās kā rudenī šķūnī neievesta siena guba – salijusi, pelēka un iepelējusi.
- Tu beidzot esi atgriezies, - viņa tikko dzirdami nočukst.
- Tā ir.
Meita un dēls pušķo uzstādīto eglīti, Sanija iet uz virtuvi gatavot ziemassvētku vakariņas. Kopš laulības šķiršanas ir pagājuši divi gadi. Viņai bijis daudz laika pārdomāt līdzšinējos līkločus, un šajā vakarā, kad sākas jauns dzīves posms, viņa vēlreiz atgriežas pie pagātnes mācībām.
Ar Elviju viņa iepazinās tajā tālajā studentu ballē. Puisis likās pieklājīgs, uzmanīgs un glīts. Vēlāk apprecējās, sāka abi strādāt, izklapatoja dzīvokli, dzima bērni. Bet ar gadiem pirmās mīlestības jūsma noplaka, viņi viens otram apnika, ikdiena kļuva vienmuļa un pelēcīga. Bet gribējās vēl kādu brītiņu justies kā pilnskanīgam cilvēkam. Un tad darba vietā uzradās neatlaidīgs pielūdzējs, vārdā Egons, kurš lielveikalā strādāja par sagādnieku. Viņš septītajās debesīs pacēla Sanijas pašcieņu. Tā gribējās paspert mazu kreiso solīti. Mazu, maziņu... Ekskursija uz Lietuvu šādu iespēju piedāvāja. Elvijs līdzi nebrauca un ekskursanti Egonu un Saniju sāka dēvēt par jauno pāri. Šis apzīmējums Sanijai glaimoja. Viņa jutās kā brīva sieviete. Sagadījās tā, ka abiem vakara mijkrēslī bija jāiet meklēt ūdeni. Viņi gāja pa meža taciņu. Zem soļiem kraukšķēja sakaltuši čiekuri. Tumšajā koku lapotnē ieslēpušies, sīki putni vīteroja savas vakara dziesmas. Kaut kur tālumā skanēja mūzika, un abi gājēji nolēma doties balles virzienā paskatīties, kā dejo lietuviešu jaunieši. Kopā ar viņiem arī divi padzīvojoši latvieši izgrieza valsi. Atpakaļ nākot, viņi, protams, Sanijai par pārsteigumu, vairāk kārt skūpstījās. „Kad svešas lūpas aizspiež muti,” Sanija kautrīgi atzinās, „nudien nav slikti.” Mežā valdīja tāds miers, ka varēja dzirdēt pukstam satraukto sirdi. Vai Sanija šo ekskursiju un visu, kas ar to saistīts, nožēlo? No divu gadu tāluma raugoties, noteikti nē. Tādi izbraukumi ir pielīdzināmi svētkiem. Cilvēki tad uzvelk labākās drēbes, safrizējas, sasmaržojas un, rūpes mājās atstājuši, kļūst asprātīgi, interesanti un – skaisti. Kur te kāda apgrēcība? Vai tā, ka lielākai ļaužu daļai gribas priecāties? Cilvēki, naudu maksādami, brauc atpūsties, nomierināties, izklaidēties, baudīt skaistumu. Bet visus šos vārdus var ietilpināt vienā kopīgā - apreibināties. Ekskursanti brauc tālos maršrutos, lai redzētu ainavu reibinošo miju. Sievietes velk mežģīnēm rotātus apakšsvārkus, kar kaklā krelles, mauc uz rokām sprādzes, lai apreibtu visi, kas viņas redz, un arī pašām tiktu kaut kas no reibuma mulsuma. Apreibt, apreibt, apreibt – tas ir cilvēka dabā.
Toreiz vēl naivā Sanija neiedomājās, ka vīrietim ar skūpstiem vien nepietiek. Viņš ar acīm katru puslīdz glītu sievieti izģērbj kailu un domās jūsmo par viņas apaļumiem. Arī Egons tonakt ielīda Sanijas teltī. „Nē, nē. Vai nu prāts!” Sanija izmisīgi čukstēja, un tas arī bija viss, ko viņa spēja pateikt. Jocīga lieta tā mīlestība – pati jaukākā nakts ar čivinošiem putniem no morāles viedokļa būtu jāuzskata par apgrēcību, bet parastā, apnikusī – par laimīga cilvēka atradumu un ieguvumu.
Ceļš uz laulības iziršanu nu bija pavērts. Mazais kreisais solītis izrādījās daudz platāks par domās pieļauto. Kamēr nebūtu izmēģināts viss, ko zemapziņa izlolojusi, mieru nekur nevarētu atrast. Arī Egona brālis, kas te padzīvoja pāris mēnešus, izrādījās tāds pats sausiņš kā Sanijas bijušais vīrs...
Elvijam, tāpat kā Sanijai, šis ziemassvētku vakara miers liek pārdomāt visus piedzīvotos līkločus. Ja Ilutai – šai skaistajai, drusciņ vieglprātīgajai meičai nebūtu uzradies šis Akmentiņš, Elvijs, viņas grēciņus aizmirsis, laimīgi dzīvotu pie viņas. Bet dzīve ir dzīve. Tā visu izrīko pēc savām likumsakarībām. Pārējās dāmas, ar kurām krustojās Elvija gaitas, bija tikai tādas viendienītes. Daudzi cilvēki mūžu nodzīvo, neatraduši īsto, noturīgo mīlestību. Un arī bez tās rit dienas pretī pēdējai stundiņai. Galu galā Elvijam taču ir divi mīļi bērni, kas, brīnumu meklējot, palikuši novārtā.
Vakariņās galdā smaržu sautēti kāposti ar žāvētām cūku ribiņām. Bērni čalo, bet pieaugušie nerunā ne vārda. Jautājoši skatās viens uz otru. Nav viņiem ko teikt. Sanija gribētu pajautāt, vai Elvijs atnācis uz ilgu laiku, bet lūpas neveras. Pēc vakariņām bērni iededz svecītes. Nosprakšķ pa brīnumsvecītei. Skaisti. Tad meita saka, ka tēvam zem eglītes esot maza dāvaniņa, bet vispirms jāskaita pantiņš. Nekas cits nav prātā, kā vien „Balts sniedziņš snieg uz skujiņām”. Dāvanā ir lodīšu pildspalva. Bet kādēļ Elvijs nav padomājis par dāvanām vismaz bērniem? Tas mazliet aptumšo mirkļa noskaņu. Rīt viņš meitai uzdāvinās skolas vecumam atbilstošu grāmatu, dēlam – bumbu, Sanijai – neko. Radio pārraida Ziemassvētku dziesmas. Cilvēks Dievam var ticēt, var neticēt, bet Ziemassvētki aizvien ir gaiši un mierīgi visiem. Tas ir piedošanas laiks. Šajā svētās nakts klusumā cilvēki kļūst labāki un iecietīgāki. Svecītes lēnām izdeg, telpā atstādamas skuju dzīvinošo smaržu. Saule atgriežas uz pavasari.
Elvijs domīgs raugās uz Saniju. Viņa kļuvusi vecāka, svešāka un izskatās nogurusi. Vai tiešām šajā sievietē kādreiz biju iemīlējies? Kopš tiem laikiem aizritējusi jau puse dzīves. Vai otrā puse būs laimīgāka? Par to negribas domāt. Ir labi būt vecajā dzīvoklī, kur visas lietas vēl aizvien atrodas savās vietās. Mājas sajūta atnācējam šovakar ir noteicošā.
Sanija un arī Elvijs meklēja labāku dzīvi, bet neatrada. Saliekot kopā visas labās skrandiņas no pirmās mīlestības, Elvijs nodomā, būs vien šī pasvešā sieviete jāiemīl otrreiz.
17.nodaļa – 2.klade
Ziemassvētku miers ir trausls un īslaicīgs, lai gan pats svētku vakars aizritēju it kā patiesā saskaņā. Elvijs nevarēja sevi piespiest ar pirmās mīlestības dedzību otrreiz iemīlēt Saniju. Pēc kopdzīves ar Egonu viņa atgādināja iztukšotu konservu kārbu, kurā palikušas vienīgi eļļas paliekas. Ja Egons nebūtu ņēmis traģisku galu, Sanija ar viņu mierīgi dzīvotu tālāk un bijušais vīrs nebūtu prātā. Atgriezties pie Elvija nebija viņas labprātīga izvēle, bet apstākļu diktēta izeja. Un nevar jau gaidīt, lai bijušā sieva pēc tik ilga atšķirtības laika vecajā dzīvē pēkšņi atplauktu kā kreimene meža klajumā, kad silda jūnija saule. Vienīgi bērni tovakar čalo kā strautiņi upītē: „Tēti, tēti! Cik labi, ka tu beidzot esi atgriezies mājās!” Vakariņas visi paēd klusējot. Eglītē dziest pēdējās svecītes. Abi bērni uzspēlē dambreti. Kad televīzijā beidzas svētku koncerts, pienāk laiks doties pie miera.
- Tu taču gulēsi pie manis? – Elvijam jautā Sanija.
- Jāmēģina jau būs.
Abi guļ mierīgi kā Jēzus bērniņi silītē. Nekādu atskaiti par līdzšinējām gaitām viņi nevēlas dzirdēt. Pagātnes grēciņi ir piedoti bez vārdiem. Elvijam pēc brītiņa nākas secināt, ka Sanija gultā ir auksta kā varde. Kā tādu atdzisušu sievieti lai iemīl no jauna?
Pēc Ziemassvētku brīvdienām, kad Elvijs atgriežas darbā, viņš priekšā atrod sev adresēt vēstuli. Varbūt apsveikums? Nē, aploksnē ir aprakstīta papīra lapa.
Mīļo, Elvij!
Mamma man stāstīja, ka tu esot viņu apciemojis buduārā. Viņa teikusi, ka es
Mājās atbraucot tikai pa brīvdienām. Pie mammas būšu Jaungadā. Tad nu es
gribētu ar Tevi satikties. Kaut vai lai paskatītos, kāds tu izskaties. Neesmu Tevi
aizmirsusi. Izlaiduma nakts atmiņā palikusi kā visbrīnišķīgākā manā mūžā.
Nezinu, kā jūties Tu, bet man Tu sagādāji neaizmirstamus brīžus. Mana iedoma
par tūlītēju precēšanos bija neapdomīga, uz mirkļa emocijām balstīta. Esmu jau
otrajā kursā. Vēl divi gadi jāmācās, tad gan mēs varētu apprecēties. Tas nekas, ka
esmu divdesmit gadus par tevi jaunāka. Rīgā man joprojām īsta drauga nav. Un
nevajag, jo es Tevi ļoti, ļoti mīlu. Un šīs jūtas nekur nepazudīs. Nezinu tikai,
vai Tu mani uzskati par pietiekami skaistu. Varbūt jau esi atradis kādu citu sievieti.
Tādā gadījumā es ļoti atvainojos. Bet es Tevi turpināšu mīlēt līdz mūža galam.
Būtu labi, ja Tu atnāktu ar mani satikties tieši Jaungada dienā pulksten 12 pie
viesnīcas pilsētas centrā. Ja tiešām nevari, vari man piezvanīt pa mobilo
telefonu 33946855. Bet ceru, ka tomēr atnāksi. Ja nebūsi, tad zināšu, ka mūsu
īsā mīlestība Tev neko vairs nenozīmē.
Gaidīšu – Tava Antra.
Vēstuli Elvijs izlasa divreiz. Jā, tik tiešām traks skuķis ir šī Antra. Pirmā mīlestība laikam vienmēr ir un paliek neaizmirstama. Negribētos jau meiteni sāpināt un piezvanīt, ka nebūšu. Iemeslu vienmēr var sagudrot. Bet vai vajag? Nav jau grūti Jaungadā aiziet. Ikdienā šī jaunkundze nav prātā, bet, ja atgādina par izlaiduma nakti, arī Elvijam tā liekas romantiska. Jāiet.
Jaungada rītā Elvijs velk labāko uzvalku, sien spožāko kaklasaiti, spodrina kurpes, iet pie spoguļa un šķoba seju.
- Kur tad šodien esi sadomājis doties? – jautā Sanija.
- Kas tev par daļu! Kur gribēšu, tur arī iešu. Man nav tev jāatskaitās, - dusmīgi atcērt Elvijs.
- Jā, jā – kas man par daļu! Es tikai uzprasīju runāšanas dēļ.
Jaungada diena pēc dedzīgās raķešu šaušanas pusnaktī ataust klusa un mierīga ar palsu sniedziņu zem reto gājēju soļiem. Ieslēpusi galvu baltā apkaklē, Elvijam pretī steidzas Antra.
- Nudien nepazītu, ja nebūtu mani apstādinājusi, - saka Elvijs sveiciena vietā. – Kopš mūsu šķiršanās esi kļuvusi pieaugušāka un svešāka. Nu jau tu izskaties pēc smalkas dāmas.
- Paldies par komplimentu. Tu arī esi kļuvis svešāks. Nu ko? Pastaigāsim pa ielām vai iesim tūlīt uz viesnīcu.
- Kāpēc mums būtu jāiet uz viesnīcu?
- Kā – kāpēc? Cik tu esi aizmāršīgs! Reiz jau mēs viesnīcā bijām. Atceries to dienu pēc izlaiduma. Un tagad iesākto turpināsim.
- Vai tad vajag?
- Visu šo laiku esmu dzīvojusi godīgi. Neviena īsta drauga man nav bijis. Esmu cietusies un šo satikšanos gaidījusi pusotru gadu.
Elvijs, protams, netic tik ilgstošai Antras atturībai. Gan jau ar kādu susļiku būs salaidusi. Skuķenes pagātne šai brīdī nav svarīga. Elvijs nostādīts izvēles priekšā. Negribētos gan savu brīvību saistīt ar šo ugunīgo dāmīti. Elvijs vilcinās.
- Tu taču man melo, ka tev neviena nav bijis?
- Nemeloju viss. Kad pabeigšu studijas, mēs apprecēsimies. Jāpagaida tikai nieka divi gadi.
Dot solījumus diviem gadiem uz priekšu nav nopietni. Jaunības karstumā droši vien liekas, ka pirmā jūsma būs mūžīga.
- Ko tu vēl gaidi? Ejam uz viesnīcu.
Negribīgi Elvijs velkas Antrai līdzi, samaksā desmit latus viesnīcas administratorei, un istabiņa ir abu mīlētāju rīcībā. Tā ir mājīgi iekārtota ar mīkstu gultu, galdiņu, krēsliem, skapi un puķotiem logu aizkariem. Antra novilkusi mēteli, sparīgi iekrīt gultā, aizraudama līdzi arī Elviju.
- Ko tu gaidi? Velc nost kleitu, - mudina Elvijs.
- Nē, man labāk patiktu, ja tu mani izģērbtu.
Antra ir tā sasmaržojusies, ka elpa jātur ciet. Viss, kas vilkts mugurā, ir smalks un caurspīdīgs. Lūpas un acis smaida kā maija saule. Bilde. Tuvības laiks tiek papildināts ar ietilpīgiem skūpstiem. Mīlēšanās laikā partnere vairākkārt nodreb kā māja zemestrīcē. „Tās skudriņas, kas izskrien pa ķermeni, ir tā pati mīlestība, kas nu sajūtama fiziski,” domā Antra. „Tā ir pati pilnīgākā mīlestības izpausme, ar kādu apveltīta cilvēka daba.”
- Nebija taču slikti? – pēc seksa bilst Antra. – Līdz nākošai reizei droši vien būs jāgaida divi gadi, ja vien tu negribēsi uz randiņu atnākt vēl kādu reizi.
Kad abi iziet uz ielas, Antra piesolās Elviju gabaliņu pavadīt. Pēc brītiņa viņa saka:
- Nezinu, vai drīkstu tev ko lūgt.
- Saki vien, kas tev uz sirds.
- Tu zini, mūsu fakultāte rīko tusiņu. Divām studentēm būs arī dzimšanas diena. Bet mamma izpriecām naudiņu nedod. Varbūt, ka tu vari man izlīdzēt.
- Cik tad maksā viens sekss ar tevi?
Antra nosarkst kā zemene jūnijā.
- Ai, nē. Nevajag neko. Nesmuki izrunājos.
- Drīzāk jau man pietrūka smalkjūtības. Ar divdesmit latiem tusiņam pietiktu?
- Derētu jau vēl kādu latu piemest.
Elvijam makā ir tikai divdesmit latu banknotes, un viņš pats pret savu gribu ir spiests šķirties no četrdesmit latiem. Kopā ar viesnīcas rēķinu iznāk piecdesmit lati. Lūk, ko maksā šis randiņš ar studenti. Tie daudzie skūpsti šķiroties situāciju vieglāku nedara. Nav ko žēlot – gan jau nauda līdz nākamajai algai vēl pietiks. Bet garastāvoklis tomēr ir pabojāts. Nevajadzēja Antrai dot otru divdesmitnieku. Mīksta sirds un mirkļa vājība. Tagad ir par vēlu nožēlot.
Pārradies pēcpusdienā mājās, Elvijs izskatās mazliet sanervozējies. Stress vēl pastiprinās, kad Sanija uzstājīgi ierosina, ka dēlam jāpērk ziemas mētelis vai biezā jaka. Vecais nosmērētais mētelis kļuvis par mazu, rokas lien ārā no piedurknēm. Vai Sanijai vienai par bērniem jāgādā?
- Pirkšana jāatliek uz nākamo mēnesi, - atsaka Elvijs.
- Tikko tev bija algas diena, vai tad visu naudu jau paspēji iztērēt?
Elvijs klusē, toties Sanija turpina:
- Droši vien kādai jaunkundzei atkal esi nopircis kurpes.
Ar sievietēm raksturīgo nojautu Sanija secina, ka viņu pašreizējā nedrošā kopdzīve atkal atkārto kādreizējo situāciju, kas bija sākums laulības šķiršanai. Skaidrs, ka Elvijs sameklējis jaunu brūti un viņa, Sanija, šajā dzīvoklī kļuvusi nevēlama. Toreiz, pirms trijiem gadiem, Sanijai bija vieglāk šķirties no Elvija, jo šādu soli ar nepacietību gaidīja Egons. Tagad apstākļi nav tik spoži kā toreiz, tomēr bezizejas nav. Egona brālis, šķiroties no Sanijas, viņai sacīja: „Ja tev dzīvē rodas jauni sarežģījumi, brauc droši pie manis uz Jelgavu. Dzīvosim saticīgi. Arī darbu tu atradīsi.” Brālis salīdzinājumā ar Egonu ir lēnprātīgs miera mika un viņiem īsajā kopā būšanas laikā saskanēja.
- Es nojaušu, ka šajā dzīvoklī atkal esmu kļuvusi lieka, - pēc brīža ierunājas Sanija. – Varēji droši savu jauno brūti vest uz šejieni. Es ietu otrajā istabā un jūs netraucētu.
- Nevajag uzreiz rīkot greizsirdības scēnas, - pamāca Elvijs. – Mēteli es puikam nopirkšu.
- Ar šo tavu kreiso gājienu es samierināšos, bet, ja vēlreiz tava nenoturība atkārtosies, nudien aizbraukšu pie Egona brāļa.
- Tavi draudi šoreiz ir nevietā. Beigu beigās man ir sava dzīve. Un, ja tu sāksi katru manu soli uzmanīt, tad tiešām...
Divas nedēļas dzīvoklī valda miers un trausla saskaņa. Mēteli dēlam tēvs nopērk. Kur Elvijs bijis Jaungadā, tas Sanijai paliek noslēpums.
18.nodaļa
Kādu dienu, kad Elvijs prāto, ko vajadzētu nopirkt vakariņās, iezvanās mobilais telefons.
- Čau! Te, Iluta. Uzmini, no kurienes es zvanu.
- No Alūksnes.
- Nē, nē! No tava un mana dzīvokļa. Esam atbraukuši!
- Tu esi traka.
- Alūksnē apnika. Un es atbraucu pie tevis. Dzīvokļa atslēga man bija. Vai drīz būsi mājās?
- Kaut kad jau būs jāaiziet.
Saruna ar Ilutu pamatīgi sajauc Elvija dzīves ritmu. Ko viņa šeit meklē? Varbūt atzvanīt un pateikt, lai negaida. Varbūt aiziet uz savu dzīvokli un pateikt Sanijai, ka pēkšņi jābrauc... tālākā komandējumā. Bet komandējums taču nesākas vakarā. Izmeloties šoreiz nevarēs. Vai vispār vajag ko teikt? Nepārnāca mājās – un viss. Sapratīs bez vārdiem. Interesanti būtu uzzināt, kālab Iluta braukusi. Uz dažam dienām paciemoties vai uz palikšanu? Būtu jāaiziet aprunāties un pēc tam doties uz savu dzīvokli. Elvijs vilcinās atstāt redakciju. Pārdomā. Jo ilgāk domā, jo noteiktāk acu priekšā kā malduguns uzzibsnī Ilutas tēls – viņas acis, lūpas un smaids. Saka – veca mīlestība nerūs. Atkal atmiņā iemirdzas zvaigžņu stunda. – starojoša, dzirksteļojoša, neaizmirstama. Ar mīļoto sievieti kopā aizvadītā vakara stunda ir dzīves balva. Elvijs nekad Ilutu nemainītu pret Saniju. Ar drebošu sirdi viņš steidzas pie savas sapņu princese. Satikšanās iznāk sentimentāla kā veco Ulmaņlaiku šlāgeris. Čau, čau – esam atkal kopā.
- Kādi vēji tik pēkšņi tevi atpūtuši savā vecajā dzīves vietā? – ir pirmais Elvija jautājums.
Iluta stāsta aizgūtnēm:
- Alūksnē kļuva garlaicīgi. Un abi ar Tomasiņu nolēmām – brauksim atpakaļ.
- Tik vienkārši?
- Ne gluži.
Pamazām kļūst skaidri atgriešanās iemesli. Roberts, tas ir, Akmentiņš informējis, ka aizbrauc komandējumā. Drīz būšot atpakaļ. Iluta gaidījusi vienu dienu, tad divas, tad trīs. Zvanījusi pa mobilo. Telefons izslēgts, operatora balss – adresāts pašlaik nav sasniedzams vai arī atrodas ārpus uztveršanas zonas. Atstājiet īsziņu. Bet arī uz to trīs dienas neviens nav atbildējis. Gaidījusi vēl. Nekā. Acīmredzot Akmentiņš komandējuma laikā sameklējis jaunu sirdspuķīti. „Pietiek!” nolēmusi Iluta un kopā ar Tomasiņu gājusi uz autoostu.
- Te nu mēs abi esam.
- Uz neilgu laiku pa pavisam?
- Negribu vairs redzēt Alūksnes izvirtuli.
- Un ja viņš beidzot piezvanīs un aicinās atpakaļ – ko tad tu teiksi?
- Es palikšu pie tevis.
- Bet tu taču ar Akmentiņu gaidīji kopīgu bērnu?
- Nav vairs nekāda bērna. Viņš piekrita abortam un es pati arī negribēju klapatas ar vēl vienu bērnu.
- Neticu tavai pārliecībai, kad nekad vairs nebrauksi atpakaļ uz Alūksni. Tad jau nevajadzēja doties līdzi Akmentiņam jau pirmajā reizē.
- Bija uznācis prāta aptumsums. Tici man – šoreiz mana pārliecība ir godīga.
Par Ilutas solījumiem Elvijs nebūt nav sajūsmā. Pašreizējā situācija ir līdzīga aukstai zupai – ar katru uzsildīšanas reizi tā kļūst negaršīgāka. Ko tagad darīt? Iet atpakaļ pie Sanijas? Tomēr, redzot cik laimīgas pašreiz ir Ilutas acis, Elvijs paliek uz vietas. Šonakt zvaigžņu stundu nesagaidīt, būs vien jāgaršo tā pati uzsildītā zupa.
Elvijs nolemj piezvanīt Sanijai, lai viņa neiedomātos par dzīvokļa iemītnieka pazušanu ziņot policijai.
- Mājās nebūšu. Mana draudzene ir atgriezusies. Dzīvošu pie viņas, - klausulē saka Elvijs.
- Pazīstu tavu nenoturību, Dzīvo laimīgs. Kādreiz taču mājā iegriezīsies, vismaz apskatīsies, kā bērniem klājas. Tikai nebrīnies, ka mani te vairs nesastapsi.
- Atā, Sanija!
Nedēļu Elvija un Ilutas kopdzīve rit puslīdz normāli. Iluta cenšas izpildīt katru Elvija vēlēšanos, arī gultā. Tomasiņš ir priecīgs par atgriešanos vecajā dzīves vietā, Elviju sauc atkal par tēti, vakaros ierāpjas viņam klēpī.
Kādu dienu, kad redakcijā visi plānotie darbi ir padarīti, Elvijs mājās atgriežas jau pēcpusdienā. Durvis ir aizslēgtas. Droši vien Iluta ir aizgājusi uz veikalu. Kad durvis Elvijs atslēdz, istabā kaut kas nočab. Skats ir satriecošs. Pa dīvānu, ar palagu apsegušies, mīlējas pusplika Iluta un kails vīrietis. Tas ir Akmentiņš. Iztraucēti no intīmās nodarbes, abi gulētāji pietraušas sēdus un blenž uz Elviju, it kā būtu ieraudzījuši spoku.
- Viņš mani izvaroja, - čukst pārbiedētā Iluta.
- Nemuldi! – dusmīgi atsaucas vīrietis. – Sekss ar sievu nav nekāda izvarošana.
Elvijs, attapies no pārsteiguma, bēdīgi secina, ka Iluta nekaunīgi melo. Ja jau negribēja ielaisties ar Akmentiņu, nevajadzēja laist viņu iekšā. Un Tomasiņu ieslēgusi otrā istabā. Viņš rausta durvis, lai laiž ārā. Ilutai uz kakla uzzīsts sārtens plankums, kas atgādina kādreizējo situāciju pēc rauta, par kuru viņa pati stāstīja pirmajā Akmentiņa vizītes laikā. Elvijam trūkst tik spēcīgu vārdu, lai nolamātu kādreizējo sapņu princesi. Ja sieviete sākusi liderīgu dzīvesveidu, viņa vairs nav labojama. Elvijs klusē, toties Akmentiņš vārās kā putras katls:
- Vedīšu Ilutu atpakaļ uz Alūksni. Un tu, mana dārgā, šitos pekstiņus izbeidz. Tiklīdz pāris dienas neesmu mājās, tūdaļ atpakaļ pie sava žurnālista.
Abi mīlnieki ģērbjas. Elvijs pa to laiku norauj no sienas Ilutas lielo fotoattēlu. Derētu to sadedzināt, bet nav ne krāsns, ne kamīna. Tāpēc fotogrāfiju viņš plēš sīkos gabaliņos un met tos uz grīdas. Nesagaidījis Akmentiņu aizbraucam, Elvijs neatsveicinājies aizcērt aiz sevis durvis. Viņš velkas uz mājām kā notiesāts noziedznieks uz cietumu. Bērni no skolas nav vēl pārnākuši. Uz galda ir Sanijas atstāta zīmīte.
„Dzīvo laimīgs ar savu izredzēto. Aizbraucu kopā ar Egona brāli uz
Jelgavu. Bērni, kamēr beigs skolu, paliek pie tevis. Vēlāk ņemšu pie sevis. Sanija”
Elvijam jāmeklē atkal jauna dzīvesbiedre un bērniem pamāte.
19.nodaļa
Elvija dzīvoklis pēc Sanijas aizbraukšanas ir neciešami kluss un tumšs kā otrā dienā pēc bērēm. Liekas, ka pat elpa atbalsojas sienās. Jāgaida bērni pārnākam no skolas. Kaut kas būtu jāpagatavo vakariņās. Ledusskapī ir tikai apkaltusi siļķe, pieliekamajā trīs kartupeļi. Vajadzētu iet uz veikalu, nopirkt vismaz maizi, sviestu un gabalu desas, bet negribas spert ne soli – kājas tik smagas, it kā būtu nostaigājušas trīsdesmit kilometrus. Kas tā pa likteņa sodību, ka Elvijs palicis viens? Saka, ka cilvēks pats ir savas laimes vai nelaimes kalējs. Kaut kur ir pieļauta kļūda. Varbūt nevajadzēja iet uz randiņu ar Antru, nevajadzēja iet pie Ilutas uz kopīgu dzīvokli. Neprecētam, brīvam vīrietim ir brīva arī domāšana. Nekādi neizdodas turēties pretī kārdinājumiem. Jāsaprot arī Sanija. Ja Elvijs pasaka, ka viņam ir cita un mājās nepārnāks vairākas dienas, ka tieksme pēc brīvības kļūst stiprāka par turēšanos pie bērniem. Viņa taču solīja abus bērnus ņemt pie sevis, līdz ko viņi pabeigs skolu. Varēja jau līdz tam laikam palikt tepat. Bet laikam uzvarēja spītīgs pašlepnums. Tagad ir par vēlu kaut ko labot un sevi šaustīt ar pārmetumiem. Jādzīvo vien tālāk.
Elvijs ieklausās visos kāpņu telpas trokšņos, vai tur mājās nenāk bērni. Nekā cita ko gaidīt viņam nav. Beidzot slēdzenē noskrapst atslēga. Tā ir meita.
- Tas esi tu? – viņa saka. – Labi gan, ka beidzos esi pārnācis mājās, Kur mamma?
- Aizbraukusi prom. Atstājusi mūs visus.
- Dulla kas dulla. Vakar vakarā neko mums nepateica. Ja tu nebūtu pārradies, es būtu tev zvanījusi pa mobilo. Ko mēs tagad darīsim?
- Neko. Dzīvosim.
- Ko mēs ēdīsim vakariņās?
- Aiziesim uz kafejnīcu.
Elvijs apzinās, ka katru vakaru uz kafejnīcu nevarēs staigāt. Tikai šovakar… tāda draņķīga situācija. Kad mājās pārnāk dēls, viņa pirmais jautājums: kur mamma?
- Galīgi traka. To jau varēja paredzēt. Iesākusi pie citiem vīriešiem dzīvot, un niķis ir rokā, - tā šķendējas dēls. Par tēva atgriešanos viņš nemaz nebrīnās.
Vakariņās trijotne iet uz kafejnīcu. Dārgos ēdienus Elvijs nepasūta, vienīgi sev – simts gramu brendija.
- Ja tu gribi tik lepni uzdzīvot, tad man lūdzu glāzi apelsīnu sulas, - iebilst meita.
- Un man pudeli alus, - piebalso dēls.
Kad trijotne atgriežas mājās, Elvijam nākas papūlēties, lai abus bērnus piedabūtu mācīties.
- Man nekas nav jāmācās, - saka meita. – Izmācījos jau skolā.
- To, kas uzdots izlasīt, es izlasīšu starpbrīdī pirms stundas, - paskaidro dēls. – Ja lasīšu šovakar, līdz rītdienai aizmirsīsies.
Grūti sadzīvot ar tik pārgudriem bērniem. Mūsdienās maz palicis tādu skolēnu, kas cītīgi izpildītu visus skolotāja norādījumus. Daudzi uzskata, ka ir pat gudrāki par skolotāju, citi turpretī domā, ka piedāvātās zināšanas viņam nav vajadzīgas. Pretī runāšana ir kļuvusi par modes lietu.
Elvijs ar bērniem viens pats jau noņemas kādu nedēļu. Uz kafejnīcu viņi vairs neiet. Vakariņas, abiem vīriešiem piepalīdzot, gatavo meita – uzcep kartupeļus vai uzvāra griķus, ja nopirkta maltā gaļa, cep kotletes.
Kārtējo reizi pierādās patiesība, ka daba necieš tukšumu. Fakts, ka Elvijs atkal dzīvo viens ar bērniem, ilgstoši nevar palikt neuzzināts mājas iemītniekiem. „Jocīga gan tā Lubūžu ģimene,” spriež iedzīvotāji. „Te visi dzīvo kopā, te atkal pašķiras. Reizēm tēvs pazūd, bet tagad ir pazudusi māte. Ko gan nabadziņš vīrietis bez sievietes mājās viens pats ar bērniem var iesākt?”
Vienā kāpņu telpā ar Lubūžiem dzīvo pensionāre Zelma Trimkale – nesen aizgājusi pensijā, bet paspējusi jau novecot. Vaigi iekrituši un grumbaini, lūpas plānas un zilganas, divi priekšzobi izlūzuši, bet sirds vēl jauna. Vīrs ar vēzi nomiris pirms trim gadiem. Bērni apprecējušies, strādā un dzīvo Rīgā. Ģimenes dārziņā, ko večiņa ik pavasari uzrok ar lāpstu, viņa audzē puķes, gurķus, burkānus, kādu kartupeli. Sava iztikšana iznāk. Uzzinājusi informāciju par pēdējiem jaunumiem kaimiņu Lubūžu ģimenē, Zelmai ienāk prātā ķecerīga doma – kā būtu, ja viņa mēģinātu aizstāt sievu, ne jau nu gluži gultā (lai gan arī to viņa varētu), bet pieteikties par saimnieci, tā sakot – vispirms. Kādi gan iebildumi varētu būt tam žurnālistam? Un tā kādu vakaru, viņa izvāra frikadeļu zupu – tā pavairāk, pieber vegetas garšvielas, lai garšīgāka, un vēl piparus, lauru lapas. Pagaršo – uh, laba gan! Zupu Zelma ielej kanniņā un zvana pie kaimiņa durvīm.
-Labvakar, Elvij! Atvaino, lūdzu, ka es nāku bez iepriekšējas sarunāšanas. Atnesu jums vakariņās. Izvārīju frikadeļu zupu, tā pavairāk. Pati apēst nevaru, vai nu zemē lai leju. Domāju, aiznesīšu kaimiņam. Sanija, kā redzams, atkal kaut kur pazudusi.
- Nevajadzēja, kaimiņien, tā pūlēties. Mēs ar ēst gatavošanu paši tiekam galā, - pārsteigtais Elvijs atrunājas.
-Kas nu par pūlēšanos! Es no labas sirds. Man nav grūti katlā ūdeni piešaut pavairāk.
Ēdiet vien. Zupiņa ir garšīga. Es pirms pensijas esmu strādājusi skolas ēdnīcā par pavāri. Man ir arī diploms par pavāru kursu beigšanu. Rīt atnesīšu, parādīšu.
Labestību neērti noraidīt. Šoreiz gan zupas atnešana vairāk izskatās pēc uzbāzības.
- Cik esmu jums parādā? – lietišķi uzprasa Elvijs.
Zelma iesmejas:
- Ko jūs par maksāšanu! Pietiks ar vienu buču. Vēl jau nejūtos kā pensionāre. Sirds reizēm dauzās kā traka. Nu jau būs četri gadi, kopš man ar vīriešiem nav bijusi nekāda darīšana.
Elvijs negribīgi pieliecas un piedur lūpas uz kaimiņienes vaiga. Zelma it kā atplaukst un turpina:
- Ja jūs nopirktu gaļiņu vai arī man uzticētu naudiņu, es varētu pagatavot arī kaut ko kreftīgāku.
- Nevajag, nevajag jums tā nopūlēties.
- Otram palīdzēt - tas man sagādā prieku. Tad jūtos šai valstī vēl vajadzīga.
Elvijs neatbild neko. Zelma labu brīdi minstinās, tad saka:
- Kanniņa pagaidām lai paliek pie jums. Paņemšu vēlāk. Ko lai izvāra rītvakar?
- Nevajag neko, - atgaiņājas Elvijs.
- Tad ar mūsu sadarbību ir cauri?
- Ja kaut ko vajadzēs, es pats jums par to paziņošu.
Ticis no uzmācīgās kaimiņienes vaļā, Elvijs nopūšas un lūko zupu. Tā patiešām ir garšīga. Ielej savā un meitas šķīvī, bet dēls neļaujas.
- Veceņu zupa man nav vajadzīga. Vakariņās aiziešu pie savas draudzenes. Šonakt atpakaļ mani negaidiet. Rīt skolas somu paņemšu.
Re, cik vienkārša dzīves uztvere tādam čalim! Viņam ir ietiepīga izvēle. Droši vien Elvijam agrā jaunība bija tāpat. Mūsdienās brūtēšanās sākas jau vidusskolas pēdējās klasēs. Vecāku brīdinājumus jaunieši izsmej.
Ar kanniņu zupas Zelmas kampaņa nebeidzas. Otrā vakarā viņa ir klāt ar spaini un lupatu. Izmazgāšot istabas. Neērti labos nodomus atraidīt. Iznāk otrādi kā Ilutai. Viņu uzkopt istabas pierunāja pensionārs. Elvijs ir vīrietis spēka gados, un viņam tagad ir iespēja par saimnieci sarunāt pensionāri. Viņa ir gadus divdesmit vecāka par Elviju. Nē, tik zemu viņš nav kritis, lai večiņa aizstātu sievu.
Elvijs pamana, ka Zelmai zem halāta nekā nav apakšā. Galīgi nojūgusies. Sadomājusies, ka krunkaini plikumi kaimiņu vēl var iekārdināt. Zelma pagriež dibentiņu uz Elvija pusi un koķeti noprasa:
- Vai es tev patīku? Ak, vai cik sen neesmu jutusi vīrieša rokas. Es vēl esmu diezgan friša. Par mani vari nešaubīties.
Izaicinājums nepārprotami ir mests. Nebūtu problēmu Zelmu ievilkt gultā. Var jau būt, kaut kas arī sanāktu. Taču Elvijs labi zina, ka sekss maina attiecības. Ar vienu reizi nepietiks. Zelma ik vakarus uzmāksies kā asinskāra blakts. Piedevām mājas iemītniekiem vēl izlielīsies, ka nocopējusi žurnālistu.
- Zelmas tant, paldies par gādību, bet turpmāk gan iztikšu bez jūsu palīdzības, - strikti nosaka Elvijs.
- Nevajag mani saukt par tanti, - atcērt Zelma. – Izdomājiet kādu jaukāku vārdiņu, kaut vai dūjiņa, pelīte, vāverīte...
- Teikšu, sirsniņ, atklāti. Esmu nodomājis dzīvoklī ievest jaunu draudzeni, un jūs ar savu palīdzības programmu man traucēsiet.
- Bet vēl nevienu dāmu es neredzu. Kad kāda cita te saimniekos, es būšu klusa kā pelīte.
- Vēlreiz paldies par istabu izmazgāšanu.
- Gribēju vēl piedāvāties izmazgāt arī veļu. Man ir mazgājamā mašīna, krievu laikos vēl pirkta. Darbojas kā pulkstenis, ar rokām nav jāmazgā.
- Vēlreiz paldies par jūsu labo sirdi. Bet veļu es nesu uz pilsētas mazgātavu.
- Žēl gan, ka neizdevās jums izpalīdzēt. Jāsēž rokas klēpī salikušai. Un katru dienu. Tā šī dzīvīte paiet.
20.nodaļa
Kad Elvijs Zelmai sacīja, ka vedīs mājās jaunu draudzeni, viņam nebija ne jausmas, kur tādu meklēt un kāda viņa varētu izskatīties. Žurnālista gaitas ik pa laikam šādu iespēju piespēlē. Šoreiz iecerētā atrašanās vieta nav ne skola, ne skaistumkopšanas buduārs, bet gan tiesa. Kad Elvijs ierodas noklausīties kārtējo tiesas sēdi, kancelejā viņš ievēro, ka sieviešu pulciņā grozās līdz šim neredzēta meiča. Kancelejas vadītāja tūdaļ steidz Elviju iepazīstināt ar jauno darbinieci.
- Rajona laikraksta žurnālists Elvijs Lubūzis un krimināllietu tiesneša sekretāre Evija Vītoliņa. Esiet pazīstami.
Pretī sniedzas slaida roka krāsotiem nadziņiem. Redzams, ka šī roka nav turējusi ne lāpstu, ne kapli, bet seja ir apbrīnojami daiļa.
- Jūs man būsiet vienīgais draugs, - nosaka Evija.
Viņai plata piere, lielas pelēkas acis, taisns deguntiņš, dabiski sārtas vienāda biezuma lūpas, garie gaišie mati krīt pāri mugurai un sniedzas turpat līdz dibenam. Apbrīnojama lieta ir skaistums. Ir tūkstošiem seju, kuras varētu raksturot tieši tāpat, bet tās nevar saukt par skaistām. Turpretī Evijas seja izstaro īpašu pievilcību. Tajā ir tāds magnētisms, kad bailes tam tuvoties. Šis magnētisms reizē pievelk un atgrūž. Kancelejas vadītāja pačukst, ka Evija ir brīva sieviete, bet dēlēns gan esot, ko vāķējot māte. Elvijs neko piemērotāku nevar vēlēties.
Drīz sākas tiesas sēde. Tiesā trīs čigānus par lauku veikala apzagšanu. Apsūdzētais ir tēvs ar diviem dēliem. Uz tiesas sēdi Elvijs un Evija iet kopā, jo jaunajai sekretārei akurāt jāprotokolē dzirdētais. Zālē viņa jūtas kā ūdenszāle. Koķetē ar advokātu, izskatīgu vīrieti, pārmij dažus vārdus ar prokuroru. Čigāns sekretāri iztālēm sveicina ar galvas mājienu, un viņa atsmaida pretī. Sēde rit savu gaitu. Apsūdzētie noziegumā neatzīstas un pārgudri izrunājas.
- Vai jūs, godājamais tiesneša kungs, nevarētu man paskaidrot, kurā pagastā atrodas apzagtais Upeslīču veikals un pa kuru ceļu līdz tam var nokļūt.
- Nevajag uzdot muļķīgus jautājumus, - bargi nosaka tiesnesis. – Pēdas no veikala ved tieši
uz jūsu mājām. Un no kurienes jūsu istabā radās piecas pudeles brendija?
-Tās man iepriekšējā vakarā atstāja kaimiņš – polšu par katriem nodzīvotajiem desmit gadiem. Jubileju nepaspēju nosvinēt, jo ieradās policija un brendiju man atņēma. Kurš man skādi samaksās?
Tiesas sēde ilgst trīs stundas, Spriedumu tiesnesis nolasīs rīt pēcpusdienā. Evija nesteidzas prom, bet pienāk pie Elvija.
-Vai drīkstu jūs uzaicināt pusdienās? – Elvijs iejautājas.
-Labprāt.Es tikai savā kabinetā nolikšu papīrus.
Kad abi iznākuši uz ielas, Elvijs jautā tālāk.
-Uz kurieni iesim?
-Ceru, ka vedīsiet mani uz restorānu.
Šī ēdināšanas un atpūtas iestāde saucas „Tobago.” Divreiz nedēļā šeit spēlē mūzikas kapela. Restorāns ierīkots kāda nama pagrabā. Sienas apvilktas ar kaut ko līdzīgu samtam. Krēsli ar augstām atzveltnēm atgādina tiesnešu sēdekli, bet apakšā ir mīksts polsterējums. Telpā valda puskrēsla. Parādās oficiants un liek izvēlēties galdiņu, it kā paši apmeklētāji to nevarētu izdarīt paši. Šis ir smalks restorāns, domāts galvenokārt ārzemniekiem. Tāpēc arī etiķete prasa oficianta gādību galdiņu izvēlē. Viņi apmetas pašā tālākā zāles kaktā. Oficiants uzdedzina sveci. Tās gaismā Evija izskatās pēc sapņu princeses.
Oficiants piedāvā ēdienkarti. Elvijs ēdienus liek izvēlēties Evijai. Viņa pieliecas un oficiantam kaut ko iebubina ausī. Kas tas par gājienu? Vēlāk skaistule paskaidro, ka oficiants esot viņas kolēģes bijušais vīrs. Tātad pazīstams. Ēdienu karte apmeklētājiem piedāvā kādus divdesmit ēdienus. Tur ir arī forele krējuma mērcē un pat varžu kājiņas. Visam sortimentam cenas ir sālītas. Parastā karbonāde maksā 6 latus, kotlete 3 latus. Evija, protams, izvēlas pašus dārgākos.
-Vai šampanieti arī pasūtīsim? – jautā Elvijs.
-Es domāju, ka dzersim kārtīgu konjaku.
Kamēr jāgaida pasūtījums, Evijas acis apkārt šaudās kā kaut ko pazudušu meklējot. Viņu pie blakus galdiņa ievēro iereibušu jaunekļu kompānija un māj ar galvām. Evija atkal ķiķinās pretī. Elvijam jaunās paziņas uzvedība diez ko nepatīk. Visās malās viņai tik daudz pazīstamu! Neizskatās pēc tikumīgas meičas.
Elvijs piepilda glāzes ar konjaku. Viņu vēl aizdomīgāku dara tas, ka Evija to iztukšo vienā rāvienā kā rūdīts dzērājs un neko neuzkož. Pudele strauji tukšojas. Elvijs no tās izdzēris tikai pāris glāzītes.
-Varbūt paliksim te ilgāk? Vakarā vajadzētu būt mūzikai.
Nē, nē. Elvijs negrib palikt ilgāk ne mirkli. Pie tukša galdiņa taču nesēdēs. Pašreizējais rēķins droši vien jau ir milzīgs. Jāiet mājās un bērniem jālūko vakariņas. Atvadu skūpsts pie durvīm no mīkstajām rožainajām lūpām ir maigs un slapjš, bet tas maksā trīsdesmit latus.
Tiek norunāts, ka Evija žurnālistam zvanīs par turpmākajām tiesas sēdēm, paskaidrojot, kādu lietu un par kādiem noziegumiem skatīs. Un tā nākamā vizīte, pēc Evijas sniegtās informācijas, notiek pēc nedēļas. Tiesā skata lietu par huligānismu. Trīs jaunekļi uz ielas piekāvuši pensionāru un atņēmuši piecus latus. Neko vairāk kā pāris gadu nosacīta soda huligāniem nepiespriedīs. Viņi noskurināsies, sataisīs žēlsirdīgas actiņas, apsolīs laboties un varēs laupīšanas turpināt, tikai uzmanīgāk, lai policija no jauna nenotver.
Pēc sēdes Evija pienāk pie žurnālista, saveido savu valšķīgo smaidiņu un čukst:
-Vai iesim atkal uz restorānu?
Elvijs šoreiz ir atdzisis kā pirts akmens pēc pēdējā apmeklētāja aiziešanas. Uz mušpapīra viņš nav ķerams. Skūpsts, lai cik tas dedzīgs būtu, nav trīsdesmit latu vērts.
Elvija klusēšanu sapratusi kā nodoma noraidījumu, tiesas sekretāre ierosina citu variantu:
-Es uzvārīšu kafiju. Jums taču nekur nav jāsteidzas. Pabumbulēsim vēl brītiņu tepat.
Tas jau ir saprātīgs priekšlikums. Kamēr Evija vārīs kafiju, Elvijs ir ar mieru aiziet uz veikalu pēc viena trauka. Pēc pusstundas bumbulēšana var sākties. Elvijs vēro pretī sēdētāju un vēlreiz konstatē , ka Evija tiešām ir krāšņa būtne, tikai vieglprātīga kā bohēmiete. Arī šoreiz brendija glāzītes viņa tukšo bez vaikstīšanās. Pēc brīža Evija iziet ārā, tad atgriežas un paziņo:
-Elektriķi atnākuši. Es viņiem parādīšu, kas jāremontē. Drīz būšu atpakaļ.
Šis „drīz” ievelkas stundas garumā. Elvijs ir pārgaidījies, sanervozējies, pievilts. Viņš neizdzerto pudeli pametis uz galda, dodas meklēt pazudušo. Iet pa gaiteņiem ieklausoties katrā troksnītī. Koridora galā, aiz sānu durvīm dzirdamas balsis, viena no tām noteikti pieder Evijai. Atsevišķas zilbes skaidri saklausāmas: „Beidz gramstīties! Hi, hi, hi. Nu tiešām - kā nav kauna!” Durvis Elvijs nepaver, jo tāpat ir skaidrs, kas tur notiek. Eviju, krietni iereibušu, spaida elektriķi. Viņa smejas, spiedz un droši vien ļautos kādam pārgalvīgam gājienam, ja citi neskatītos. Žurnālists bijis, nebijis. Aizdomas, ka Evija ir vieglas uzvedības meiča, lieku reizi apstiprinās. Ar tādu Elvijam nav pa ceļam. Kā nopērts puišelis viņš velkas atpakaļ uz redakciju.
Nākošā tiesas apmeklējuma reizē Evija izliekas aizvainota:
-Kur jūs tik ātri pazudāt, ka atlikušais brendijs man vienai bija jāizdzer.
-Kur nu ātri! Vairāk kā stundu jūs nogaidīju, tad gāju meklēt. Dzirdēju, ka elektriķu barā gāja pārāk jautri.
-Es tik mazu brītiņu biju prom...
-Nerunāsim vairs par bijušo.
Žurnālistu apsēdusi doma, ka viņš pelnījis vairāk par vienīgo skūpstu. Nekāda laušanās, pēc Elvija prāta, nenotiktu. Jānorunā vienīgi attiecīga vieta un laiks.
-Vai drīkst jūs apciemot mājās un kad?
Evija saminstinās:
-Diez vai tāds randiņš sanāks. Mājās esmu vienīgi brīvdienās. Un es neesmu viena. Dzīvoju kopā ar mammu un skolnieciņu.
Aicināt Eviju uz savu dzīvokli Elvijs neuzdrošinās, jo arī tur priekšā ir divi skolnieciņi. Pēc brītiņa Evija kaunīgi ieminas:
-Tā kā uz restorānu mēs neaizgājām, to ietaupīto naudiņu jūs varbūt varētu man aizdot. Man ir ļoti neērti to lūgt, bet... es atvaļinājuma laikā gribu aizbraukt ceļojumā uz Vāciju.
-Trīsdesmit lati, ko notērēju restorānā, nav nekāda lielā nauda. Tik un tā jums nepietiks.
-Nepietiks gan. Ja jūs man iedotu simtnieku... Nebīstietie, es jums parādu atdošu.
Elvijs nav tik naivs, lai cerētu uz naudas atdošanu. Nekas nav tik pazemojoši, kā pašam aizdevējam atgādināt par parādu. Un vēl tik daiļai dāmai. Neveicas viņam ar draudzenēm. Antrai nācās atdot četrdesmit latus, Evija jau lūdz simtu...
-Diemžēl nevarēšu jums izlīdzēt, - nosaka žurnālists.
-Nezināju gan, ka avīžnieki ir tik trūcīgi, - nopūšas tiesas sekretāre. – Būs vien man jābrauc uz Rīgu. Tur dzīvo viens man labi pazīstams biznesmenis. Viņam priekš manis nekā nebūs žēl.
Nākamā tikšanās reize ar Eviju izpaliek, jo kancelejā žurnālists uzzina, ka viņa uzrakstījusi atlūgumu un tiesā vairs nestrādā. Atlūguma rakstīšana notikusi pēc tiesas priekšsēdētāja sirsnīga ieteikuma, lai nebūtu jāatbrīvo ar pantu, jo Evija tiesas sēdē ieradusies tik piedzērusies, ka nav varējusi krēslā nosēdēt.
Tā Elvijam beidzas kārtējās un šķiet pēdējās draudzenes meklēšana.
21.nodaļa
Otrā mīlestība, kaut reizēm tikpat vētraina kā pirmā, izrādās ir nenoturīga kā laika prognoze ciklonu maiņas reizēs. Kad gadu skaits ieiet mūža otrajā pusē, cilvēki nekādi negrib apdedzināties. Par dzīvesbiedri vairs neder kura katra ar glītu sejiņu un formīgu augumu. Jāpēta dziļāk, vai pēc visiem dabas dotumiem viņa būs piemērota kopdzīvei. Pēc četrdesmit gadiem neatrast tādu jauku radību, kas rātnā tikumībā visu aizvadīto laiku būtu gaidījusi pie apvāršņa parādoties ja ne gluži princi, tad vismaz normālu vīrieti. Gan sievietēm, gan vīriešiem aizvadītajā pusmūžā bijuši kā piedzīvojumi, tā pārdzīvojumi, kas mācījuši un brīdinājuši. Tie, kas vīlušies otrajā mīlestībā, bieži vien kļūst par rūdītiem vecpuišiem un nepieejamām vecmeitām, bet tiem, kuriem bijusi ģimene, ilgojas pēc jaunas kopības, viss viens – kādas. Pie tādas atziņas nonācis arī Elvijs – pietiek klejot apkārt un meklēt ideālo sievieti. Arī Sanija nejūtas īsti apmierināta, domas aizvien biežāk kavējas pagātnē, kad ģimenē bija divi bērni un vīrs, kaut ne gluži skaistulis, tomēr normāls un bez izteiktiem trūkumiem. Greizsirdība, kad atdzīvots pāri pusmūžam, kļūst maznozīmīgāka. Lai jau papriecājas pa labi, pa kreisi, ka tik nebēg projām no mājas. Tēvs un māte Lubūži domā apmēram vienādi, tikai nav zināms, kurš pārvarot pašlepnumu, pretī paspers pirmo soli.
Elvijs, gādājot par bērniem, šad un tad iedomājas, ka būtu jāmēģina sazvanīt Saniju, ja vien viņa nav mainījusi mobilā telefona numuru. Bet Sanija pasteidzas pirmā. Kādu vakaru iedziedas Elvija mobilais telefons:
-Tu esi mājās? – viņa neticīgi pārjautā.
-Kur gan citur lai es būtu?
-Pie brūtēm.
-Nav man nevienas brūtes.
-Gribēju sazināties ar bērniem, bet iznāca runāt ar tevi, Vai tu manus kreisos soļus vari piedot?
-Tie ir tik seni, ka no prāta izdzisuši. Tagad jautāšu es: kā ir ar piedošanu no tavas puses?
-Centīšos nekontrolēt tavas gaitas.
-Vārdu sakot: tad jau tev jābrauc atpakaļ.
Labi – braukšu. Ko dara bērni?
-Meita palīdz gatavot vakariņas, dēls ik pa laikam aizstaigā pie draudzenes. Man pašam – garlaicīgi. Kad būsi mājās?
-Centīšos rītvakar.
Elvijs pēc tik ilgas atšķirtības Sanijai nopērk puķes un ieliek uz galda vāzē.Uz staciju sagaidīt viņš neiet, jo nezina ar kādu autobusu Sanija atbrauks. Kad vakarā paveras durvis, pretī raugās skaista sieviete. Sanija pirms braukšanas atpakaļ apmeklējusi frizieri, kura ar frizūras palīdzību izveidojusi sievieti pirmās mīlestības gados. Meita jūsmo:
-Mammīt! Tu atkal esi mājās! Projām tu taču vairs nebrauksi?
-Nebraukšu, nebraukšu.
Reklāma