Novadnieka, rakstnieka Osvalda Mauriņa jaunākais romāns: OTRĀ MĪLESTĪBA I daļa
PIRMĀ NODAĻA
Žurnālists Elvijs Lubūzis ielūgts uz Blaumaņa lugas „No saldenās pudeles” izrādi Kultūras centrā. Lugu spēlē pilsētas lielveikala dramatiskais kolektīvs. Ielūdzēja ir Elvija sieva Sanija, kurai izrādē iedalīta Marijas loma. Elvijs zina, ka Marijas pretspēlētājs jeb viņas līgavainis ir lielveikala sagādnieks Egons, Sanijas pielūdzējs. Elvijs diezgan pamatīgi iepazinis abu attiecības. Egons pieder pie cilvēkiem, kam savu nodomu sasniegšanai jūra ir līdz ceļiem. Viņš nekautrējas Elvijam atzīties, ka mīl viņa sievu un nekautrējas noprasīt, kad viņš varēs Saniju vest uz savu dzīvokli. Un šķiet, ka viņa pret šo parupjo, asprātīgo vīrieti nav gluži vienaldzīga. Egons prata Saniju pakļaut ekskursijā uz Palangu, no kurienes viņa atgriezās, būdama stāvoklī. Protams, no vīra šo faktu viņa centās noslēpt, slepeni slimnīcā izdarīdama abortu. Vīra aizdomas netieši apstiprināja pats Egons, nejauši Elviju satikdams uz ielas un lielmanīgā pļāpībā atklāti izrunādamies. Konflikts ar sievu pamazām aizgrimst aiz apvāršņa. Elvijs klusībā piekrita sievas saprātīgai izvēlei un par kļūmīgo soli vairs neatgādināja. Nu kam gan negadās otrās jaunības trakulībās nokļūt kļūmīgās situācijās! Atklāti sakot, bez grēka nebija arī pats Elvijs. Viņam dikti bija iepatikusies militārās dienesta pārvaldes darbiniece Iluta Bīriņa. Konflikts ģimenē sākās ar to, ka viņš veikalā Ilutai bija nopircis skaistas kurpes. Šo faktu Sanijai atstāstīja kaimiņiene, kas veikalā bija redzējusi, kā tas viss notika. Strīdi žurnālista ģimenē uz laiku noplaka, bet tad atkal uzliesmoja ar jaunu sparu. Vienu brīdi Elvija nervi neizturēja, un viņš, sievu pametot, būtu aizdrāzies pie Ilutas, ja vien viņa toreiz būtu jau šķīrusies no sava nemīlētā vīra. Lubūžu ģimenē sekoja samierināšanās un piedošanas laiks.
Tagad Sanija vīru uzlūdz uz teātra izrādi, kurā viņai jāspēlē mīlētājas loma.
Elvijs uz kultūras centru nemaz negribēja iet, bet tad viņā atmodās ziņkārība. Jāpapēta, vai sievas iepriekšējās kaislības norimušas vai iedegušās ar jaunu uzliesmojumu. Elvijs nedomā, ka būtu jāaizliedz Sanijai spēlēt teātri. Katrs cilvēks taču cenšas sevī atrast dabas aicinājumu, kam var nodoties ar visu sirdi. Bez tā dzīvīte kļūtu pavisam garlaicīga. Sanija bērnībā sapņoja par aktrises karjeru, bet labi, ka māte atrunāja. Šodien aktieri velk nožēlojamu dzīvīti, kaujoties ar trūkumu. Kas nekait Sanijai, biznesa augstskolu beigušai, strādāt par lielveikala grāmatvedi! Laulību ar žurnālistu viņa gan neuzskata par īpaši veiksmīgu. No žurnālista apsviedīguma mājās nav ne vēsts. Sausiņš! Toties intervijās ar dāmām Elvijs atplaukst kā puķe pavasarī. Bet bērnu dēļ pelēcīgā kopdzīve jāpacieš. Tomēr labi, ka Sanijas ikdiena nav tik nomācoši vienmuļa. Pasaulē un turpat darba vietā vēl ir dzīvespriecīgi un asprātīgi vīrieši. Viņu sabiedrībā Sanija atplaukst un savos četrdesmit gados jūtas kā divdesmitgadīga meitene. Sievietēm allaž paticis, ka kāds viņu pielūdz un dievina. Ja nebūtu vīriešu uzmanības, kā veca beka varētu gaidīt savu piecdesmitgadi. Egons, jā, ir vīrietis, kuram piemīt aktiera šarms un bezbēdīgs puiciskums. Reizēm gan viņš pāršauj pār strīpu ar neatlaidīgo uzmākšanos Sanijai, nerēķinoties ar to, ka viņa ir precēta sieviete. Pēc ekskursijas uz Palangu Sanija bija sirdīga kā no ķēdes palaists suns. Bet ar laiku viss nogrimst pagātnē. Šobrīd Sanijai liekas, ka mežonīgais sekss tur dzeltenajā teltī nav bijis nekas briesmīgs. Neapvaldīta vīrieša cienīgs gājiens. Vai viņš Saniju ieguva ar varu? Līdz ko seksā sākas paradīzes sajūtas, ar to pašu zūd atšķirība starp izvarošanu un labprātīgu atdošanos. Turklāt Egons nav nekāds bomzis, bet izskatīgs vīrietis. Viņš jau vairākas reizes lūdzis piedošanu par savu nesavaldību, nav pametis Saniju likteņa ziņā kā iegūtu sievieti, bet joprojām ir galants, aplido savu sapņu sievieti kā bite ziedu. Vai Sanija viņu mīl, grūti pateikt, bet interese tomēr nav zudusi. Katrā ziņā viņš ir gan interesantāks, gan izskatīgāks par Elviju.
Šovakar Egonam un Sanijai jāspēlē divu mīlētāju loma uz skatuves publikas priekšā, nevis slepenā čiekstenē. Aizkulisēs pirms izrādes Egons Sanijai jautā, vai viņa Marija ir nobriedusi skūpstīties ar Mārtiņu.
Viņš grib pēdējo lugas skatu izmēģināt tūlīt, bet sasarkusī Sanija vairās, sacīdama:
‘’ Pacieties līdz izrādei. Tad jau būs viss.’’ Sanija pretēji Blaumaņa iecerei tērpusies nevis pagājušā gadu simteņa lauku sievietes pelēcīgajā tērpā, bet pārtapusi šikā pilsētniecē – pusgarā zīda kleitā, kas cieši piekļaujas augumam, izceldama tvirtās krūtis un ieliekdamās starp gurniem. Bagātā zemnieku meita var atļauties vismaz uz skatuves izskatīties iekārojama.
Arī Egons saposies kā tautu dēls- pelēkās biksēs ar stulmu zābakiem kājās, tautiskos svārkos ar prievīti pie baltā krekla. Pret tik brašu puisi sievietēm acis vien sprikst, arī Ezerlauku atraitnei.
Veras priekškars. Zāle pustukša kā jau pašdarbnieku izrādē. Starp skatītājiem ir arī Elvijs, nosēdies pirmajā rindā, lai labāk varētu vērot sievas izdarības. Lugas gaitā norisinās apslēpts cīniņš starp māti un meitu par Mārtiņa sirdi. Marija paraujas maliņā, domādama, ka Mārtiņš mīl māti. Tomēr zemapziņā viņa šādam pavērsienam netic. Nevar taču būt, ka Mārtiņam nav acu pierē. Sanija Mariju tēlo pārliecinoši, gaidīdama fināla skatu, kad Mārtiņš attapsies un viņi varēs būt kopā uz mūžu. Arī Egons deg nepacietībā, kad publikas priekšā varēs dedzīgi skūpstīt Saniju it kā tas notiktu nevis uz skatuves, bet gan dzīvē. Arī Elvijs saspringti vēro izrādes gaitu. Viņa sieva uz skatuves patiešām ir valdzinoša sieviete, žēl vienīgi, ka ģimenes dzīvē ir pārāk nenoturīga. Nav brīnums, ka sabiedrībā viņai uzrodas pielūdzēji ar Egonu priekšgalā. Pavīd doma: lai kā gribētu Saniju pie sevis noturēt, tomēr pūliņi var izrādīties veltīgi. Ja sieviete izjutusi kreiso soļu valdzinājumu, pa iemīto taciņu viņa turpinās doties pretī iedomātām ilūzijām.
Izrāde jau pusē. Egons no kulisēm vēro Sanijas spēli un nevar vien sagaidīt izrādes pēdējo skatu, kad viņi tiks pie bučošanās. Kad Mārtiņš, kuru tēlo Egons, ierunājas par promiešanu no Ezerlaukiem, visi cenšas viņu pierunāt to nedarīt. Arī Marija Sanijas personā piesola malku no saldenās pudeles, tomēr Mārtiņš ietiepīgā iecirtībā no tā atsakās, palikdams pie sava viedokļa. Dzīvē gan Egons tā nedarītu un grābtu tūlīt ciet šo šiko dāmu, negaidīdams Blaumaņa lugas beigas. Nu ko gan lugas personāžs var ņemties ap aplamiem gājieniem, it kā Mārtiņš gribētu precēt pašu saimnieci vai viņas māsu. Ne mūžam! Bet luga ir luga. Jāpaciešas līdz beigām. Beidzot pienāk ilgi gaidītais skats.
Mārtiņš: Mīļā Marij, neturies nu ilgāk pretī. Saki, ka es tev drusku patīku.
Marija: Nu jā jel jā-jā, jā. To es tev ik dienas esmu teikusi, bet tu jau turējies pretī.
Mārtiņš: Ak, es biju…Es nezināju.
Marija: (vēl mazliet pretodamās) Mārtiņ, Mārtiņ…
Mārtiņš: Neliedzies nu vairs. Nu jau tu tikpat kā mana.
Egons pievelk Saniju sev klāt un sāk kaislīgi skūpstīt. Tās nav Blaumaņa laiku kautrīgās bučas, kad lūpas tik tikko saskaras, bet ugunīgs mūsdienu neprāts, kad mēle klejo pa muti kā lapsa pa vistu kūti. Mitrums Sanijas mutē garšo pēc zemeņu ķīseļa. Un arī viņas mēle šaudās kā govs aste dunduru laikā.
Marija: Mārtiņ, slikts tu nekad nebiji, tikai…mazdrusciņ muļķis.
Egons joprojām turpina skūpstīt Saniju. Viņš šo nodarbi nav beidzis arī tad, kad otrreiz atveras priekškars un aktieri klanās publikai. Sanija no Egona kaislīgās jūtu izpausmes jūtas samulsusi kā skolniece pirmajā randiņā. Šis skats izsauc vētrainu publikas reakciju. Neaplaudē vienīgi Elvijs. Lai gan ar sievu viņi norunājuši, ka nemaisīsies otra dzīvē, tomēr greizsirdība iedur pakrūtē kā sienā sakaltusi usne. Nav nekādas starpības, vai skūpstīšanās notiek uz skatuves vai dzīvē. Jo kaislīgāk tā notiek publikas priekšā, jo lielāka ir māksla. Ne velti aktieri sievas maina vairākas reizes mūžā. Vai Sanija kādreiz tik dedzīgi ir atsaukusies Elvija skūpstam jubileju reizēs? Taču nē. Etiķete prasa nedusmoties par sievas atraisītām jūtām mākslas vārdā. Viegli pateikt, bet ne samierināties. Kad Sanijas mēle ieslīgst starp partnera lūpām, Elvijam liekas, kad bojā iet viņa mīlestība, visas tās druskas, kas vēl ir palikušas. Ko darīt? Ja aizliegtu sievai kāpt uz skatuves, viņas vīru sabiedrība uzskatītu par pēdējo tumsoni. Jāsamierinās – vienīgais padoms. Teorētiski, tas būtu viegli izdarāms, bet praktiski apzināties, ka esi sliktāks par skatuves partneri, bez sirds asiņošanas neiespējami. Savu noskaņojumu tu nedrīksti izkliegt, tas jāpatur sevī kā gruzdošas zemdegas. Lai Sanija paliek pie Egona un laiž Elviju brīvībā. Bet tik vienkārši dzīvē vis nenotiek. Pierastais modelis vēl aizvien saista. Tā kā bailes, tā kā žēl pamest līdzšinējos ieradumus un doties iedomātā paradīzē.
Pēc izrādes Sanija zālē sameklē Elviju un lūdz viņu piedalīties aktieru rautā par godu nospēlētai izrādei.
- Ej vien viena pati. Neliec man noskatīties tavās mīlas rotaļās ar to, kā viņu sauc, Egonu.
- Tas viss bija tikai uz skatuves. Nu vai neizskatījās pārliecinoši?
- Pat pārāk.
- Gribu, lai visi kolēģi redz, ka man ir arī vīrs.
- Tev pietiks ar mīļāko vien.
- Ja tu patiesi vēlies, varu palikt arī viena.
- Tikai neaizmirsti uz rīta pusi nākt mājās. - To Elvijs saka pret paša gribu, aiz dusmām, aiz spīta.
Sanijai šis variants patīk labāk nekā tas, ja visu bohēmas laiku būtu jānīkst pie vīra sāniem. Fui, cik garlaicīgi tas būtu! Kopā ar Egonu bez baiļošanās lugu varēs paspēlēt vēlreiz.
Kultūras centra mazajā zālē galdiņi jau klāti. Uz tiem cepumi, sulas, augļi. Uz katra galdiņa arī vīna pudele. Kad katrs ieņēmis savu vietu, režisore saka īsu runu. Viņa paslavē aktieru spēli, it īpaši Marijas un Mārtiņa tēlojumus. Viņi uz skatuves jūtoties tikpat brīvi un dabiski kā dzīvē.
- Tev jāpamēģina tikt uz kāda lielāka teātra skatuves. Te, provincē, tavs talants aizies bojā,- ieminas Egons, kurš, protams, sēž Sanijai blakus. Pēc brīža viņi maina sarunas tematu:
- Vai tavs vīrs mūsu bariņā nenāca?
- Nē. Viņam te neesot ko darīt. Laikam apvainojies par mūsu abu spēli.
- Tad jau mēs visu vakaru varēsim justies kā vīrs un sieva.
- Pietika jau ar to, ka tādi bijām uz skatuves.
- Tas bija tikai tāds ģenerālmēģinājums.
- Kā nu kuram.
- Man ar skatuvi vien nepietiek. Sen jau kāroju tevi iegūt savā aprūpēšanā un aizbildniecībā.
- Tas jau ir noticis.
- Bet tu man esi vajadzīga katru dienu un nakti.
- Tad es tev ātri vien apniktu.
- Ne mūžam, manu princesīt. Tu ar katru mūsu saskares brīdi kļūsti aizvien kārdinošāka. Tikko nospēlētā luga mūs vēl ciešāk satuvinājusi. Es vairs nespēju domāt ne par ko citu kā vien par tevi. Cik ilgi tu domā nīkt pie tā žurnālista sāniem?
- Aiziet no viņa nav nemaz tik viegli. Mums taču ir divi bērni.
- Ņem viņus pie sevis. Būšu labs patēvs.
- Nevajag lolot utopiskus sapņus.
- Viss ir iespējams, vajag tik gribēt.
- Bet ja es pati negribu.
Omulība pieņemas spēkā. Tiek baudīts vīns, uzkosti speķa pīrādziņi un saldās maizītes. Egons no portfeļa izņem ‘’Baltā stārķa’’ pudeli un dzērienu piedāvā tuvāk sēdošajiem. Sanija no šī dzēriena atsakās, un tikai ar lielu pierunāšanu viņa ir ar mieru vienu glāzīti iztukšot.
- Skaidrā prātā pie mielasta galda ir neērti sēdēt,-saka Egons.- Vēl vienu mēru uz otras kājas.
- Nē, nē. Bez manis.
- Vai, cik šovakar esi cimperlīga.
Egons savu glāzīti met tukšu. Līdz ar reibumu galvā rodas drosme arī rokām. Plauksta zem Sanijas kleitas slīd pa zeķubiksēm uz augšu.
- Beidz gramstīties,- viņa dusmīgi nočukst.- Cilvēki taču skatās.
- Bet, ja neskatītos, tad jau varētu.
- Nevarētu tāpat. Te jau nav mežs.
- Lugā tālāk par bučošanos es tik un tā netiku. Tā uzkarsēja vienīgi asinis.
- Visa kā tev pietika.
- Nepietika vis. Nespīdzini mani. Tu zini, cik ļoti es tevi gribu.
- Bet es tevi nē.
- Kopš kura laika tu esi kļuvusi tik izvairīga?
- Es esmu godīga sieva, nevis pērkama sieviete.
- To es nezināju.
Kad ‘’Baltais stārķis’’ iztukšots, Egons kļūst nevaldāms.
- Atkārtosim vismaz izrādes pēdējo skatu. Mēģinājumu nekad par daudz.
- Es tūdaļ eju uz māju.
- Nekur tu neiesi.
Egons saķer Saniju aiz rokas un velk sev klāt. Viņa raujas prom, bet Egona rokas ir spēcīgākas. Viņš atliec galvu un pieplok pie lūpām.
- Man būtu jācērt tev pliķis,- Sanija brēkuļo. – Bet negribas publiska skandāla.
- Nu, bet nebija nemaz tik nepanesami. Atzīsties, es tev taču arī patīku. Neko tu neesi zaudējusi.
- Nav runa par patikšanu. Man vispirms jāievēro ģimenes etiķete.
Sanija, sekojot iekšējai sirds balsij, labprāt būtu palikusi kopā ar Egonu, bet apzināšanās, ka viņa ir sieva, šoreiz ir stiprāka par slepenām vēlmēm. Bet cik ilgi izdosies tās apslāpēt?
Teātra dalībnieku pulciņš sēž un vāvuļo jau labu brīdi. Par laimi, Egonam uzrodas citi sarunu biedri, un viņi sāk pārspriest preču piegādes lietas. Sanijai vismaz ir miers no pielūdzēja uzmanības. Mājup jau pošas pirmie rauta dalībnieki. ‘’Jāiet man arī,’’ spriež Sanija ‘’Elvijs būs pārgaidījies’’.
- Uz kurieni tu, manu pelīt?- Egons uztraucas.- Kad vēl pienāks tāda reize, kad tiksi brīvībā?
- Laba daudz nevajag. Nevaru taču galīgi palaisties.
Egons mēģina Saniju atsēdināt pie galda, bet tas viņam neizdodas.
Mīļotā sieviete izraujas un velk mēteli.
- Es cerēju, ka nakti tu pavadīsi kopā ar mani,- Sanijai ausī čukst pielūdzējs.
- Šoreiz vēl ne.
- Bet kad būs tā cita reize? Tā tik un tā vienreiz pienāks. Es tevi pavadīšu vismaz līdz ielai.
Šķiroties Egons cieši sagrābj Saniju. No tādām skavām atbrīvoties nav iespējams.
- Tagad mūs neviens neredz. Varam atļauties visu ko,- nosaka Egons un velk dāmu cieši sev klāt. Skūpsts ir mitrs un dedzīgs kā uguns. Apņemšanās būt uzticīgai vīram zūd kā pieneņpūkas vējā. Kreisais solis, ja ļauj tam vaļu, iekārdina kā ābols paradīzes dārzā.
- Žēl, žēl, ka tu tik ātri aizej. Patiesību sakot, arī man vairs netīk atgriezties pie galda,- tie ir pēdējie vārdi, ar kuriem Blaumaņa Mārtiņš atvadās no Marijas.
Pulkstenis rāda bez ceturkšņa divpadsmit. Vientulība valda Lubūžu dzīvoklī. Klusums ir pats pirmais nosacījums, kāds nepieciešams cilvēkam, it īpaši žurnālistam savu domu apzināšanai un jaunu ideju radīšanai. Klusumā visuzskatāmāk atklājas, kā rit laiks. Ar katru sirds pulsējumu deniņos mūžībā aizrit viena sekunde. Domas klusumā tipina kā deviņdesmit gadīga tantiņa, vien apstādamās pie dzīves nozīmīgākiem samezglojumiem. Pakavējas arī pie iepriecinošām lietām. Elvijam Lubūzim nav par ko žēloties. Tikko redakcijā palielinātas algas un kopā ar honorāriem sanāk pieklājīga summa. Kaut valstī aug inflācija, tomēr knapināšanās viņa ģimenē vēl nedraud. Viņa darbošanās lauciņš ir apraksti par ievērojamiem cilvēkiem. Žurnālists cenšas iejusties viņu domās un izjūtās un uz faktu fona darināt iejūtīgas vārdu varavīksnes. Lasītājiem tādi apraksti patīk. Kolektīvā viņš ir spējīgs un vērtīgs žurnālists, kura spriedumus respektē kā redaktors, tā lasītāji.
Domas aizķeras pie Sanijas. Viņa joprojām ir forša sieviete, kas nav zaudējusi jaunības spilgtumu. Pēdējā strīdā viņi vienojās, ka ļaus viens otram pilnīgu brīvību un nemocīsies ar vispārpieņemtiem ģimenes modeļu žņaugiem. Tomēr Elvijs jūt, ka sieva bieži vien mēdz pārkāpt tā saukto sarkano līniju, aiz kuras sākas savstarpējās saprašanās iršana. Šovakar pat mīlas skatos ar partneri viņa varēja būt daudz atturīgāka. Un tas viss jānoskatās viņas vīram kā skatuviskās mākslas sasniegums. Elvijs apņēmies nekad nebūt greizsirdīgs. Viegli to apgalvot vārdos, bet ne izpildīt dzīvē. Iedomājoties, kā šī vakara rautā izturas Sanija, tikusi prom no vīra acīm, Elvija galvā paaugstinās asinsspiediens. Sanija nezina mēru. Šķietami nevainīgs flirtiņš, ļaujot jūtām vaļu, pārvēršas neatgriezeniskā pašplūsmā, no kura vairs neredz ceļu atpakaļ. Būtu jālaiž Saniju pilnīgā brīvībā, lai šķiras un precas ar savu ideālo vīrieti. Gan jau arī Elvijs sameklēs sev citu dāmu.
Klusums ieilgst. Pulkstenis jau rāda pusnakti. Drīz jānāk Sanijai, ja nebūtu ko gaidīt, Elvijam būtu grūti to pieņemt. Kas radis pie ģimenes dzīves, tam aizvien kaut kas jāgaida. Vientulība ir nomācoša. Un patiešām – aiz durvīm zvans. Tā ir Sanija.
- Kā solīju, esmu mājās pirms pusnakts,- viņa pašpārliecināti saka.
- Paldies par solījuma turēšanu. Varēji palikt arī ilgāk. Vai Marija ar savu Mārtiņu izbučojās arī naktī?
- Pietika jau ar skatuvi.
- Nevajag melot. Es taču redzēju, cik ugunīgi jūs bučojāties lugā un arī pēc priekškara otrreizējās atvēršanas.
- Katrs aktieris rādīja savu talantu. Nekas vairāk tur nebija.
- Zini, ko es izdomāju, tevi mājās gaidot. Laidīšu tevi brīvībā pavisam.
- Vienas lugas dēļ?
- Nemēģini man iegalvot, ka tev ar Egonu ir tikai lietišķas darba attiecības. Viņš tevis dēļ ir galīgi traks. Atceries vien arī agrākos notikumus.
- Tik bezcerīgi nemaz nav, ka es kārtos kaklā jebkuram vīrietim, kurš man izrāda uzmanību.
- Visiem jau nē, tikai Egonam.
- Beigu beigās-es tev tāda nemaz nepatiktu, kuru neievēro arī citi vīrieši.
- Bet tu nezini mēru.
- Kā nu ne. Teicu, ka nākšu mājās ap divpadsmitiem, un tā arī izdarīju.
- Laika jau pietika, lai sagrēkotos arī līdz divpadsmitiem.
- Mans Elvijs ir vienkārši greizsirdīgs.
Dabā tā iekārtots, ka skūpsts neatstāj nekādas pēdas. Ja Elvijs zinātu, kas notika atvadoties, tad veltīga būtu lūgšanās. Lūpas vēl sūrst, bet par laimi, to nevar manīt. Bet uzbudinājums tomēr palicis. Tas prasās pēc piepildījuma, kad Egona plauksta slīdēja pāri ceļgalam un tālāk pa zeķubiksēm. Sanijai pāri ķermenim pārskrēja trīsas, taču publikas acu priekšā satraukumam nevarēja ļaut vaļu. Kaut Elvijs tagad iedomātos sievu apgramstīt, atjaunojot nesenās izjūtas! Sanija novelk kleitu. Zem tās ir spīdīgas zeķubikses, kurām cauri spīd mazas kārdinošas biksītes. Sanija nogulstas uz dīvāna.
- Vai tu man nepalīdzētu novilkt zeķubikses?
- Vai tad esi tik piedzērusies, ka pati vairs nespēj?
- Bet tev tas izdodas labāk.
Beidzot arī vīrs saprot, kas sievai vajadzīgs, un sāk rīkoties.
- Vispirms mani kārtīgi sabučo,- čukst Sanija un aizver acis, lai atsauktu atmiņā neseno uzbudinājumu, kāds radās pēc Egona neprātīgajiem skūpstiem.
Tālāk viss notiek, kā tam jānotiek.
"Sanija patiešām ir kaislīga sieviete,’’ domā Elvijs. ‘’Nē, viņš nevienam citam neļaus gramstīties ap viņu’’. Visi sīkie grēciņi nu ir piedoti. Paldies tev, Sanij! Sekss ir pats ietekmīgākais domstarpību nolīdzināšanas līdzeklis.
OTRĀ NODAĻA
Egons Kaņeps gatavojas atzīmēt pusapaļu dzīves jubileju. Šai saulē nu jau aizvadīti 45 gadi. Vienreiz tik cilvēks dzīvo, tāpēc saiešanas reizē vajadzētu saaicināt ciemiņus, ieraut pa čarkai, prātīgi vai divdomīgi patērzēt. Dzīvoklī telpas pa šaurām. Tāpēc izvēle nosveras pa labu kafejnīcai. Dārgāk jau iznāks, bet jubilejas reizē naudu nav ko žēlot. Jāaicina paši tuvākie darbabiedri, protams, arī direktore. Un kur tad pati galvenā viešņa Sanija. Šī jubilejas reize attiecībās ar viņu var būt izšķirošā. Vai kā kārotos tam sausiņam nokantēt sievu! Priekš viņa Sanija ir daudz par labu. Egonam viņa būtu pašā laikā. Uz vieglprātīgiem skuķiem acis nav ko mest. Tie no saimnieciskām būšanām ne velna nesaprot, ka nesāk pa kluso mīlēties ar viņu vecuma džekiem. Sanija ir pati piemērotākā sievas lomai. Egons viņā iemīlējies jau sen. Un rādās, arī viņa nav gluži vienaldzīga pret darbabiedra uzmanības izpausmēm. Četrdesmit gadu vecumā jaunības romantisko mīlestību aizstāj kaisle. Kamēr tā kvēlo, jācenšas no dzīves paņemt visu, ko tā piedāvā. Lugas pēdējā skatā Sanija, liekas, atraisījās. Skūpstīšanās iznāca dabiska, nevis notēlota. Vēl pāris tik ugunīgu mirkļu, un Sanija savu žurnālistu pametīs. Domas Egonu novedušas skurbinošā kaislē. Sanijas tuvumā viņš nespēj sakoncentrēties ne uz ko citu, kā vienīgi uz viņas iegūšanu. No jaunības Egons tik vētrainas izjūtas neatceras. Viņš ir pārliecināts, ka reiz pienāks ilgi lolotā diena.
Egons dodas uz kafejnīcu „Ekstra”, samaksā 200 latus, pa piecītim uz personas, pasūta ēdienus, norunā laiku, kad visam jābūt gatavam, un var aicināt ciemiņus. Saniju viņš ielūdz pašu pirmo.
- Man vispirms jāprasa vīram atļauja, - viņa klīrējas. – pareizi būtu, ja tu ielūgtu arī viņu.
- Viņš neiederas mūsu kompānijā, - ar neslēptu īgnumu izmet Egons. – Vismaz vienu vakaru tu varētu justies kā brīva sieviete. Es aizstāšu tavu vīru. Vai tad es esmu tev tik nepatīkams?
- To es neesmu teikusi.
- Tad jau viss kārtībā.
Egona jubilejas dienā Sanija, jau ejot uz darbu, mugurā velk savu izcilāko pusgaro kleitu ar šķēlumu sānos, velk kājās augstpapēdenes.
- Kas tad šodien tik ievērojams, ka tu tik dikti posies? – Elvijs iejautājas.
- Nekas sevišķs. Darba biedram jubileja. Ielūdza uz kafejnīcu.
- Taču, ne jau Egonam?
- Diemžēl tam pašam.
- Tad jau vakars man vienam jānonīkst kopā ar bērniem, kamēr tu uzdzīvo.
- Tā gadās.
- Pārāk bieži, mana mīļā.
- Tu jau man devi pilnīgu brīvību.
- Tas gan tiesa.
Šodien Sanija pieteikusi iešanu uz frizētavu. Protams, pa darba laiku. Friziere pēc kataloga liek izvēlēties matu sakārtojumu. Patīk vairāki modeļi. Konsultējoties ar frizieri, Sanija beidzot izvēlas frizūru, kurā mati uz pakauša tiek savelti kodeļā, bet gar ausīm, pāri pierei paliek karājoties dažas pikantas sprogas. Turpat frizētavā viņai uzkrāso uzacis. Pati viņa nokrāso ķiršsarkanas lūpas un paskatās spogulī: vai esmu skaista. Lelle, kas lelle. Vīrieši, viņu ieraugot, nevarēs vien acis novērst no tāda dabas brīnuma. Re, cik sieviešu daba ir jocīga: par katru cenu jāizskatās kārdinošai, un tieši vīriešu dēļ. Bet, kad vīrietis sievietei tuvojas, ne vien ar neslēptu interesi, bet grib no viņas kaut ko vairāk, tad notiek atgrūšanās - ai, ko jūs uzbāžaties, es neesmu no tādām...
Lielveikalā visi zina par Sanijas un Egona attiecībām, zina, ka Egons ir grāmatvedes mīļākais. Nu, lai zina! Sanija nebūt nav pelnrušķīte, bet moderna mūsdienu dāma, kurai piestāv arī pielūdzēji. Cik tālu ģimenes cilvēks var ielaisties ar brūtgāniem – tas ir filozofisks jautājums.
Egons, atgriezies no reisa ar preču kravu, tūlīt iet apraudzīt savu simpātiju.
- Tu esi uzposusies velnišķīgi skaista. Man būs gods šovakar tev sēdēt blakus. Lai darba biedri apskauž manu gaumi!
Sanija velnišķīgi pasmaida un nesaka neko. Tā patikšana ir viņas personīgā lieta. Šobrīd skaidrs ir vienīgi tas, ka viņa no ģimenes raizēm atrodas tālu kā Antarktīda.
Kafejnīcā visi sarodas minūtes 15 pirms laika. Viņi mīņājas foajē, gaidot jubilāra aicinājumu doties zālē. Darba biedrs paņēmis līdzi akardeonu. Tātad gaidāma dejošana. Priekšpusē uz galdiņa tiek sakrauti jubilāram nestie ziedi un dāvanu sainīši. Sanija ir nopirkusi rakstainu šalli un trīs dzeltenas rozes. Noteiktā laikā Egons viesus aicina pie galda. Visi lūgtie ciemiņi tomēr nav atnākuši. Pie galda paliek brīvas vietas. Egons ciemiņu pulkā vispirms uzskata Saniju, kura nosēdusies nevietā, ņem viņu aiz rokas un velk sev blakus. Jubilārs izņem no kabatas „Metaxas” pudeli un noliek sev priekšā.
- Tas mums abiem un dažiem apkārtējiem.
Sanija saminstinās:
- Tu laikam mani gribi piedzirdīt un pēc tam pavest.
- To jau es esmu izdarījis ekskursijā uz Palangu.
- Briesmas ar tevi.
- Šoreiz nekādu briesmu nebūs. Pavest skuķi vai šķirteni ir gaužām vienkārši. Bet pavedināt precētu sievu – tur vajadzīga izcila māksla.
- Tev tādas netrūkst.
- Prieks dzirdēt. Tātad ar saviem dotumiem varu būt apmierināts.
- Re, kur sēž Melānija. Izskatīga sieviete, kurai nupat nomiris vīrs. Cērties klāt viņai!
- Iekarotās pozīcijas negribu pamest. Šovakar vai nekad.
- Nelolo veltīgas cerības. Pēc rauta iešu mājās.
- Bet, ja es tevi nelaidīšu?
- Pamēģini tik...
- Tava iebilde mani tikai iekārdina.
Viesi sēž pie galda, it kā kaut ko gaidot. Pēdīgi ceļas kājās veikala direktore un saka apsveikuma runu.
- Mīļie darba biedri! Šovakar mēs esam pulcējušies, lai kopīgi nosvinētu mūsu sagādnieka Egona Kaņepa jubileju. Godam sagaidīti paši raženākie dzīves gadi. Strādāts godam. Nav bijis gadījuma, kad Kaņepa kungs no Rīgas bāzēm būtu atgriezies bez kravas. Pasūtījumus viņš izpildījis ar uzviju un pēc labākās sirdsapziņas. Atceros, nesen teicu, lai atved žāvētas zivis, bet viņš sameklēja kūpinātus zušus. Atveda pilnu kasti. Šovakar viss kolektīvs par paveikto viņam saka paldies. Kaņepa kungu sveicot, piecelsimies kājās un nodziedāsim:
Daudz baltu dieniņu Laimīte dodi
Diženi, raženi, strādājoti...
Kad apsveikums nodziedāts, direktore aicina piepildīt glāzes uz iedzert uz jubilāra veselību. Egons „Metaxas” glāzi met tukšu, bet Sanija nodzer līdz pusei. Kad laiciņu ēsts un dzerts, akardeonists saka:
- Tagad vienu valsi priekš jubilāra.
Atskan „Pie Dzintara jūras”.
- Mums jāiet! – Egons ņem Saniju pie rokas un velk uz brīvā laukuma viduci. Neviens cits nedejo. Izskatās, ka Egons ar savu dāmu rāda paraugdemonstrējumu. Egons savu partneri cieši velk pie sevis un ar roku gramstās gar vidukli un dibenu. Sanija aizrāda, ka te ir publiska vieta. Visiem toties ir atrasts temats sarunām.
- Nezin, vai Sanija no sava vīra ir jau izšķīrusies?
- Nav dzirdēts.
- Bet nu salaiž gan ar Egonu. Var redzēt, ka viņi ir pamatīgi iemīlējušies.
- Agrāk vai vēlāk Egons viņu dabūs par sievu.
- Krievu laikos šādus ģimenes jaucējus sauca uz biedru tiesu.
- Tagad citi laiki. Katrs dara, ko grib, un pasaule iet uz postu.
- Nav jau Egons neglīts vīrietis. Bet vai ir izskatīgāks par žurnālistu, to nevar zināt.
- Bet Egonam piemīt kaut kāds šarms, kas satriecoši iedarbojas uz sievietēm.
Tiek ēsts un arī iedzerts. Pa starpu dejo arī citi pāri. Kādā brīdī, kad Egons aizņemts sarunā ar blakussēdētāju, Saniju paspēj uzlūgt arī direktores vietnieks jeb veikala menedžeris.
- Nu labvakar, cienītā grāmatvede – viņš saka. – Egons tev sēž blakus un neļauj citiem tev tuvoties. Kā jūties?
- Kā jau saviesīgā būšanā.
- Jums laikam ar Egonu nopietnas attiecības?
- Cik nu nopietnas.... Mani jau mājās gaida vīrs un bērni.
- Mūsdienās tas viss ir sīka vienība. Bet tik uzbāzīgu vīrieti, kāds ir Egons, grūti otru tādu atrast. Viņam brūtes visā pilsētā.
- Ak tā gan. Un es, naivā, domāju, ka esmu vienīgā.
Kad Sanija atgriežas savā ierastajā vietā, Egons nenociešas:
- Laikam piestāstīja tev pilnu galvu ar komplimentiem.
- Viņš sacīja, ka tev brūtes esot visā pilsētā.
- Tās tādas naivas viendienītes. Tu man esi vienīgā sapņu sieviete.
- Nevar būt. Tās jaunās ir svaigākas un skaistākas.
Viņi atkal dejo. Atkal Egons kā īstens mīlētājs Sanijai ausī čukst mīļvārdiņus, ko var uzskatīt par mūžīgas uzticības pierādījumiem. Pēc kārtējās dejas jāsadzer, kamēr pudele nav tukša.
- Tu mani jau esi piedzirdījis. Kā es nokļūšu mājās? Būs jāizsauc taksis.
- Ko vēl neizdomāsi!Šonakt tu paliksi pie manis. Man dzīvoklis ir tepat tuvumā. Aiznesīšu tevi uz rokām.
- Nē, nē!
- Saki labāk: jā, jā.
Kad viesi sāk izklīst, arī Sanija grib vilkt mēteli, bet Egons aizstājas priekšā. Foajē, kur pašlaik neviena nav, viņš sagrābj Saniju un sāk mežonīgi skūpstīt. Sanija jūt, ka emocijas plūst pāri malām. Viņš piespiežas tik cieši, ka sīkas skudriņas pārskrien pār augumu. Egons viņu tur cieši aiz elkoņiem. Atmodinātā tirpoņa nepāriet arī vēlāk. Vīrs un bērni vairs nav prātā. Elvijs taču teica, ka sieva var juties pilnīgā brīvībā. Vai šī būtu tā reize, kad viņa atļaujai jāpiepildās? Jāriskē, lai notiek kas notikdams. Kad mirkļa izjūtas ņem pārsvaru pār veselo saprātu, galvā tikai viena doma – ļauties straumei. Egons prot dāvāt dievišķīgas sajūtas un nav ko tām pretoties.
Pēc minūtēm desmit viņi nokļūst Egona dzīvoklī. Te viņa vēl nav bijusi. Atceroties to, ka šis ir vecpuiša miteklis, dzīvoklis izskatās normāls. Nekas nemētājas ne uz krēsliem, ne uz dīvāna. Nekur neredz arī nemazgātus traukus. Egons izņem no plaukta kaudzi erotisku žurnālu un noliek to dāmai priekšā. Sanija tos neskata, un Egons pats šķir lapas.
- Paskaties, cik sievietes ir skaistas! Un kā tev patīk šī seksa poza?
- Liec nost tos žurnālus!
- Kā vēlies. Vai kafiju dzersim?
- Vienu krūzīti.
Egons sāk rīkoties pa virtuvi. Drīz elektriskā kanna jau sīc. Viešņa tiek cienāta no šokolādes konfekšu kārbas. Un tad pienāk laiks no galda pārcelties uz dīvānu. Sanija tiek izģērbta maigi kā līgava kāzu naktī. Ja jau tikts līdz plikumiem, tad vairs nav ko žēloties. Sanija var salīdzināt to reizi tur ekskursijā, kad Egons ielauzās viņas teltī, ar to, kā ir tagad. Toreiz viņa bija spiesta visu seksa laiku pretoties, un tāpēc izjūtas daudz ko zaudēja no tā brīža spožuma. Tagad kvēli var izbaudīt pilnībā. Uz galda deg sarkana spuldzīte, kas telpu pārvērš pasaku valstībā. Nav arī jāsargājas no sekām. Salīdzinājumā ar Elviju Egons ir daudzkārt kaislīgāks vīrietis. Viņa apskāvienos pavadīt nakti ir neizsakāma bauda. Sekss tonakt notiek trīs reizes. Kad pienāk laiks posties uz darbu, Sanija jūtas neizgulējusies. Pie Elvija viņa neatgriežas, bet iet tūdaļ uz darbu. Gan jau kaut kā dienu nonīks. Viņas darbu taču neviens nekontrolē.
Šī nakts bija īstens pārbaudījums Elvijam. Lai gan viņš sievai lāva pilnīgu vaļu, tomēr īstenība izrādījās rūgta kā vērmeles. Kad bērni aizgāja gulēt un pulkstenis rādīja pusnakts stundu, Elvijs sāka nervozēt. Kuru katru brīdi vajadzēja zvanīt aiz durvīm, bet viss palika kluss kā kapsētā. Klusums ir briesmīgs. Garastāvoklis drūms kā zilganpelēkās ziemas debesis. Satrauktās domas vandās pa galvu kā vējš pa rudens lapām un zīmē arvien trakākas vīzijas. Skaidrs, ka Sanija pašlaik guļ Egona gultā, sakarsusi un piekususi pēc seksa slodzes. Miegs viņai nenāk tāpat kā Elvijam. Par piedošanu nevar būt ne runas. Elvijs iztēlojas, ka ir brīvs no greizsirdības un neuzticīgās sievas, bet sev to iestāstīt neizdodas, kamēr vien pastāv vārga cerība salabt. Elvijs uzmodās trijos naktī, bet nekas nebija mainījies. Tad atlika cerēt, ka Sanija ieradīsies vismaz no rīta. Elvijs viņai uzvārīja kafiju, bet tā atdzisa kā vasara oktobrī. Bez paskaidrojumiem viņš aizvadīja bērnus uz skolu un pats sanervozējies devās uz redakciju. Domas nemaz nekavējās pie darba lietām. Par laimi radās izdevība braukt uz laukiem, lai nav jāsēž pie galda un jāprāto, kur sieva pavadījusi nakti. Līdz ar darba laika beigām šoferis pieturēja pie Elvija dzīvokļa. Dēls no skolas bija jau pārnācis, bet meita aizkavējusies deju pulciņa nodarbībās. Sanijas nebija. Viņa pārnāca pēc stundas. Noklaudzēja durvis, un Sanija, ar vīru nemaz nesasveicinājusies, tūdaļ devās uz virtuvi. Tur sāka šķindēt katli un trauki. Tika gatavotas vakariņas.
TREŠĀ NODAĻA
Saruna par šķiršanos atsākas vakarā, kad abi pārnākuši no darba. Sanija aicina pie vakariņu galda. Bērni jau paēduši un mācās.
- Nu ko? Tu patiešām esi sadomājis no manis šķirties? –bailīgi jautā Sanija.
- Nekas cits neatliek.
- Tādu nieku dēļ?
- Tie nav nieki. Visu nakti tu biji prom. Domā, ka nezinu, ko tu darīji.
- Pēc jubilejas es aizgāju līdz darba vietai un tur apgūlos uz dīvāniņa.
- Viena pati jau negulēji.
- Nu jā, ka viena.
- Nevajag melot. Vakar tu teici, ka tādi mazi grēciņi bijuši.
- Citādam variantam tu tik un tā nebūtu ticējis.
- Nav ko strīdēties. Rīt piezvanīšu tavam brūtgānām un noprasīšu īsti, kā tur bija.
- Nu kas tur liels, ka drusku pamīlējāmies. Pats tu man atļāvi. Biju sareibusi. Mājā tāda nevarēju rādīties.
- Ja Egons tev patīk labāk par mani, tad pienākuma pēc nav ko turēties kopā. Ej pie viņa! Man arī nebūs jānervozē un bezcerīgi jāgaida, vai tu beidzot pārradīsies mājās.
- Vai tu šo vienīgo reizīti nevarētu man piedot?
- Šī nav vienīgā reize. Tu esi nenoturīga sieviete. Ja radīsies izdevība, kļūmīgie soļi tik un tā atkārtosies. Grēks būtu dzīves labākos gadus aizvadīt nervozējot un skaidrojoties. Nav ko mums mocīties kopā.Ar bērniem sarunāsim.
- Bet ja nu es negribu šķirties?
- Tu esi galīgi samaitāta. Tev vienalga – šonakt guli ar vienu, rītvakar – ar kādu citu. Beidzot jāizšķiras par normālām attiecībām. Ej pie sava Egona. Ceru, ka tu viņu nekrāpsi.
Sanija sāk pārcilāt savas atmiņas. Cik romantiski viņi iepazinušies, kā gājuši uz ballēm un randiņiem.
- Kas bijis, tas bijis,- Elvijs pārtrauc Saniju.- Beidz mani iežēlināt ar romantisko pagātni. Ja tu nepiekritīsi laulības šķiršanai, būšu spiests nolīgt advokātu. Būtu labi, ja rīt tu man atnāktu līdzi pie advokāta, lai viņš uzraksta tiesai iesniegumu pēc visiem juridiskiem noteikumiem.
- Kāda muša tev iekodusi, ka steidzies kā uz ugunsgrēku.
- Tu esi tā muša.
Beidzot Sanija ir sapratusi, ka ilgāk kopdzīvi nav iespējams turpināt. Jātaisās pārcelties pie Egona. Cerams, ka viņš Saniju apprecēs.
- Dod man pāris dienas laika,- skumji paziņo sieva.
Egons par jauno vēsti ir iepriecināts kā bērns par Salaveča dāvanām. Viņš saķer Saniju un vairākas reizes apgriež sev apkārt.
- Tas ir kolosāli! Kad pārcelsies pie manis?
- Bet vai tu mani apprecēsi, ja būšu brīva sieviete?
- Bez šaubām, mīļā.
- Noteikti?
- Kā gan citādi.
- Vai tev nebūs iebildumu, ja meitu ņemšu pie sevis?
- Lai nāk! Palīdzēšu izskolot.
Jaunā dzīve Sanijai liekas kā ziedošs puķu dārzs. Gluži kā toreiz, kad viņa precējās ar Elviju. „Būšu brīva! Varēšu darīt, ko gribu,” viņas jūsma kāpj debesīs kā lūgšana baznīcā. Vakarā viņa atgriežas pie Elvija starojoša kā saulīte martā.
- Esmu ar mieru šķirties.
- Tad mums jāvienojas par bērniem un par iedzīves sadali.
- Dzīvokli vari paturēt. Man būs kur dzīvot.
- Tad vēl jārunā ar bērniem, pie kura viņi grib palikt.
Kad viņi no skolas pārnākuši, Elvijs viņus saaicina kopā. Ziņa par šķiršanos gan dēlam, gan meitai ir negaidīta.
- Kāpēc jums jāšķiras? Vai tad visi nevaram palikt kopā?- jautā dēls. Elvijs lēni un pacietīgi sāk skaidrot ģimenes morāles principus.
- Mamma mani vairs nemīl. Darba vietā viņa atradusi labāku vīrieti par mani. Lai iet! Ar varu nevajag turēt,- secina tēvs.
- Mammu, vai tā ir?
- Uz to pusi jau ir. Tu, ja gribēsi, varēsi palikt pie tēva.
- Un es?- atskan bailīga meitas balstiņa.
- Tu nāksi man līdzi uz jauno dzīvokli. Kad vien vēlēsies, varēsi atnākt ciemos pie tēva.
- Vienai bez brāļa man būs garlaicīgi.
- Tu jau esi liela meita. Drīz tev pašai būs draugs.
Otrā dienā abi laulātie ierodas pie advokāta. Tas ir pavecs vīrs ar sirmu matu šķipsnu pār pakausi. Runātīgs.
- Nu ko? Žurnālists sadomājis šķirties?
Advokāts Elviju pazīst no darba gaitām.
- Jā, gribu tikt vaļā no neuzticīgās sievas.
- Neuzticība juristus neinteresē. Vai par bērniem un mantu sadali esat vienojušies?
- Jā, dēls paliek pie manis, meitu ņem Sanija.
- Vai viņai būs kur dzīvot? Dzīvoklī, kā rādās, paliek šķirtais vīrs.
- Būs, būs.
- Atskaitot dzīvokli, citas mantas mums nav, ja neskaita televizoru un mēbeles,- piebilst Elvijs.
Advokāts ņem papīra lapu.
- Nu tad rakstu augšā iesniegumu tiesai.
Abi parakstās.
- Šodien tiesā man darīšanas. Pats aiznesīšu. Gaidiet zvanu, kad jāierodas uz sēdi.
Elvijs nosauc tālruņa numurus – darba vietas un mājas. Viss.
Sanija dzīvoklī neatgriežas, bet iet uz darbu.
- Tev viss kārtībā?- jautā Elvijs, kad Sanija vakarā pārnāk mājās.
- Par mani tu neraizējies. Gādā tik kādu dāmu manā vietā.
Tiesas sēde notiek pēc divām nedēļām. Pa šo laiku netiek runāts lieks vārds. Kādreiz tuvie cilvēki kļuvuši sveši.
Sanija vakaros šad tad patrallina kādu dziesmiņu, it kā uzsvērdama, ka laulības šķiršana viņu neinteresē.
Laiks rit uz priekšu, un pienāk šķiršanās diena. Sanija, posdamās uz tik svarīgu notikumu, uzpucējas tāpat kā iedama uz Egona jubileju ‘’Jā, viņa patiešām ir skaista sieviete,’’ nodomā Elvijs, ‘’tāpēc jau patīk arī citiem’’.
Elvijs ar atvieglojuma sajūtu dodas uz tiesas namu. Sanija kļuvusi pavisam nomākta. ‘’Ko tas varētu nozīmēt?’’ domā Elvijs.
Viņus sagaida pusmūža sieviete, tērpusies melnā talārā. Vispirms pārbauda abu personības, vai ieradušies īstie. Tad tiek atkārtoti iesniegumā minētie un jau atbildētie jautājumi.
- Tātad bērnus dalīsiet?
- Tieši tā.
- Bet viņiem neliegsiet reizēm apciemot bijušo tēvu un māti?
- Viņi pēc brīvas gribas varēs nākt ciemos kaut vai katru dienu.
- Dzīvoklis tātad paliek šķirtajam vīram? Vai Sanijai būs kur dzīvot?
- Tāds pats divistabu dzīvoklis,- klusi atbild Sanija.
- Nekādi īpašumi ne vienai, ne otrai pusei nepieder?
- Nē.
- Mašīnas arī nav?
- Nav.
- Vai pa šo laiku neesat pārdomājuši?
- Nē, nē,- atbild Elvijs. Sanija klusē.
Tiesnesei šajā klusuma mirklī rodas šaubas.
- Ja no abām pusēm nedzirdu tūlītēju skaidru atbildi, laulības šķiršanu vajadzēs atlikt uz trim mēnešiem.
- Sanij, saki taču kaut ko,- nervozē Elvijs.
- Nevajag atlikt. Biju aizdomājusies, jautājumu nedzirdēju,-pēdīgi ierunājās Sanija.
- Tādā gadījumā jūsu laulība tiek šķirta. Spriedumu pēc nedēļas varēsiet saņemt tiesā.
- Viss?
- Jā, viss.
„Re, cik vienkārši…” domā Elvijs, „lai apprecētos, vajadzēja trīs mēnešus”. Sanija iet uz darbu, Elvijs arī.
- Pēc mantām un meitas kaut kad aizbraukšu. Domā, ko ēdīsi vakariņās,- paziņo Sanija.
Egons viņu pie tiesas ārdurvīm sagaida ar ‘’Baltā stārķa’’ pudeli un konfekšu kārbu.
- Mana. Beidzot esi mana.
Redakcijā Elvijam darbi neveicas, tāpēc viņš priekšlaicīgi dodas uz mājām. Tur valda nospiedošs klusums kā pēc bērēm. Elvijs apsēstas uz dīvāna un sēž nekustīgi kādu pusstundu. Nav vairs neviena, ko gaidīt. Ak tā? Bērni taču nāks no skolas. Jāsagaida kāds mājās un tad jāiet uz kafejnīcu lūkot, ko var nopirkt līdzi nešanai. Pirmā ierodas meita.
- Kur mamma?
- Aizgāja uz darbu.
- Vai šonakt uz šejieni vairs nenāks?
- Nezinu gan.
Ierodas dēls.
- Nu ko ? Esi brīvs vīrietis?
- Tā jau tiesa nolēma.
- Tad mēs abi kopā varēsim iet meitās.
- Par agru vēl.
- Mūsdienu jaunatne ātri attīstās.
- Ko gribētu ēst vakariņās?
- Man vienalga.
Elvijs kafejnīcā nopērk gaļas salātus, sautētus kāpostus, izvārītus kartupeļus, trīs karbonādes un smalkmaizītes. Kāpostus un karbonādi uz gāzes plīts viņš uzsilda, kafiju uzvāra, un paplucinātā ģimene var sēsties pie galda.
- Mamma mums nemaz nav vajadzīga,- gudri spriež dēls.
- Tā nerunā. Mamma ir mīļa,- iebilst meita.
- Tu varēsi pie viņas dzīvot,- atgādina Elvijs.
Kad vakariņas paēstas, Elvijs nomazgā traukus un, kamēr bērni blakus istabā mācās, ieslēdz televizoru. Rāda kaut kādu filmu, bet tās saturs galvā neturas. ’’Nezin, vai Sanija pēc mantām atbrauks šovakar vai rīt?’’ pa galvu maļas jautājums. Elvijs gaida visu vakaru.
Sanija ar mašīnu atbrauc otrā rītā. Tā ir sestdiena. Elvijam uz darbu nav jāiet, un arī abi bērni ir mājās. Sanija dzīvoklī ienāk kā uzvarētāja. Strups ‘’labrīt’’, un viņa pa skapi sāk krāmēt savas mantas. Sanāk divi koferi. Tos viņa nes uz mašīnu. Elvijs piesolās palīdzēt, bet Sanija atsakās. Pa logu var redzēt, ka pie mašīnas stūres sēž Egons. Viņš dzīvoklī nenāk. Tad Sanija atgriežas un uz meitu saka:
- Saki nu tētim ardievu.
Meitai acīs sariešas asaras, kad viņa kā maza meitene ierāpjas tēvam klēpī un nočukst:
- Ardievu, tēti. Nākšu pie tevis un brāļa bieži. Jūs mani gaidīsiet?
Bērnam vecāku izdarības nav saprotamas. Viņi viens otru vairs nemīlot? Kas tā mīlestība par tik traku lietu ir? Var taču kopā turēties bez mīlestības. Tad bērniem nevajadzētu bēdāties. Par viņiem ne mātei, ne tēvam galva nesāp.
Tad viņa kopā ar mammu aizbrauc, caur mašīnas lodziņu pavicinot ar roku. Dzīvoklī atkal iestājas neciešams klusums. Nu vairs nav ko gaidīt. Kad kopā nodzīvoti 18 gadi, tad sievas iztrūkums iedarbojas graujoši. Lai nu viņa bija nenoturīga sieviete, tomēr bija ko gaidīt, vismaz, lai izskaidrotos.
Kopā ar dēlu Elvijs iet uz kafejnīcu ieturēt pusdienas. Kad atgriežas, dēls dodas pie draugiem, un Elvijs atkal paliek gluži viens. Tuk, tuk, tuk – sirds krūtīs skaita mūžībā aizvadītās sekundes. Un tā katrās brīvdienās un vakaros. Nu nē! Elvijs vēl ir jauns un sabiedrībā ievērojama personība. Viens viņš nedzīvos. Prātā ienāk Iluta- ņiprā meiča no militārā dienesta pārvaldes. Kā viņai tagad klājas? Daudz jau netrūka, ka Elvijs viņu būtu pievācis jau agrāk, ja tajā rautā Iluta nebūtu sapinusies ar novadnieku no Alūksnes. Visa šī spēlīte beidzās ar grūtniecību, laulības šķiršanu, nokļūšanu psihoneiroloģiskajā slimnīcā un apkopējas darbu ceļu daļā, kur viņu pamanīja turīgs pensionārs un aicināja par saimnieci. Tikmēr Iluta pa dzīvokli saimniekoja, kamēr pensionārs viņu apprecēja. Elvijs ar rozēm gāja pie viņas ciemos, bet atklāja, ka Iluta tikko apprecējusies. Un tā rozes noderēja kā sveiciens kāzu dienā. Kopš tā laika nekas par viņas dzīvi nav dzirdēts. Vajadzētu Ilutai pavēstīt, ka Elvijs tagad ir brīvs vīrietis ar dzīvokli. Varbūt, ka seno draudzeni izdodas pārvilināt pie sevis. Saka, ka veca mīlestība nerūs. Iluta bez šaubām ir foršāka dāma par Saniju. Elvijs nolemj rīt pie Ilutas aiziet ciemos.
Pēc ilgas zvanīšanas pie durvīm no dzīvokļa atsaucas bailīga balstiņa:
- Kas tur ir?
- Es, Elvijs.
Noskrapst atslēga.
- Vai dieniņās! Sen neredzēts. Es jau domāju, ka tu esi mani galīgi aizmirsis.
- Tomēr atcerējos.
- Nāc iekšā!
Elvijs ciema kukulim atnesis konfekšu kārbu un piecas sarkanas rozes. Ilutai mugurā tikai halāts. Viņa saritinās uz dīvāna un turpat liek piesēst arī ciemiņam. Mazais puisītis šņākuļo gultiņā pie pretējās sienas. Ilutas vīrs Mārtiņš Caunītis šorīt aizgājis pahalturēt uz dzīvokli, kura iemītnieki esot mājās tikai sestdienās un svētdienās. Būšot mājās pēcpusdienā.
- Mēs esam divi vien. Varam justies brīvi,- bilst Iluta.
- Kā tu dzīvo?
- Vispār jau labi.
- Un vai sirsniņai nekas nekaiš?
- Ja mani apciemo tik reti ciemiņi, tad jau sadreb.
- Vai tad mani neesi vēl aizmirsusi?
- Kur nu! Žēl vienīgi, ka mūsu pazīšanās laiks bija tik īss. Nožēloju, ka toreiz tajā ‘’Ozolnieku’’ saietā ļāvu sevi piedzirdīt. Kad prāts atslēdzas, tad jau visādas dullības notiek. Vajadzēja tovakar palikt kopā ar tevi, tad iztiktu bez visādiem nesmukumiem. Bet kā klājas tev?
- Raibi. Tikko izšķīros ar sievu. Esmu brīvs vīrietis.
- Un kur palika sieva?
- Viņu savāca darba biedrs.
- Bērni pie viņas?
- Nē, sadalījām .
Elvijs pamana, ka zem gulošās Ilutas halātiņa visā garumā vīd rakstainas zeķes un to galos ir tikai mazas sarkanas biksītes. Skats satrauc kā mednieku, kam uzklīdis cūku bars.
- Vai pēc tik ilgas neredzēšanās buču man nedosi?- šķelmīgi ieprasās Iluta.
- Tā nav problēma.
Elvijs pieliecas pie violetajām lūpām. Skūpsts iznāk ilgs un ietilpīgs. Iluta apņem ar kājām Elvija augumu un nelaiž vairs vaļā.
-Tu esi traka,- čukst Elvijs.
- Nevis traka, bet dedzīga. Neesmu tevi aizmirsusi.
- Vai tad tā var? Bērns var uzmosties, vīrs var uznākt.
- Droši. Ja dēlēns uzmodīsies, viņš neko nesapratīs. Bet Mārtiņš teica, ka es varot mīlēties ar citiem, cik vien gribot. Tikai lai neejot no viņa prom.
- Tas tikai pa jokam teikts. Ja viņš uzzinās, mani ar birstes kātu piesitīs.
- Nebūs tā. Mani viņš pārāk lutina. Katru dienu nes dārgās konfektes, bet brīvdienās mēs dzeram šampanieti. Un puisīti mīl kā paša bērnu.
Elvijs nebūtu īsts vīrietis, ja neizmantotu izdevību pamīlēties ar senu draudzeni. Iluta elso aizgūtnēm, it kā šis būtu pēdējais sekss viņas dzīvē, kas jāpatur atmiņā kā nezūdošs brīnums. Arī Elvijs var salīdzināt vienmuļo Sanijas tuvību ar Ilutas dzirksteļojošo petardes uzliesmojumu, kāds redzams un dzirdams Jaungada naktī.
- Re, kā paspējām laikā,- sazvērnieciski čukst Iluta.
- Tu biji brīnišķīga,- Elvijs paslavē savu sirdsdāmu.
- Ceru, ka šī nebūs vienīgā tava ciemošanās reize.
- Man tomēr neērti. Tev būtu jāpārceļas dzīvot pie manis.
- To gan pagaidām nevaru. Negribu Mārtiņu tik ļoti sāpināt. Viņš mani ļoti, ļoti mīl.
- Vai tad zaglīgi ķert mirkļus ir labāk?
- Nekādas slepenības nevajag. Viņš taču visā nopietnībā atļāva man baudīt aizejošo jaunību, lai vēlāk nebūtu žēl, ka to esmu izniekojusi pie veca vīra sāniem.
- Tās nu gan ir dīvainas attiecības.
Mārtiņš mājās pārrodas vēlā pēcpusdienā. Pārnāk netīrās darba drēbēs, melnām rokām. Paver durvis uz Ilutas istabu, kur divi balodīši joprojām mīlinās pa dīvānu, bet dēlēns brēkuļo pēc pusdienām.
- Ā, tev ciemiņš,- viņš drusku saminstinājies jautā.
- Jā, sens paziņa.
- Ko tad jūs tā? Būtu aicinājusi ciemiņu pie galda. Vienai dzērienu pudelei vajag būt vēl skapī.
Iluta ceļas no dīvāna, pieiet pie ledusskapja, ņem no tā viltoto zaķi, desu, siļķi marinādē, sagriež maizi un to visu liek galdā. Mārtiņš uzliek balzāma pudeli, un pusdienas var sākties.
- Varēji gan pa šo laiku pagatavot kaut ko siltu,- aizrāda Mārtiņš.
- Man taču bija ciemiņš.
Maltītes laikā Iluta nenolaiž skatienu no Elvija. Viņas lielajās, dzirkstošajās acīs var izlasīt visslepenākās domas. Vārdi nav vajadzīgi. Elvij, tu taču redzi, cik ļoti es tevi mīlu, kaut pagājuši gadi kopš pēdējās mūsu tikšanās. Dzirksteles no padzisušā ugunskura šaujas debesīs kā raķetes. Ak, kamdēļ laimes brītiņi bija tik īsi?
Mārtiņš iesāk stāstīt par kopdzīvi ar Ilutu.
- Viņa ir varena meiča. Esmu aprūpēts un apčubināts kā slimnieks. Neesmu dzirdējis neviena skarba vārda, tikai mīļo, labo vīriņ. Pēc manas aiziešanas mūžībā viņai paliks abi mūsu dzīvokļi un mašīna. Viņa jau pieteikusies šoferu kursos. Lai slavēta tā stunda, kad viņu es ar lupatu rokās ieraudzīju ceļu daļas kāpnēs. Saki, sieviņ, arī tu, ka tev pie manis ir labi.
- Nav par ko sūdzēties. Tu jau mani lutini par daudz.
Tomēr ar lutināšanu vien pilnskanīgai dzīvei ir par maz. Mārtiņš Ilutai atgādina gādīgu tēvu, kurš savai meitiņai pērk konfektes, vakaros paņem klēpī, noglauž galviņu un ucina uz ceļgaliem. Ja ar to vien pietiktu, nevajadzētu precēties. Daba cilvēka vēlmes diemžēl iekārtojusi citādāk. Tur vajadzīgi vīrieša rokas uzbudinošie pieskārieni, skūpsti un visbeidzot gultas prieki. Elvijam interesētu, kā ģimenē ir ar seksu, bet tik intīmas lietas neērti pajautāt.
- Cienājieties, godājamais žurnālist (cik atminos, jūs strādājat redakcijā) ar visu, kas uz galda. Un viens mērs arī derētu.
Elvijs stāsta par savu darbu, par šķiršanos no sievas. Tagad viņš meklējot jaunu dzīves draudzeni.
- Iluta laikam jums sena draudzene,- ieminas Mārtiņš.
- Tā iznāk. Šodien sadūšojos viņu apciemot un pavēstīt jaunākos notikumus.
- Jūs taču netaisāties atņemt man sievu.
- Nu ne jau uzreiz tik nežēlīgi.
Iluta saminstinās.
- Es jau gribētu gan pārcelties pie sava senā drauga.
Mārtiņš par tādu pavērsienu bija iedomājis jau agrāk, bet tad, kad aizdomas sāk kļūt par īstenību, Mārtiņš mana, ka sirdī ieduras sāpe.
- Neatstāj mani, Iluta. Tev, protams, vajadzīgs piemērots vīrietis. Atļauju, ej, bet mani gan nepamet. Sieva tu vari būt citam, bet paliec pie manis par saimnieci. To es tev sacīju jau iepazīšanās sākumā. Apprecēju tevi vienīgi tādēļ, lai pēc manas nāves nebūtu klapatas ar mantojumu.
- Būtu sarežģīti dzīvot uz divām daļām.
- Saprotams, tur nekas prātīgs nevar sanākt,-piebilst Elvijs. -Man arī vienlaicīgi ar sievu vajadzīga saimniece.
Ciemiņš jūt, ka jāiet prom. Pacienāts viņš ir – ko tad vairāk. Mīlēšanās arī beigusies.
- Paldies, Mārtiņ, par visu. Es nu eju.
- Es iešu pavadīt,- piebilst Iluta.
- Ej vien.
Iluta nāk līdzi līdz pat ārējām durvīm. Viņa apķeras ap kaklu un čukst:
- Tu taču kādreiz vēl atnāksi.
- Negribētos gan, bet es centīšos.
- Nākamo sestdien, kad tev brīvdiena.
- Nu jā…
Atvadu skūpsts vēl deg lūpās, bet domas jau klejo pagātnē un nākotnē. Lai cik Iluta ir mīlīga, nākamajā reizē vairs nebūs labvēlīgas apstākļu sagadīšanās. Būtu necilvēcīgi Ilutu aicināt pie sevis. Mārtiņš šķiršanos no viņas nepārdzīvotu. Elvijs nav tik cietsirdīgs, lai, pēc sava labuma tiekdamies, sagādātu sāpes citam. Visas zīmes rāda, ka jāmeklē cita brīva sieviete.
Nedēļa paiet nervozā gaisotnē. Elvijs nolēmis pie Ilutas vairs neiet. Bet, kad pienāk sestdiena, kaut kādi apslēpti spēki liek posties ceļā. Vēl šoreiz, un tad gan viss. Ar konfekšu kārbu portfelī, viņš piezvana pie zināmajām durvīm. Tās atver Mārtiņš.
- Es saprotu,-viņš klusi saka.- Nevar jau tik ātri aizmirst senu mīlestību. Nākat vien iekšā.
Samiegojusies no savas istabas iznāk Iluta un smaida savu pavedinošo smaidu.
- Ved ciemiņu pie sevis,- nosaka Mārtiņš.
Mazais puisēns rāpo pa grīdu. Pieķēries pie dīvāna malas, viņš slienas kājās.
- Dēliņ, vai negribi iet gultiņā?- čukst māte.
- Negribu vis.
Iluta atlaižas uz dīvāna seksīgā pozā un aicina Elviju sev blakus.
- Nekas šoreiz, Iluta, nesanāks.
- Es teikšu Mārtiņam, lai dēlēnu paņem uz savu istabu.
- Nevajag. Teicu jau, ka nekas nesanāks. Nevaru koncentrēties, ja aiz durvīm klausās tavs likumīgais vīrs.
- Lai klausās. Tas viņam būs pārbaudījums, vai vārdi par brīvības došanu saskan ar darbiem.
Elvijs nemaz netaisās gulties blakus.
- Piedod. Šādos apstākļos nespēju neko darīt.
- Žēl gan, ļoti žēl.
Pagaršojis dažas konfektes no paša atnestās kārbas, Elvijs steidzīgi atvadās un dodas prom. Iluta ir apvainojusies un pavadīt nenāk.
CETURTĀ NODAĻA
Žurnālista gaitas aizvien piespēlē izņēmumus no ikdienas. Elvijam piezvana kāda sieviete un stādās priekšā kā pilsētas pamatskolas literatūras skolotāja Agnese Puriņa. Elviju viņa lūdz novadīt literatūras stundu 9. klasē. „Ko tad es no literatūras saprotu…” tiepjas uzrunātais. Tēma būšot: žurnālista profesija. Elvijs piekrīt. Skolotāju istabā viņš iepazīstas ar Agnesi. Viņai ap 40 gadu, gaišmate, plata piere, taisns deguntiņš, normāla biezuma lūpas. Bet pats galvenais – viņai ir ogļu melnas acis, mazliet dobumos iegrimušas. Reta dabas kombinācija ar dzeltenīgiem matiem. No acīm ik pa laikam šķiļas zibšņi kā no negaisa mākoņa. Pievilcīga sieviete. Elviju klases priekšā viņa paslavē kā izcilu žurnālistu, no kura varēs dzirdēt augstas klases filozofiskas atziņas. Skolēni sēž klusi kā baznīcā.
- Kioskos lasītāju gaida simtiem avīžu un žurnālu,-Elvijs iesāk savu uzstāšanos.- Viss, kas tur sarakstīts, ir žurnālistu darbs.
Žurnālistam aizvien jājūt sabiedrisko norišu nianses, jāzina, kas darba vietās notiek, vairāk vai mazāk jāpārzina uzņēmumu ražošanas specifika. Es savām jaunajām kolēģēm saku, ka žurnālista darbā palikt vecmeitās nav iespējams. Žurnālista pienākums ir iepazīties ar jebkuru cilvēku, kurš liekas interesants. Pie viņa var iet vairākas reizes, tekstu saskaņojot un precizējot. Kur vēl citur būs labāki apstākļi, lai varētu iepazīties.
Otro stāstījuma daļu Elvijs velta tādai mācībai kā stilistika. „Labā valodā nevar būt nekā lieka un nevar arī nekā pietrūkt,” saka Elvijs. „labu valodu varētu salīdzināt ar ķieģeļu mūri. Ja viens ķieģelis iztrūkst, siena izskatās robaina. Latviešu valodā priekšmetu īpašības jāapzīmē ar vienu vārdu, pašu raksturīgāko. Nav ieteicams par apzīmējumiem lietot vairākus vienādas nozīmes vārdus, piemēram, skaists, izcils, lielisks. Turklāt tēlainā valodā neiederas abstrakti vārdi, piemēram, skaists rīts. Vārdam ‘’skaists’’ ir dažādas nozīmes, tas nedod priekšstatu. Ja sakām ‘’ zilgans rīts, rodas redzes glezna.’’
Elvija tekstu Agnese cītīgi pieraksta blociņā. Kad stunda novadīta, skolniecīte jaunajam skolotājam nes puķes. ‘’ Necerēti labi jūs pratāt stāstīt. Bērni uzmanīgi klausījās. Liels paldies, ka neatteicāties, ’’no ogļu melnajām acīm izšaujas spožas dzirkstelītes. ‘’ Teikšu- uz redzēšanos.’’
- Arī man bija interesanti pabūt jūsu darba lauciņā.
Pirms jaunā gada Elvijs raksta apsveikumus amatpersonām un vienkāršiem cilvēkiem, ar kuriem iznākusi saskare. Sarakstīta liela kaudze, bet viena apsveikuma kartiņa paliek pāri. Kam lai to sūta? Ak, tavu cauru galvu! Protams, Agnesei Puriņai. Jaungada vēlējumam galā Elvijs pieraksta:’’ Cerot uz vēl kādu tikšanos!’’, zem šīs frāzes paslēpjot radušās simpātijas.
Gada pēdējā darba dienā Elvijs piedzīvo pārsteigumu. Pie viņa atnāk Agnese, kā apmeklējuma iemeslu līdzi paņemot rakstiņu par skolas dzīvi. Bet pats galvenais nāciena iemesls – Elvijam kā Jaungada dāvanu pasniegt svecīti, kas veidota sirds formā.
- Tā ir manējā sirds. Kad jums kļūst skumji, aizdedziniet to. Tas siltums, ko tā izstaros, lai jūs sasilda.
Agnese uzvedas kā priekšzīmīga skolniece un daudz ko vēl grib uzzināt par darbu redakcijā. Elvijs skolotāju pavada līdz pat ieejai redakcijas ēkā. Kā būtu, ja šo krāšņo sievieti viņš uzdrošinātos noskūpstīt. Jāmēģina, pa ausi jau nesitīs. Liekas, ka Agnese skūpstu ir gaidījusi. Viņas lūpas ir valgas un pakļāvīgas.
- Agnese, vai drīkstu jūs kādu reizi uzaicināt uz kafejnīcu?- jautā Elvijs.
- Tikai iepriekš pazvaniet, vai man tajā laikā nav stundu.
Tā viņi šķiras. Re, cik vienkārši! Rādās, ka Elvijam pieteicās kārtējā draudzene. Viņš darīs visu iespējamo, lai tā būtu. Dēļ tik krāšņas būtnes ir vērts pacīnīties. Kas viņa īsti ir? Kāpēc tik viegli piekrita iešanai uz kafejnīcu, no kurienes pa lielākai daļai sākas visas tuvākās pazīšanās.
Pēc pāris dienām viņi telefoniski vienojas satikties kafejnīcā „Bucītis”, kas ir pati tuvākā viņas skolai. Elvijs atnāk pirms norunātā laika, bet Agnese ir jau priekšā. Viņš izvēlas pašu nomaļāko galdiņu zāles stūrī. Elvijs viņu nopēta, kā saka, līdz pat papēžiem. Skaistas krūtis, augums slaids, kājas, ieautas melnās zeķubiksēs, atsedz kārdinošus apaļus celīšus, kurus dikti gribas noglāstīt. Melnās acis Elvijā lūkojas noslēpumaini. Aiz šī skatiena paslēptas domas, kuras uzminēt pūlas mūsdienu psihologi. Elvijs ar dāmas piekrišanu pasūta bagātīgas pusdienas – karbonādi, gaļas salātus, kafiju, smalkmaizītes un šampanieša pudeli. Agnese ēd nesteidzoties, it kā pētīdama, vai es šim kungam patīku. Varbūt esmu jau iepatikusies. Sarunu uzsāk Elvijs.
- Vai jūs esat brīva, vai precēta sieviete?
- Jā, man ir vīrs, bet, tā sakot, uz papīra.
- Ko tas nozīmē?
- Viņš ir liels despots. Sevi skaita par muzikāli izglītotu. Spēlē čellu, reizēm sit arī bungas. Un kopā ar estrādes grupām braukā pa Latviju. Neko jau nenopelna. Man viņš jāuztur no savas nelielās aldziņas. Ja es viņa braucieniem naudu nedodu, kļūst rupjš. Sen esmu teikusi, lai meklē pastāvīgu darbu, bet viņš atbild : ’’ Es pats par sevi zināšu’’. Kādreiz mūsu pirmajā darba vietā Latgalē viņš bija skolas direktora vietnieks, bet, pārceļoties uz šejieni, jauns darbs netika meklēts.
- Bēdīgi, bēdīgi…,- piebilst Elvijs.
- Viena pati esmu uzaudzinājusi meitu. Tagad viņa jau precību gados. Jā, kad precējos, visa dzīve šķita gaiša un saskanīga. Un tikai vēlāk cilvēks atklāj savu īsto dabu.
- Un ko esat nolēmusi darīt, lai savu dzīvi atvieglotu?
- Vīram jau esmu ieminējusies par šķiršanos. Bet viņš atbild: ‘’Tikai pār manu līķi!’’ Cik dzīve būtu burvīga, ja ģimenē abi būtu pelnītāji.
Elvijs ielej otru glāzi šampanieša.
- Jūs mani gribat apdzirdīt. Labi, ka uz skolu man vairs nav jāiet. Iedzērušu skolotāju bērni drīz vien atmaskotu.
Pēc brīža:
- Un kā jums ar ģimenes dzīvi? Vecpuisī šos gadus jau neesat nodzīvojis?
Elvijs negrib stāstīt savu biogrāfiju.Ka viņš pašlaik ir brīvs vīrietis, to viņš pateiks vēlāk, kad Agnese būs gatava nācēja. Tāpēc izlīdzas ar frāzi:
- Pašlaik esam pašķīrušies.
Ar to pilnīgi pietiek, lai iedibinātās attiecības varētu turpināt.
- Vai es jums patīku?- pēkšņi pajautā Agnese.
- Jums ir apbrīnojamas acis.
- Paldies par komplimentu. Un viss pārējais?
- Ja jau nepatiktu, tad mēs šeit nesēdētu.
Pasūtītās porcijas jau notiesātas, bet Agnese vēl netaisās celties.
- Varbūt pasūtīt vēl kaut ko? Teiksim mandarīnus?
- Nē, nē. Es tikai mazliet aizdomājos.
- Par ko?
- Par dzīvi, kāda tā varētu būt.
Šķiroties Agnese uz Elvija lūpām uzspiež vēl vienu ugunīgu skūpstu. Jā, uz to viņa nav skubināma. Viņi nolemj turpmāk saukties uz ‘’tu’’. Ārā plosās sniegputenis. Sīkas sniega drumslas sitas sejā un atvēsina uzkarsētās domas. Elvijam ienāk prātā Bruno Saulīša dzejas rindas:
Dzīves visskaistākie pavasari
Vētrās un puteņos nāk.
Kafejnīcas apmeklējumi ilgst visu ziemu. Agnese Elvijam atstājusi stundu grafiku, no kura redzams, kad viņa ir brīva. Vajag vienīgi piezvanīt. Skolotājas savā sievišķīgajā pļāpībā uzzinājušas, ka Agnesei uzradies pielūdzējs, kas bieži zvanās.
- Kas to būtu paredzējis, ka pusmūža gados dzīve var kļūt tik rožaina, - Agnese saka savām kolēģēm. Bet viņas šo ziņu nevar noturēt pie sevis un izpļāpā Agneses vīram. Reakcija seko tās pašas dienas vakarā. Vīrs ir pārskaities kā bullis toreadoru cīņas arēnā Spānijā.
- Saki, kas viņš ir?
Agnese nav radusi melot un tāpēc saka:
- Žurnālists.
- Ak, tas plānā galdiņa urbējs. Varēji jau pameklēt kādu biznesmeni, ja jau nevarēji iztikt bez vīrieša.
- To es pati zināšu.
- Kā tev nav kauna! Tu taču esi skolotāja, kam citiem jārāda priekšzīme. Krievu laikos tu būtu sen no darba padzīta.
- Par ko? Par to, ka kopā aizgājām paēst pusdienas? Kāds tur pārkāpums?
- Ak, nevainīgā aitiņa! Paklausies, ko par tavu uzvedību runā skolā! Es neļaušu tev paklīst. Ja ne citādi, pats piezvanīšu uz redakciju.
Agnese rij rūgtumu kā vērmeļu tēju. Tik vien bija gaismas dzīvē kā šie gājieni uz kafejnīcu un nu tos pašus despots grib aizliegt. Grib iesprostot četrās sienās, lai es tur nonīkstu.
Saruna ar vīru Agneses jūsmu mazliet atvēsina, tomēr viņa ir apņēmības pilna attiecības ar Elviju turpināt. Nevar vienīgi saprast, kā vīrs ticis uz pēdām kafejnīcas gājieniem. Agnese taču ir brīva sieviete, kas var darīt, ko grib.
Katras kopīgās pusdienas viņus satuvina aizvien vairāk. Kārtējā gājienā Elvijs, sēžot blakus Agnesei, redz, ka no kleitas apakšas izlīdis gluds, apaļš celītis. Viņš to noglauda.
- Negramsties! Pacieties līdz vasarai…
Tas nebūt nav teikts nosodoši, ar aizvainojumu.
Agnese iedomājusies gaidīt vasaru, kad viņi izbrauks zaļumos pie dabas krūts, atradīs kādu klusāku meža stūrīti, kur neviens divvientulību netraucēs. Tad gan, tad gan Agnese ļausies… Viņa taču nezina, ka vasara nemaz nav jāgaida. Vienīgi kafejnīcas vietā jāatnāk pie Elvija ciemos. Paiet nedēļa. Priekšā divas brīvas dienas. Jāzvana Agnesei. Bet vispirms jārunā ar dēlu, lai viņš atkal iet pie draugiem.
- Saki labāk atklāti, ka tu dzīvoklī gribi ievest dāmu,- dēls ironiski atbild.
- Kā tu uzminēji?- tēvs atsaka.- Labi, spēlēsim ar atklātām kārtīm.
- Netraucēšu tevi līdz vakaram.
Elvijs Agnesei zvana pa mobilo telefonu.
- Šodien visu dienu dzīvoklī esmu viens. Vai atnāksi? Tik lepnas pusdienas kā kafejnīcā nevaru piedāvāt, bet šampanietis būs.
Agnese saminstinās. Grib iešanu apsolīt, bet pēdējā brīdī apdomājas.
- Paldies par uzaicinājumu, bet šoreiz nekas nesanāks. Šodien pie manis paciemoties no Rīgas brauc studiju draudzene.
- Tu vari nākt vēlāk, kad draudzene aizbrauc.Vai arī svētdienā.
- Nu nē. Gan jau citreiz. Vēlreiz paldies par uzaicinājumu.
Tad tēvs dēlam saka, ka pie draugiem var neiet, bet viņš tomēr aiziet. Ieradums. Laikam taisnība Mērfija likumam: tiklīdz rodas izdevība kādam nodomam īstenoties, tūdaļ rodas apstākļi, kas nostājas tam ceļā. Nu nekas. Elvijs var pagaidīt vēl vienu nedēļu. Sestdienas rītā situācija nav mainījusies. Tikai iemesli citi: jāsvin meitai dzimšanas diena. Elvijam šis iemesls liekas aizdomīgs. Var vienīgi pieņemt, ka Mērfija likums darbojas ilglaicīgi.
Ar lielām cerībām Elvijs nākamajās brīvdienās zvana trešo reizi. Mobilais telefons abonentu izsauc kādu minūti. Tad klausulē atskan operatores balss: „Abonents pašlaik nevar atbildēt. Piezvaniet vēlāk.” Pēc stundas atkārtojas tas pats variants. Elvijs nogaida līdz pēcpusdienai. Beidzot Agnese atbild:
- Es taču nevaru atbildēt, ja vīrs ir tai pašā istabā, kur es.
Elvijs paspēj klausulē ierunāt kārtējo ielūgumu, kad kaut kas noklikšķ, un rupja vīrieša balss piedraud:
- Vai tu pa purnu negribi?
Acīmredzot Agneses vīrs sievu uzmanījis līdz pat pēcpusdienai un sarunas laikā viņai no rokām izrāvis mobilo telefonu. Beidzot viss ir skaidrs. Elvijs nav rēķinājies ar to, ka Agnese joprojām ir precēta sieva. No viņas vīra draudiem zvanītājam nav bailes, bet šis atgadījums viņu attiecības atvēsina kā auksta ūdens šalts uz galvas. Vēl jau var pagaidīt, kamēr Agnese pati piezvanīs kādā drošākā brīdī. Bet Agnesei vīrs uzbrūk kā no ķēdes norāvies buldogs.
- Tev pirmajai derētu sadot pa kaklu. Nekas tev no randiņiem nesanāks. Kā tev vēl vajag? Vīrs tev ir, darbs arī, dzīvoklis un meita tāpat. Tu esi prostitūta. Pret sievieti pacēlis roku es vēl neesmu, bet acīmredzot šāds brīdis strauji tuvojas. Iedod man 20 latus. Vakar algu taču saņēmi.
- Vispirms jāsamaksā komunālie rēķini. Un tad prasi, ja nauda vēl paliks.
- Nemurkšķi! Rēķinus var maksāt arī nākamajā mēnesī. Nekas nenotiks.
Vīrs pieiet pie plaukta un no Agneses somiņas izņem prasīto naudu. Agnese sāk raudāt.
- Paraudi vien. Negribēsies čurāt.
Nē, viņai nav spēka cīnīties ar šo briesmoni. Tās jaukās noskaņas, kas saistījās ar mīļo, jauko žurnālistu, nu ir izčākstējušas kā sniegs pavasarī. Nākotne rādās pelēka kā novembra diena. Tā viņai visa dzīve būs jānonīkst pie šī tirāna sāniem. Strādāt negrib. Jau kuro gadu gaida, kad pilsētā radīsies piemērots naudīgs robs.
Neērti zvanīt Elvijam un vīra vietā atvainoties. Ko viņa sacīs? Ka ir vāja sieviete, kas nevar un nevar izrauties no dzelžainajiem žņaugiem. Ka skolotājai nepiestāv sarīkot ģimenē skandālus. Elvijs varbūt sapratīs, bet vai gaidīs?
Atmetusi šaubas, Agnese Elvijam piezvana vakarā, kad vīrs aizbraucis savās muzikanta gaitās.
- Labvakar, mīļais,- viņa čukst.- Nu, re, kā iznāca ar mūsu tikšanos. Teikšu, kā ir: man nepietiek dūšas un spēka cīnīties ar vīru.
- Tātad mūsu attiecībām jāpieliek punkts?- saka Elvijs
- Tā nu iznāk. Bet tu varētu man piezvanīt uz skolu.
- Katra jauna tikšanās tikai vairos skumjas. Mūsu attiecībām nav nākotnes. Esi stipra un dzīvo, kā atzīsti par pareizu.
Izslēdzot mobilo, Elvijs apzinās, ka viens posms viņa dzīvē ir noslēdzies. Bija jau cerīgi, bija jauki.
Elvijs neapšaubāmi ir izskatīgāks vīrietis par viņas plikgalvaino vīru. Pamest tik daiļu, inteliģentu sievieti nav vienkārši. Nupat Elvijs sāk viņā iemīlēties pa īstam. Zemapziņā jau rādās vīzijas, kā Agnese pēc stundām atnāk šajā tukšajā dzīvoklī, kurā pietrūkst vienīgi mīļas sievietes, kā viņa pēc vakariņām ieritinās uz dīvāna blakus žurnālistam. Ko viņam darīt, lai vīzijas kļūtu par īstenību? Žēl, ka vairs nav muižnieku laiki, kad Agnese vīru varētu izaicināt uz dueli. Bet pašlaik atkarot šo izskatīgo būtni nav nekādu iespēju, ja viņa pati jūtas tik bezspēcīga likteņa priekšā. Ar lielu rūgtumu Elvijs Jaungada apsveikumā uz kartiņas uzraksta:
Ja tu aiziesi-
nekas jau nemainīsies.
Tāpat smagās vārpās plauks kvieši
Un apinis skurbs ap alksni vīsies-
nekas jau nemainīsies.
PIEKTĀ NODAĻA
Pie Elvja kādu dienu atnāk meita. Viņa ir manāmi satraukta.
- Kā tev iet pa jauno dzīvi?
- Nevaru pierast.
- Vai Egons tevi par meitu nepieņem?
- It kā jau pieņem, bet viņš vakaros rīko orģijas. Nevaru noskatīties, kā viņš mammu moka. Tāpēc es gribētu dzīvot pie tevis kopā ar brāli.
- Nu labi. Dzīvosim visi trīs.
- Kā tad klājas Sanijai jaunajā dzīvē?
No vienas puses, tīri ciešami. Egons viņu apkalpo kā bērnu. Saved produktus. Starp tiem ir dārgās konfektes, tortes, bet sestdienās arī šampanietis. Sauc par dūjiņu vai eņģelīti un allaž pajautā: „Vai pie manis labāka dzīve nekā pie tā žurnālista?” Egonam ir arī personīgā automašīna. Jaunajai sievai ne gabaliņš nav jāiet kājām. „Bet tavam bijušam vīram mašīnas taču nebija? Atpalicis elements. Tev jāiet šoferu kursos. Tad varēsi braukt, kurp vēlies.”
Sanijai civilvīra prātojumiem vienmēr jāpiekrīt un jāapliecina, ka viņa pie Egona sāniem jūtas kā paradīzē. Orģijas, par kurām runāja meita, sākas vakaros. „Lai iekāre par tevi neietu mazumā, met nost drēbes un pusstundu pirms gulētiešanas pastaigā puskaila. Un apvelc tās melnās zeķes ar rakstainiem galiem, kuras tev nopirku,” Egons nevis mudina, bet pavēl. Tad Sanijai jāmetas rāpus un jādveš: „Gribu tevi, mežonīgi gribu.” Pēc tam Egons nogulstas uz dīvāna. Sanijai jādara tāpat. „Un tagad paspēlējies ar manām mantiņām. Paņem mutītē, kā to dara ārzemju erotiskajās filmās. Baigais kaifs!” Reiz orģiju laikā istabā iedrāžas meita un paspēj tikai izdvest: „Mammu, ko tu dari?” Ar to pašu dzīvošana pie Egona beidzās. Egonam nepietiek ar vienu seksu pa nakti. Turklāt jāizmēģina visas zināmās pozas. Tās viņš piegudro aizvien jaunas. Labi, ka Sanijai pēc aborta palikšana stāvoklī kļuvusi problemātiska.
Un vienmēr seksa laikā Sanijai jāapliecina, ka Egons kā vīrietis ir daudzkārt pārāks par to žurnālistu. Sākumā jaunā civilvīra izdarības viņai uzjundīja kaifu, bet pēc laika kļuva pretīgas. Ar īgnumu viņa gaida, kad tas viss sāksies no gala. ‘’Nevaru tavus eksperimentus izturēt,’’ viņa žēlojas.
- Tad izdomāsim kaut ko nebijušu.
- Vislabāk mīlēšanos pavisam pārtrauksim.
- To gan nē. Tu taču esi tik kārdinoša, ka bez tevis nevaru aizmigt nevienu nakti.
- Es otrā rītā jūtos salauzta kā pēc gripas. Mani vajag pažēlot.
- Tā ir pirmā dzirdēšana. Nu labi. Mīlēsimies tikai katru otro vai trešo vakaru. Manu dūdiņ, manu kukainīt… Būs jau labi. Ko es varu darīt, ja daba mani apveltījusi ar tik nevaldāmiem hormoniem. Jāatgūst taču tas laiks, kopš nomira mana iepriekšējā sieva. Tikai nedomā skriet atpakaļ pie tā žurnālista. Viņš tevi vairs neņems. Tavs mūžiņš jāpavada kopā ar mani. Ja vēlies, varam arī beidzot oficiāli apprecēties.
- Es jūtos nogurusi un arī nelaimīga. Meita arī tavu trakulību dēļ mūs pameta.
- Es par to nemaz neiedomājos. Viņai jau ir 15 gadu. Lai pamācās vien, gan pašai noderēs. Šovakar aiziesim uz kafejnīcu. Vakariņas tev nebūs jātaisa. Norunāts?
Sanija piekrīt, bet rūgtums no tā nepaliek mazāks. Neatstāj doma, ka viņa ar laulības šķiršanu ir pārsteigusies. Vajadzēja dzīvot tālāk to pašu pierasto dzīvīti. Varēja taču sakoncentrēt veselo saprātu un uz Egona jubileju neiet. Varēja taču toreiz ekskursijā uz Lietuvu nebraukt. Varēja….Bet kaut kas vilka izmēģināt visu, ko dzīve var dot. Vai ir atpakaļ ceļš? Varbūt ir, varbūt nav. Viss atkarīgs no tā, vai Elvijs spēs piedot. Kas nekaitētu visai ģimenei tagad dzīvot kopā? Bet visas labās atziņas, pēc Mērfija likumiem, dzīvē nāk par vēlu.
Pēc izrunāšanās ar Egonu Sanijas ikdiena kļūst ciešamāka. Orģijas ir samazinātas līdz minimumam. Pavīd atziņa, ka nav nemaz tik traki. Katrā kopdzīvē ir taču paisums un bēgums. Ar Egonu Sanija tomēr neprecēsies. Dzīvos kopā, kā jau mūsdienās, uz goda vārda. Kaut nu varētu pierunāt meitu nākt atpakaļ.
Šis vakars kopā ar Egonu šķiet dīvains. Viņš laikus pārnāk no darba, neskopojas ar glaimiem, pats gatavo vakariņas. Bet pie galda izvelk no kabatas pusstopu. Sanijai viņš dzert nespiež, bet pats mēriņus met tukšus. Runas Egonam nesas uz prātošanu.
- Re, cik jauki, ka tu man esi sieva. Ko es viens bez tevis iesāktu garajos ziemas vakaros! Pasaule iekārtota nežēlīgi: tik mazs laiciņš atvēlēts dzīvošanai, bet visu pārējo laiku cilvēks ir miris. Tāpēc, kamēr vēl dzīvojam, vajag no dzīves ņemt visu, ko tā dod, lai,guļot kapsētā, nav žēl izniekotā laika. Tāpēc šovakar es dzeru.
Sanija piebilst:
- Visu trauku tu taču netukšosi. Rīt agri tev jābrauc pēc precēm uz Rīgu. Būs paģiras.
- Sīkums. Nav jau ne pirmā, ne pēdējā reize.
- Tev pašam labāk zināms. Es tikai pasaku savas domas.
- Esi mierīga! Vari nomest kleitu un parāpot pa istabu.
- Vai tad atkal sāksies orģijas?
- Vēl šovakar es gribu sajust tavu kailumu. Tad vairāk gan nē. Turēšos, kā norunājām.
Sanija negribīgi izpilda visas Egona prasības.
Pēc vakariņām gultā viņš uzstāj:
- Elso taču skaļāk, lai varu sadzirdēt.
Kad pusstops iztukšots un Egona vēlmes apmierinātas, viņš beidzot aizmieg. Sanija klāt neguļ, bet guļasvietu uzklāj uz otra dīvāna. Ilgi viņa valstās neaizmigusi un klausās Egona krākšanā. Vai tik trakulīgu kopdzīvi viņa bija iedomājusies? Kļūdas vēlāk ir grūti, pat neiespējami labot. Izeju no strupceļa viņa neredz. Jāsamierinās ar to, kā ir. Nezin, vai, cilvēkam piedzimstot, viņa liktenis jau ir ielikts šūpulī. Vai pats neko nevar mainīt? Liktenis tomēr ir neparedzams. Tam patīk mest negaidītus līkločus. Vai Sanijas liktenis lēmis, ka viss paliks pa vecam līdz mūža galam?
Egons sāk murkšķināt, pirms modinātājs vēl nav zvanījis.
- Sanij, kur tu esi? Kāpēc neesi man blakus? – viņš vāvuļo.
- Gribēju, lai tu labāk izgulies. Miegā jau vairs nelaidies. Tūlīt tev jāiet uz darbu.
- Vēl mazu brītiņu. Galva kā ar darvu pielieta.
- Es jau vakar tev teicu: nedzer tik daudz. Bet ko tu atbildēji?
- Tas bija vakar. Bet šorīt galva dulla un rokas arī dreb. Es labprāt šodien paliktu mājās.
- Paej zem aukstas dušas un brauc vien. Preces veikalā vajadzēs jau rīt.
- Ja tu tā saki, tad braukšu.
Egons aiziet uz garāžu, Sanija vēl paliek dzīvoklī. Ziemas rīts logā aust pelēks un drēgns. Vējš purina koku zarus. Sejā sitas aukstas lietus šaltis. Sākas atkusnis. Ceļi šādā laikā kļūst slideni. Kaut nu Egons neieslīdētu grāvī un tiktu līdz Rīgai. Bet tā nenotiek. Priekšpusdienā zvans no policijas. Jūsu lielveikala busiņš pie Siguldas saskrējies ar baļķu vedēja automašīnu. Smagi cietis jūsu šoferis un nogādāts Siguldas slimnīcas reanimācijas nodaļā. Skumīgā vēsts liek izmainīt darba ritmu. Vienīgi pircēji vēl pērk, kases strādā. Direktore zvana uz Siguldas slimnīcu un uzzina, ka Egons Kaņeps pie samaņas vēl nav nācis. Kad modīsies, viņu pārvedīs uz Rīgu. Pie steidzamiem darbiem vēl jāpieskaita mašīnas sūtīšana uz avārijas vietu, kas cietušo lūzni pārvestu mājās. Pagalam nelāgi jūtas galvenā grāmatvede. Viņa tā sanervozējusies, ka nespēj pastrādāt. ‘’Tā ir mana vaina,’’ galvā plosās pašpārmetums. ‘’ Egons taču negribēja braukt, bet es uzstāju’’. Neviens to nezina. Lai tas paliek noslēpums. ‘’Kaut nu Egons izdzīvotu,’’ raizējas Sanija. Bet tā nenotiek. Pret vakaru zvans no slimnīcas vēsta: jūsu šoferi glābt neizdevās. Atkal jaunas klapatas: jāsūta mašīna, kas līķi atved mājās.
Direktore Sanijai piedāvā braukt līdzi, bet viņa atsakās. Pašlaik Sanijai sācies pārdomu brīdis. Skaidrs, ka dzīve atkal mainīsies par 180 grādiem. Bet uz kuru pusi? Vai būs sliktāk, vai labāk? Katrā ziņā savādāk. Vakarā, pārnākusi mājās, viņa apsēstas uz dīvāna un nedara neko. Nav vairs ko mājās gaidīt. Klusums plosa nervu šūnas un neļauj domāt. Liekas, ka viņa atkal atgriezusies vecajā dzīvē pie Elvija. Bet kas zina, vai tur priekšā nebūs jau cita sieviete. Nu, ja nebūs, vai Elvijs viņu ņems pretī pēc tik nesmukiem gājieniem. Bet pašlaik jāgatavojas bērēm. Dīvaini: nožēlas par Egona zaudējumu nav nekādas. Atmiņā nāk vakarējie notikumi. Tagad tie ieguvuši jaunu pavērsienu. Ko Egons īsti runāja par dzīvi? Tai atstāts tikai mazs brītiņš no mūžības. Un tas jānodzīvo tā, lai nebūtu žēl par izniekoto laiku. Un to viņš, priekšnojautas vadīts, arī darīja. Liktenis Sanijai piespēlējis pavērsienu: tikt no Egona vaļā. Uz likteni vainu novelt nevar. Vainīga ir pati Sanija. Egons šorīt taču negribēja braukt, bet Sanija pierunāja. Veikala apgrozībā nekas nenotiktu, ja preces atvestu vienu dienu vēlāk. Bet nožēlas par savu rīcību nav. Vai Egons Sanijai bija apnicis? Ne gluži, bet sākotnējo spožumu tomēr bija pazaudējis, Viņš nebūt nebija smalkjūtīgs vīrietis, bet drīzāk seksuāls maniaks. Tāpēc arī nožēla par viņa nāvi nav satriecoša, kā tam būtu jābūt saskanīgā ģimenē. Ko viņa darīs? Meklēs jaunu dzīves draugu vai nolūgsies un ies atpakaļ pie Elvija? Domas neskaidras kā miglaina novembra diena.
Bēres darba vieta rīko plašas. Atvadu mielasta galdu kafejnīcas meitenes klāj zālē. Pavadīt Egonu pošas viss kolektīvs. Veikals pa izvadīšanas laiku strādās minimālā režīmā. Sanija nopērk rožu pušķi, velk melno kleitu un veikala busiņā kopā ar citiem brauc uz kapsētu. Viņai liek stāvēt pie paša zārka piederīgo pulciņā. Izrādās, ka Egonam bijis arī dēls un brālis. Viņi atbraukuši kopā ar sievām. Dīvaini sagadījies, ka tikai bēru reizē jāuzzina par Egona radiniekiem. Kapličā runā skolotāja. Izvadītāja cenšas saraudināt. Bet Sanijas acis paliek sausas. Viņa piemin arī dzīvesbiedri Saniju, kas bijusi viņa sapņu sieviete, un abi dzīvojuši kā divi balodīši. Abiem saskanējis kā priekšzīmīgā ģimenē. Runā arī veikala direktore. Stāsta biogrāfiju. Piemin aizgājēja labos darbus. Slikto nav bijis neviena. Ja paklausās atvadu runas, iznāk, ka no dzīves aiziet tikai paši labākie cilvēki. Bet zārkā gulošajam jau ir vienalga, ko par viņu runā. Šajā pulkā Sanija jūtas neiederīga. Zārku laižot kapā, viņa neizjūt nekādu pārdzīvojumu. Rādās, ka arī dēls un brālis pret notikušo ir vienaldzīgi. Direktores secinājums, ka visam kolektīvam un tuviniekiem šodien ir sēru diena, ir krietni pārspīlēts. ‘’Kaut ātrāk ceremonija beigtos un ātrāk tiktu prom no kapsētas,’’ domā Sanija. Kad kaps noklāts ar vainagiem un ziediem, šāds brīdis pienāk.
Mielasta galda galā pie apgāzta šķīvja deg svecīte. Pavadītāji sarunājas čukstus. Izvadītāja lūdz visus piecelties un aizgājēja piemiņu pagodināt ar klusuma brīdi. Pie galda Egonu atceras tuvākie darba biedri. Viņi pastāsta epizodes no kopīgām gaitām. Negaidīts ir izvadītājas ierosinājums, ka arī Sanijai jāpastāsta kāds spilgtāks atmiņu uzplaiksnījums. Viņa runai nav gatavojusies un jūtas neveikli, jo galvā nav nevienas sakarīgas domas.’’ Egons bija ļoti pievilcīgs vīrietis,’’ viņa iesāk. ‘’ Manas atmiņas ir kaismīgiem notikumiem piesātinātas, kuras nav iespējams aizmirst. Lai viņam vieglas smiltis!’’
Pēc bēru mielasta Egona dēls un brālis Saniju aicina savā mašīnā, un viņi brauc nakšņot uz aizgājēja dzīvokli. Sanijai nu sīkāk jāstāsta par to, kā Egons iekarojis viņas labestību, kā abi satikušies. Nākas melot, jo nevar taču stāstīt intīmas lietas. Egons abu radinieku acīs kļūst par ideālu vīrieti. Labi, ka Sanijai šis vakars nav jāpavada vienai. Katra lietiņa šajā dzīvoklī atgādina Egonu. Kurpes zem gultas stāv turpat, kur viņš tās nolicis. Svārki uzkārti uz krēsla atzveltnes, bārdas skuveklis nolikts uz nakts skapīša. Liekas, tūdaļ atvērsies durvis, saimnieks nāks istabā un sagrozīs lietu kārtību. Bet durvis neveras, neviens nenāk. Telpā jūtama vienīgi lielā nebūtība. ‘’Tik mazs laiciņš atvēlēts dzīvošanai…’’ pirms dažām dienām, kā nelaimi paredzēdams, teica Egons.
- Jūs taču nebijāt oficiāli precējušies?- jautā brālis.
- Gribējām jau, bet nepaspējām,- klusi noteic Sanija.
- Tad jau jūs neskaitāties likumīgā mantiniece. Žēl gan. Palieku tikai es un dēls. Kā mēs sadalīsim dzīvokli un automašīnu? Ja gribat palikt mantiniece, jums tiesā jāmeklē liecinieki, kas apliecinās jūsu kopdzīvi:
- Nevajag lieku klapatu. Man dzīvoklis nav vajadzīgs.
To Sanija pasaka nedomājot. Nav taču zināms, kur viņa dzīvos turpmāk. Vai Elvijs ņems pretī?
- Vakariņas, cerams, jūs paēdāt mielastā. Es varu uzvārīt vienīgi kafiju,- viņa turpina un aiziet uz virtuvi.
Pa to laiku abi radinieki pārspriež, kā sadalīt mantu. Viņus pašlaik interesē nevis Egona piemiņa, bet atstātais mantojums. Nolemj, ka dzīvokli un mašīnu pārdos un naudu dalīs uz pusēm. Sanija aprēķinos tiek piemirsta. Bet vispirms jāiet uz tiesu. Kad Sanija atgriežas ar kafiju, radinieki paziņo, ka viņai paliek Egona uzvalki, dīvāns un televizors.
- Nē, kur es to visu likšu. Man nekas nav vajadzīgs.
- Varam iedzīvi paturēt arī sev,- piebilst brālis.
Tā beidzas aizgājēja dzīve. Kad abi otrā rītā aizbrauc, dzīvoklī atkal iestājas klusums. Meita aizbēgusi pie tēva, un nav nevienas dzīvas radības, ar ko pārmīt pāris vārdus, lai neaizmirstos runāšana. Nākamajā vakarā Sanija sadūšojas apciemot meitu.
SESTĀ NODAĻA
Sanija bailīgi piezvana pie durvīm. Klusums. Zvana otrreiz. Beidzot kaut kas nograb.
- Kas tur ir?- jautā vārga balstiņa.
Sanija pazīst. Tā ir meita.
- Laid, meitiņ, iekšā.
Sanija apvij rokas ap meitas pleciem, bet atbildes sirsnība nav jūtama. Meitai prātā vēl redzētās orģijas, un viņai mātes mīlestības izpausmes derdzas. Sanija meitai liekas netīra.
- Kur ir tētis?
- Aizgāja uz veikalu.
- Nu redzi, esmu palikusi viena. Egons tikko apbērēts.
- Paldies Dievam.
- Kāpēc tu tik nepieklājīgi saki?
- Saku taisnību, nemāku izlikties.
- Nebija jau Egons tik slikts cilvēks…
- Kā nu kuram.
- Kā tu tagad dzīvo kopā ar tēvu?
- Daudz labāk nekā pie tevis.
Lai atgūtu pazaudēto bērna uzticību, ceļš acīmredzot nav vienkāršs. To var sabojāt ar vienu neuzmanīgu gājienu, bet, lai izdzēstu to no atmiņas, vajag daudzus gadus.
Pa to laiku pārnāk Elvijs. Ieraugot dzīvoklī Saniju, viņš tikko dzirdami noburkšķ: labdien!
- Tad nu tu esi izdzīvojusies pa svešu gultu. Un pēdīgi tomēr jānāk uz veco dzīvokli. Kamēr Egons bija dzīvs, tāda doma tev pat neienāca prātā. Vismaz meitu apciemot.
- Gribēju jau, bet nepaspēju.
- Kā tagad jūties viena tukšā dzīvoklī?
- Egona dzīvoklis paliek viņa dēlam un brālim. Man kā civilsievai nekas nepienākas. Varbūt kādu laiciņu varētu apmesties pie tevis. Man nav citas izejas.
- Jā, jā, lai mamma dzīvo tepat,- padzirdējusi vecāku sarunu, savu sakāmo tajā iesprauž meita.
Elvijs brīdi neatbild neko. Pārdomā. Uzvirmo ļauns prieks, ka Sanijas avantūra cietusi fiasko. Tā viņai vajadzēja. Viņa pārradās nelaikā, kad Elvijs sāka atrast no kādreizējā dzīves veida un pierast pie draudzeņu meklējumiem. Sanijas atgriešanās uzplēš nu jau apdzijušu brūci, ko viņa ieplēsa savā apmātībā pēc ideāla vīrieša. Jāšaubās, vai viņa ir labojusies, ja darba vietā vai kur citur uzradīsies žēlotājs, Sanija atkal būs prom. No kādreizējās mīlestības, ko Elvijs pret viņu juta pirmajā jaunībā, pāri palikusi vienīgi nicināšana. Taču cilvēciski nejūtīgs Elvijs tomēr nav. Viņš saka:
- Tu man tagad esi sveša sieviete, pie tam ar sabojātu pagātni. Otrreiz tevi precēt negribu. Bet, ja citas izejas nav, jāatļauj vien būs tev dzīvot kopā ar bērniem. Bērnu istabā dīvāns ir brīvs.
- Liels, liels paldies par tavu augstsirdību,- Sanija savam bijušajam vīram grib pateikties ar skūpstu, kaut vai uz vaiga, bet viņš izvairās.
- Nevajag man tavas pateicības.
Par Sanijas atgriešanos Elvijs nebūt nav iepriecināts. Neērti būs viņas klātbūtnē dzīvoklī vest dāmas. Ar dēlu sarežģījumi neradās. Arī meita visu dienu dzīvoklī neuzturējās, jo bija aizņemta ar pulciņu nodarbībām skolā. Bet Sanija traucēs. Jāsaka, lai mēģina sameklēt sev kādu istabiņu.
Elvijs novērtē Sanijas auguma aprises. Viss kādreizējais kārdinājums pazudis bez vēsts. Mazliet uz āru izbīdītais dibentiņš nevis pievelk, bet atbaida. Slaidās kājas liekas kā pensionārei. Sanija kopumā izskatās kā noperējusies vista. Nē, par kopdzīves atjaunošanu nevar būt ne runas. Pagājis tikai gads kopš šķiršanās, bet pa šo laiku sieviete tik daudz zaudējusi no kādreizējā fasona. Par sievu viņa neder.
- Vai tu man vari piedot?- jautā Sanija.
- Man nav nekā tāda, par ko tev piedot. Bez aizvainojuma devu tev pilnīgu brīvību un tu to izmantoji. Tagad esam divi pilnīgi sveši cilvēki.
- Un es tā cerēju, ka mēs varētu dzīvot atkal kopā.
- Par mājsaimnieci varu tevi pieņemt, bet ne par sievu.
- Un kas man būs jādara?
- Jāgatavo ēdiens, jāuzkopj istabas. Bet galvenais- nav jāmaisās manās darīšanās. Mūsu sarunu temati būs dikti ierobežoti.
Sanija domā, ka ar laiku šie nosacījumi aizmirsīsies, bet no Elvija runas toņa ir skaidrs, ka tā nebūs. Varēja taču kaut ko sīkāk pajautāt par kopdzīvi ar Egonu, bet nekā.
Sanija kļuvusi par mēbeli.
- Ja jau esmu kļuvusi par saimnieci, jājautā, ko man gatavot vakariņās.
- Es ar bērniem iešu vakariņot uz kafejnīcu, bet tu savas vakariņas vari pameklēt ledusskapī.
Kad Elvijs ar bērniem aiziet, Sanija paver ledusskapja durvis.
Tur ir tikai paciņa sviesta un apkaltis desas gabaliņš. Viņai pietiks. Ēst negribas.
Tā iesākas jauns posms izirušajā Elvija un Sanijas kopdzīvē.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Uzzinājusi, ka Elvija bijušās sievas jaunais vīrs gājis bojā autoavārijā, Iluta drudžaini domā: kāpēc tas nevarēja notikt ar viņas Mārtiņu. Tad viņa būtu brīva sieviete un varētu dzīvot kopā ar savu sapņu vīrieti. Vai varbūt viņš pārceltos uz Mārtiņa dzīvokli un savu varētu pārdot, vai arī otrādi. Tā būtu debesu dāvana. Bet Mārtiņš joprojām jūtas stiprs un par veselību nesūdzas. Cik ilgi viņš sadomājis dzīvot uz šīs zemes? Varbūt līdz deviņdesmit gadu vecumam? Tad arī Iluta būs jau pusmūža sieviete un neviens kārtīgs vīrietis viņu vairs neievēros. No Mārtiņa gultā nekā vairs nav. Ilutai jāmokās vismaz stunda, iekams viņš sasniedz gatavību. Apmierinājumu var gūt tikai uz brīdi. Kad viņa sevi iedomājas īsta vīrieša rokās, pār ķermeni sāk skriet skudriņas. Nožēlojama ir tāda eksistence. Ja kādu dienu Mārtiņam pateiktu, ka viņa iet apciemot žurnālistu, vīrs, protams, negribīgi atļautu. Bet tas būtu tikai īss laimes brītiņš. Katru dienu taču nevar iet ciemos. Skaidrs arī tas, ka Elvijs, kamēr Iluta dzīvo kopā ar Mārtiņu, šurp nenāks.
Kādu rītu, kad Iluta pusnaktī drebinājusies ar kutinošām skudriņām, viņai prātā iešaujas velnišķīgs nodoms: jāpalīdz Mārtiņam ātrāk aiziet no šīs dzīves. Bet kā? Noorganizēt avāriju? Viņa nezina, kā to var izdarīt. Žēl, ka viņai nav pazīšanās mafijas aprindās. Tad varbūt killers par nelielu samaksu būtu gatavs kāpņu telpā raidīt pāris šāvienu pret pasūtīto mērķi. Pasūtītās slepkavības Latvijā tagad kļuvušas par modes lietu. Nē, tur nekas nevar sanākt. Un kur viņa ņems pāris tūkstošus naudas. Varētu mēģināt ar narkotikām, bet nav dzirdēts, ka kāds no tām būtu atdevis galus. Bet miega zāles? Ja kafijai piebērtu trīs, četras porcijas, iespējams, ka vecītis vairs nepamostos. Iluta iet pie ģimenes ārsta un sūdzas par hronisku bezmiegu.
Dakterīte ar lielu pierunāšanu izraksta recepti un brīdina normu nepārdozēt. Ārste izraksta arī nosūtījumu pie nervu daktera. Un arī no viņa izdodas saņemt vēl vienu recepti. Nu jau zāļu vajadzētu būt pietiekami. Abas porcijas Iluta paslēpj savā istabā. No rīta, laikus piecēlusies, viņa vāra kafiju, ielej krūzīti Mārtiņam un, rokām drebot, izšķīdina tajā miega zāles. Māc šaubas, vai tās nedos kafijai piegaršu. Mārtiņš nav vēl piecēlies, un Iluta kafijas krūzīti pienes viņam pie gultas.
- Nevajadzēja, mīļumiņ, tā pūlēties. Es jau tūdaļ celšos un iešu pie galda.
‘’Kaut tikai Mārtiņš izdzertu visu kafiju!’’ sirdij drebot, raizējas Iluta. Tomēr izdzer. Neko nepamana. Jāgaida iedarbība.
- Laikam neesmu vēl izgulējies. Vēl drusciņ pasnaudīšu,- Mārtiņš laižas gultā slīpi un pēc dažām minūtēm, šķiet, ir aizmidzis.
Kaut nu nepamostos! Tomēr pret vakaru viņš gultā sāk knosīties.
- Esmu nogulējis gandrīz visu dienu,- viņš šļupst.- Jūtos kaut kā nelabi. Reibst galva, sirds dauzās. Mutē kaut kāda nelaba garša, esmu nosvīdis.
Mārtiņš, gultā valstoties, aizmieg otrreiz. Kaut nu nepamostos! Bet pēc stundas tomēr paver acis un saka Ilutai:
- Esmu laikam slims, velk uz vemšanu. Vai tev nav kāda drapīte?
Iluta iedod analgīnu, bet tas nelīdz.
- Zvani ātrajiem. Kļūst aizvien sliktāk,- lūdzas Mārtiņš,- un miegs mācas virsū kā negaisa mākonis.
- Pagaidi! Pagaidi vēl… Es tūdaļ piezvanīšu.
Ātrās palīdzības feldšere iztaujā slimnieku, liek izmērīt temperatūru un beidzot, neko neatklājusi, liek Mārtiņam posties uz slimnīcu.
Nakti Iluta aizvada drudžainā miegā ar cerību, ka ļaunais nodoms izdosies. Rītam austot, skaidrības nav nekādas. Mārtiņa mobilais telefons palicis mājās. Tāpēc Iluta pati zvana uz slimnīcu. Pēc ilgas skaidrošanās māsa pavēsta, ka vakar atvesto slimnieku ārstiem izdevies izglābt. Pēcpusdienā laidīšot laukā. Lai sūtot pretī mašīnu. ‘’Nu gan ir ziepes! Mārtiņš palicis dzīvs…’’ raizējas Iluta un pēcpusdienā izsauc taksometru.
Tikšanās ar Mārtiņu Ilutai iznāk vēsa. Pārāk vēsa un īgna. Ne viens, ne otrs nerunā. Mutes atveras tikai tad, kad abi nokļuvuši dzīvoklī. Mārtiņš atsēstas uz dīvāna malas un nekustīgi raugās grīdā.
- Kā tev tur slimnīcā gāja? – pirmā iejautājas Iluta.
- Kā gāja, kā gāja…- Mārtiņš mēdās.- pati labāk zini, ko esi pastrādājusi.
- Es neko, es neko nezinu….
- Slimnīcā noņēma analīzes un konstatēja, ka man iedota kaut kāda inde.
- Neko nezinu…
- Nemelo, nekrietnele! Nav ko liegties.
- Nu es drusku kafijai piebēru miega zāles. Pati arī naktīs nevaru gulēt. Dažas tabletes bija palikušas pāri.
Mārtiņa mierīgā balss izmainās. Viņš sāk kliegt:
- Noindēt gribēji! Šitam vecim ir sīksta dzīvība. Tik ātri vis nemirs. Varēji iet pie brūtgāniem, cik tīk.Bet pateicības vietā tu kāroji pēc manas dzīvības. Cik tu tomēr esi ļauna!
- Piedod man…
- Piedošana būs tāda, ka tu tūlīt izvāksies no mana dzīvokļa. Ņem puiku un staigā.
- Tu to nopietni saki?
- Pavisam nopietni. Iztikšu viens, kā iztiku pirms tevis.
- Man nav kur iet!
- Gan zināsi ceļu.
Iluta lēnām saģērbj dēlu, tad negribīgi velk drēbes pati un stumj bērna ratiņus uz ielas. Bet viņa taču nezina Elvija mājas adresi. Viņas mobilais tālrunis ir somiņā, bet nav numura, uz kuru var piezvanīt. Viņa atgriežas dzīvoklī un paņem rajona laikrakstu.
- Kas vēl tev meklējams?- bargi noprasa Mārtiņš.
- Avīzi gribēju paņemt.
Ieskatījusies avīzes etiķetē, Iluta nolemj zvanīt grāmatvedei.
- Redakcija klausās.
- Man vajadzētu jūsu žurnālista Elvija Lubūža mājas adresi.
- Mēs adreses neizpaužam.
- Bet es esmu viņa paziņa, no laukiem atbraukusi.
Pēc ilgas gaidīšanas adrese ir zināma. Jāiet diezgan tālu, pilsētas otrā malā. Bet viņai nav kur steigties. Sāk jau krēslot. Galvā nav nevienas sakarīgas domas. Tās lidinās tālu prom no realitātes kaut kādā tukšumā. Viņa sper soļus un nemaz neapzinās, ka iet. No tā haosa, kas pārņēmis apziņu, Iluta izloba kaut kādu atziņu. Savu nežēlīgo nodarījumu viņa nebūt nenožēlo, vienīgi to, ka pārsteigusies. Vajadzēja no daktera izlūgties vēl trešo recepti. Ar trim porcijām miega zāļu būtu pieticis. Kas tā būtu par laimi, ja Mārtiņš tagad gulētu morgā. Iluta sarīkotu greznas bēres. Sēru melodijas spēlētu orķestris. Pieklājības pēc Iluta droši vien nobirdinātu kādu asariņu. Elvijs stāvētu viņai blakus un mierinātu. Dzīvokli varētu pārdot, mašīna noderētu Elvijam. Ak, bezcerīgie sapņojumi! Īstenība ir pavisam cita. Īstā pasaulē viņa atgriežas, kad ratiņi uzbraukuši kādam akmenim. Kāpēc viņai lemts tāds liktenis, ka par savu laimi jācīnās ar zobiem un nagiem? Ko viņa teiks Elvijam? Par patiesajiem padzīšanas iemesliem negribēs neko sacīt. Jāsagudro cits iemesls. Bet galvā valda tukšums. Lēnām stumjot bērna ratiņus, viņa pamana, ka nokļuvusi vajadzīgajā ielā. Līdz Elvija dzīvoklim jākāpj uz otro stāvu. Ratiņi jānes rokā. Tos viņa atstāj ārpusē kāpņu telpā. Durvis atver slaida sieviete.
- Kādā vajadzībā esat atnākusi?- noprasa lietišķa balss.
- Gribēju satikt Elviju.
- Viņš vēl nav pārnācis no darba.
Ilutu tomēr ieaicina dzīvoklī.
- Pasēdiet abi uz dīvāna un pagaidiet.
‘’Kas viņa ir, šī sieviete?’’ domā Iluta. Visticamāk, ka jauna brūte. Vai varbūt Elvijs sācis dzīvot kopā ar veco sievu? Pajautāt neizdodas, jo dāma aiziet uz otru istabu. Nāk arī Elvijs. Ieraudzījis uz dīvāna sēžam Ilutu, viņš ir nepatīkami pārsteigts.
- Kādi vēji tevi šurp atpūtuši bez iepriekšēja brīdinājuma?
- Atnācām pie tevis abi divi. Mums vairs nav kur palikt.
- Kas tad īsti noticis?
- Mārtiņš izdzina no dzīvokļa.
- Tad jau būsi nogrēkojusies.
- Kā to ņem.
- Bez iemesla jau nepadzina. Stāsti, kas notika.
Iluta brīdi minstinās. Izgudrot iemeslu nav tik viegli. Par to viņa nav padomājusi jau iepriekš. Jāsaka vien taisnība.
- Es kafijai piebēru miega zāles. Domāju, ka nepamodīsies.
- Skaista tu esi, bet traka arī. Labi, ka tevi nesauc pie tiesas par slepkavības mēģinājumu..
- Tikai padzina. Lai ejot, kur acis rāda.
- Un tu domā, ka pie manis būs tā īstā apmešanās vieta? Pašlaik dzīvoju kopā ar savu bijušo sievu.
- Bet jūs taču oficiāli esat izšķīrušies.
- Tas gan. Bet…
- Tad jau mani vari pieņemt.
- Nevaru vis.
- Bet ko es tagad lai iesāku?- Iluta Elviju grib samīļot.
- Neskaries man klāt. Ka nenoindē arī mani. Ir gan tev dūša!
- Tikai tevis dēļ atļāvos tādu gājienu.
- Nevajadzēja. Tagad esi nokļuvusi uz sēkļa.
- Palīdzi man vismaz ar padomu. Pie mātes negribu iet. Tur nav visiem vietas.
- Vienīgā izeja iet atpakaļ un nolūgties Mārtiņu. Viņš jau tevi mīl. Droši vien piedos, kad dusmas būs pārgājušas.
- Vai starp mums viss ir beidzies?
- Nezinu teikt. Varbūt kaut kad vēlāk, kad būšu sakārtojis savu dzīvi.
- Žēl, ļoti žēl…Un es tā cerēju.
Iluta izplūst asarās. Brīdi nekustīgi sēž uz dīvāna. Tad sāk ģērbties. Bez neviena vārda viņa kopā ar dēlēnu iziet pa durvīm. Rūgts kamols sakāpj kaklā un smacē. Cerības ir zudušas kā pieneņu pūkas vējā. Viņa ir nokavējusi. Kas ir šī sieviete – bijusī sieva vai brūte. Tas ir vienalga. Elvija vārdi: „Nezinu teikt” iedzēla kā nātre. Laikam neērti bija sacīt: „Tevis man vairs nevajag.” Kur lai tagad pārlaiž nakti? Ja Mārtiņš neņems pretī, būs jāiet pie mātes un jāskaidrojas. Sāp. Tik nežēlīgi var sāpēt vienīgi zūdoša mīlestība.
No blakus istabas iznāk Sanija un jautā:
- Šī laikam bija tava ilggadējā brūte, dēļ kuras tu biji kā traks.
- Droši vien.
- Varējāt jau dzīvot kopā. Es no savas istabas jūs nemaz netraucētu.
- Lai nu paliek tava žēlsirdība….
Tikai tagad Elvijs atskārst, cik nekrietni izdarījies. Kur Iluta paliks par nakti? Nevajadzēja dzīt prom – gan jau kaut kā saspiestos tepat, viņa dzīvoklī. Lai Sanija ielāgo, ka šī sieviete ar bērnu ir daudz pievilcīgāka par bijušo sievu. Ilutu Elvijs bija piemirsis, bet viņas parādīšanās vecās jūtas uzvandīja kā vētra jūru. Saukt atpakaļ ir par vēlu.
Ilutai, mājup nākot, garastāvoklis ir nokrities zem nulles. Nav vairs nekāda prieka dzīvot. Žēl, ka visas miega zāles sabēru Mārtiņa krūzē. Tagad pašai noderētu. Viņa vispirms apiet Mārtiņa mājai apkārt un apskatās, vai viņa logs ir gaišs, un tikai tad soli pa solītim kāpj uz otro stāvu.
- Kas zvana?- jautā nīgra balss.
- Es, Iluta…
Atslēga noskrapst.
- Ak sirdsapziņa lika atgriezties.
- Piedod, lūdzu, piedod. Es nekad vairs tā nedarīšu.
Iluta nokrīt ceļos pie Mārtiņa kājām.
- Sirds ir tik pilna, ka pati negribu vairs dzīvot. Sameklē man kādu stiprāku striķi.
- Nepsiho. Gan viss būs labi.
Iluta apķeras Mārtiņam ap kaklu un sāk viņu skūpstīt.
- Piedod manu neprātu. Būšu joprojām laba saimniece.
- Turpmāk ēdienu gatavošu es pats. Negribu vairs tevi laist pie tik atbildīga darba.
- Zvēru, ka nekas tāds vairs neatkārtosies.
Tā viņi salabst. Iluta ar dēlēnu atkal guļ savā istabā. Melnā krīze ir garām. Tas nekas, ka Elviju vajadzēs zaudēt. Dzīvē vēl paliek citi jaukumi. Galvenais ir prieks par to, ka cilvēkam atļauts dzīvot. Dzīve, lai cik draņķīga, tomēr ir labāka par gulēšanu zārkā.
ASTOTĀ NODAĻA
"Lai cik skaista un seksīga ir Iluta, taču sievas lomai pašlaik viņa nav piemērota’’- tā domā Elvijs. ‘’ Nevar taču Sanijai prasīt, lai meklē sev jaunu dzīvokli. Bērni taču ir kopīgi. Jāmeklē brīva sieviete ar dzīvokli. Nevar būt, ka visā pilsētā tādas nav.’’
Pēc pāris nedēļām darba gaitas šādu variantu piespēlē. Elvijs apņēmis uzrakstīt nelielu aprakstu par iestādēm, kas atrodas vienā mājā. Pašā pilsētas centrā redzamas durvis, pie kurām piestiprinātas izkārtnes ar vismaz desmit nosaukumiem. Te atrodas advokātu birojs, arhitektu grupa, kāda veikala kantoris un vēl visādas SIA ar burtu savienojumiem, ko latvietis nesaprot. Kopā ar fotogrāfu Elvijs staigā no stāva uz stāvu. Ceturtajā stāvā acis piesaista uzraksts ‘’ Anitas buduārs’’. Iet iekšā. Gaumīgi izremontētajā telpā pie galdiņa sēž trīs sievietes un malko kafiju. Pie sienas uz plauktiņa sarindotas visādas pudeles un kārbiņas.
- Lūdzu, piesēdiet! Ar ko varu pakalpot?
- Mēs no redakcijas. Gribam zināt, ar ko nodarbojas šis ‘’Anitas buduārs’’.
- Kā redzat, ar kafijas dzeršanu un sievišķīgām runām.
- Bet ja nopietni?
- Tad jāprasa īpašniecei Anitai!
Atsaucas slaida dāma melniem matiem, palielām acīm. Stādās priekšā: ‘’Esmu Anita Dambīte.’’ Viņa pastāsta, ka strādājot uz pusslodzi slimnīcā par medicīnas māsu. Pirms mēneša nomiris vīrs ar vēzi. Viena audzinot meitu Antru. Apstākļu spiesta, ierīkojusi šo buduāru. Te dāmas varot likvidēt pūtes, uzkrāsot uzacis, ēnot plakstus, nokrāsot matus, pagarināt skropstas, tikt vaļā no liekā svara kilogramiem. Blakus istabā esot masāžas kabinets. Elvijs ieprasās, vai masējot arī vīriešus. Nu, protams. Anita ir labi kopta sieviete, gariem sarkaniem nadziņiem, zilgani ieēnotiem plakstiem, atturīgi nokrāsotām lūpām. Sejā nevienas grumbiņas. Nekāda skaistule tomēr nav, bet ciešama. Balss zema, samtaina. Kad viņa runā, liekas, ka vējš nočab apšu lapās.
Preses pārstāvji ‘’ Anitas buduārā’’ uzturas ilgāk nekā citās darba vietās. Elvijam rodas interese tuvākajā laikā vēlreiz apmeklēt masāžas kabinetu, lai gan nekas ne sāp, ne tirpst.
Korespondence par šīs mājas iestādēm drīz vien ir gatava. Fotogrāfijas izteiksmīgas. Gabaliņš par ‘’Anitas buduāru’’ ir tīrā reklāma, secina redaktors. Parasti par šādiem gabaliem redakcija iepriekš ar īpašniekiem slēdz līgumu par publikācijas apmaksu. Bet Elvijs tiepjas pretī un negrib neko svītrot vai pierakstīt klāt.
Pēc nedēļas Elvijs vēlreiz dodas uz ‘’Anitas buduāru’’. Viņam līdzi ir konfekšu kārba.
- Mēs tā kā būtu pazīstami,- tūdaļ pie apsveicināšanās saka Elvijs
- Ko kungs vēlas?
- Derētu pamasēt.
- Lūdzu uz otru istabu. Ģērbjaties nost līdz trusikiem. Ar vienu reizi nekādi uzlabojumi nav gaidāmi. Būs jānāk vēl. - Anitas rokas ir glāstošas kā aprīļa dzeltināts pūpolzars. Pirksti maigi apčamda katru cīpsliņu, ik pa laikam uzprasot, kur īsti sāp. Ļauties tādiem glāstiem ir bauda. Nevajag nemaz radikulītu, lai pēc šādas procedūras justos kā pēc fizkultūras stundas.
- Vai jūs erotisko masāžu arī praktizējat?
Anita piesarkst un tad domīgi nočukst:
- Kā sarunājam.
- Sarunāšana var būt tāda, ka vispirms jūs masējat mani, pēc tam-es jūs.
- Jūs taču neesat gājis attiecīgos kursos.
- Sievietes jūtīgās vietas es zinu bez kursiem.
- Jūs esat kārs uz jokiem.
- Visā nopietnībā. Šo metodi mēs varētu pamēģināt.
- Šoreiz vēl nē. Tur vajag īpašus apstākļus.
- Ja jums neērti salonā, varam to sarunāt dzīvoklī.
- Jūs esat pārgalvīgs. Mēs taču tikko esam iepazinušies.
- Jūs esat tik mīlīga, ka iepriekšēja pazīšanās nav nepieciešama.
- Jūs gan esat karstas putras strēbējs. Ar savu bijušo vīru pirms precēšanās bijām pazīstami divus gadus.
- Tagad ir citi laiki un citādi tempi.
Pēc masāžas Anita uzvāra kafiju un atver atnesto konfekšu kārbu.
- Nu, kā jums manā buduārā patīk? Jūs esat pirmais vīrietis, kas šeit iegriežas.
- Buduāram nav ne vainas. Jums ir laba gaume.
- Paldies par komplimentu. Vai patiesi esat nodomājis nākt pie manis ciemos?
- Tas divu gadu termiņš kaut kad ir jāsāk.
Anita iesmejas:
- Jūs esat vērīgs sarunu biedrs.
- Nu kā tad īsti? Pazīšanos turpināsim vai arī šī būs mana pēdējā vizīte pie jums buduārā?
- Ko es varu atļaut vai neatļaut. Tas vispirms atkarīgs no jums.
Šķiroties viņi viens otram saka: ’’Uz redzēšanos!’’ Elvijs noskaidro dzīvokļa adresi. Tagad viņam ir atkal jauns mērķis. Anita viņam šķiet gluži pieņemama sieviete, turklāt ar dzīvokli. Savukārt Anitai Elvijs ir liela jautājuma zīme. Vispirms nav taču zināms, vai viņš ir brīvs vīrietis. Tik izskatīgs un labi situēts vīrietis bez sievas? Neticami. Ja viņš meklē tikai kārtējo mīļāko, tad Anitai šāda pazīšanās tūdaļ jāpārtrauc. Bet, ja Elvijs ir brīvs vīrietis, tad viņa vēl padomās.
Tajā pašā nedēļā kādu vakaru Elvijs pošas ceļā. Rūpīgi noskujas, izgludina bikses, velk balto virskreklu, sien kaklasaiti, nopērk konfekšu kārbu un šampanieti. Sirdij straujāk pukstot, nospiež zvanu. Pie durvīm viņu sagaida daiļa jaunkundzīte, tādiem pašiem melniem matiem kā mātei, tumši zilām jautājošām, acu dobumos mazliet iegrimušām acīm.
- Vai Anita būtu mājās?
- Es tūdaļ paskatīšos.
Anita parādās durvīs, tērpusies rīta svārkos.
- Tātad jūs tomēr atnācāt. Domāju gan, ka nebūsiet, jo sieva nelaiž?
- Nav man sievas, nesen izšķīrāmies.
- Jūs bijāt neuzticīgs. Spērāt kreisos soļus?
- Nē, šoreiz viņai uzradās gruntīgs pielūdzējs. Negribēju turēt. Laidu, lai iet. Starp citu, vai tā pie durvīm bija jūsu meita?
- Mana gan. Pavasarī beigs vidusskolu. Nāciet uz manu istabu. Tas gan nav nekāds buduārs, bet parasts miteklis.
Par atnesto cienastu Anita ir pārsteigta: ‘’Nevajadzēja tērēties,’’ tas ir pats izplatītākais pieklājības žests, ko saka šādos gadījumos. Bet faktiski Anita ir iepriecināta. Viņa zina naudas vērtību un katru lieki izdotu latu uzskata par izšķērdību.
- Es neesmu tā vērta, lai manis dēļ tērētos,- viņa saka.
- Nevajag sevi novērtēt par zemu.
Anita uzvāra kafiju, un vakarēšana var sākties.
- Vai jums nekas nebūtu pretī, ja pie galda pieaicinātu arī manu meitu?
- Labprāt.
Trijatā sarunas veicas raitāk. Elvijs apjautājas par meitas sekmēm un nākotnes nodomiem. Uz vienu jautājumu viņai ir trīs vai četras atbildes.
- Kā jūs iedomājāties mūs apciemot? Taču ne jau manis dēļ?
- Es jūs redzu pirmo reizi, bet ar jūsu mammu iepazinos viņas darba vietā.
- Vai jums Anita iepatikās?
- Kā gan citādi.
- Viņa ir forša. Arī tēvs viņu ļoti mīlēja. Jūs taču pie mums atnāksiet vēl kādu reizi?
- Ja mani ņems pretī.
- Es jau noteikti. Par mammu nezinu. Mammu, tev taču arī ciemiņš patīk? Vai ne?
- Ja jau meitai patīk, tad man arī.
Ja ir tik nadzīga vidutāja, tad nav jāmeklē sarunu temati. Elvijs piepilda šampanieša glāzes. Dzer arī Antra.
- Nudien alkohols nav nemaz tik slikts, kā visapkārt bazūnē.
Viņa neatlaidīgi skatās ciemiņam acīs un liekas pat reizēm piemiedz ar aci. Atdzīvināt iepriekšējo sarunu par erotisko masāžu meitas klātbūtnē neizdodas. Elvijs pajautā par mirušo vīru, par kopdzīves tradīcijām, par to, cik ienesīgs ir buduārs, kā abas ar meitu savelk finansiālos galus. Izrādās, ka nekāda spožā dzīve viņām nav. Ir tikai milzīga griba grūtības pārvarēt. Elviju izbrīna Anitas dzīvotprieks par spīti vīra zaudējumam. Liekas, ka Elvijs šajā nepilnajā ģimenē akurāt iederētos.
- Antra, vai tev šodien nekas nav jāmācās?- jautā māte.
- Nekas nopietns. Pavadīt laiku divu pieaugušo kompānijā ir interesantāk nekā burties pa grāmatām.
Kad stunda pavadīta un šampanietis izdzerts, laiks posties mājup. Anita ciemiņu nāk pavadīt līdz ārdurvīm. Šķiroties Elvijs no viņas izspiež skūpstu. Viņa to uzņem kā pašsaprotamu piedevu.
- Es vēl atnākšu.
- Gaidīšu.
Otrajā ciemošanās reizē Anita ir mīlīgāka nekā iepriekš. Grib arī pakoķetēt.
- Vai tad nevienas citas tev nebija, ko apciemot.
- Nē, tu esi vienīgā.
- Uz cik ilgu laiku?
- Tas atkarīgs no tevis.
- Es jau vēlētos dibināt ilglaicīgas attiecības.
- Es arī.
Anita ir uzklājusi vakariņu galdu. Tātad gaidījusi. Dzeramā gan nav. Liekas, ka Anita kopš vīra nāves patiešām ir izjutusi vīrieša trūkumu. Viņai bailes vienīgi par to, ka pēc brītiņa Elvijs pazudīs. Pašlaik gan viņa nodomi ir nepārprotami: atrasta Sanijas aizstājēja kopā ar dzīvokli. Pēc vakariņām Elvijs ieminas:
- Es gribētu šeit palikt pa nakti.
- Vai tad pašam sava dzīvokļa vairs nav?
- To es atstāju savai bijušajai sievai. Viņai ar bērniem nav kur palikt.
- Tātad tevi interesē dzīvoklis, nevis es pati?
- Varu apzvērēt, ka esmu tevī iemīlējies līdz ausīm.
- Nevajag līdz ausīm. Pietiek ar drusciņu.
Par Elvija nodomu palikt pa nakti īpaši priecīga ir Antra. Viņa staro:
- Beidzot man būs patēvs. Tieši tāds, kādu es gribu.
- Tu ar savu vaļīgo pļāpāšanu neaizbaidi Elviju prom.
- Teikšu vēl atklātāk: ja viņam nepatiks pie tevis, es viņu pievākšu.
- Nu jau tu atļaujies par daudz.
- Elvij, es taču esmu skaistāka par mammu. Vai ne?
- Jums katrai savs skaistums.
Pirmā nakts kopā ar Anitu ir dievīga. Nocietusies gan. Traucē vienīgi dzīvokļa plānās sienas. Anita nojauš, ka meita klausās aiz durvīm un kāri tver katru troksnīti.
Kad ceriņi noziedējuši un jasmīni sāk smaržot, vidusskolās klāt izlaidumu laiks. Mācību iestādi beigs arī Antra. Māte viņai šuj izlaidumam piemērotu kleitu – baltu ar dziļu dekoltē, kas visapkārt izrotāts ar volāniem. Uz izlaidumu ielūgts arī Elvijs. Viņš pameitai nopērk pašu lielāko konfekšu kārbu ar sarkanām rozēm. To veikalā pārsien ar rozā lentu. Pirms iešanas uz skolu Antra uzvelk pašūto kleitu un ilgi grozās spoguļa priekšā. ‘’ Kāda es izskatos?’’ viņa sevi izrāda vispirms Elvijam. Pie frizieres viņa bijusi jau vakar. ‘’ Krāšņi, krāšņi,’’ apgalvo patēvs. „Jaunība ir skaista. Es atceros savu izlaiduma balli. Līksmojām līdz rīta gaismai. Tas bija tik sen.”
Antra aizsteidzas uz skolu. Anita un Elvijs ies vēlāk. Diena kā jau Jāņu priekšvakarā padevusies īsteni jauka. Zilajās debesīs peld balti gubu mākoņi. Zālīte vēl aizvien nav zaudējusi spilgto pavasara zaļumu. Ceriņu ziedu vālītes gan jau sačokurojušās. Gaiss ir spiedīgs kā pirms pērkona, bet smaržīgs un svaigs. Gribas elpot ar pilnu krūti. Ceļā dodas arī Anita un Elvijs.
- Cik, jauki, ka man nav jāiet vienai. Tu esi īsta debesu svētība. Kā gadi steidzas! Cik tad sen, ka es pati beidzu vidusskolu! Neticami, ka meita jau liela. Citām astoņpadsmit gados jau saradušies brūtgāni. Bet Antra dzīvo viena pati. Pat sirdsdraudzenes nav.
- Tas nemaz nav slikti. Ilgāk saglabāsies jaunības svaigums.
Kultūras centra zāle pārpildīta līdz pēdējai vietai. Anitai izdodas apsēsties, bet Elvijs stāv kājās, sienai piespiedies. Vidusskolā ir vairākas paralēlklases. Uz skatuvi saņemt diplomus sauc pa klasēm. Starp vienu un otru klasi skolēni rāda priekšnesumus, skaita dzejolīti vai nodzied dziesmiņu. Antras 12.e klasi uz skatuvi aicina pašu pēdējo. Starp piecpadsmit meitenēm ir tikai trīs zēni. Antra uz skatuves izturas kā pašapzinīga absolvente. Pēc svinīgiem pedagogu vārdiem un diplomu saņemšanas nāk publika ar ziediem un nelielām dāvanām. Antra zied kā balta roze. Apsveicēju viņai nav daudz. No vidusskolas zēniem pie viņas nepienāk neviens. Uz skatuvi dodas Anita un Elvijs. Māte sniedz piecas dzeltenas rozes, Elvijs konfekšu kārbu. Antra par to ir sevišķi iepriecināta. Viņa pateicībā apvij rokas ap apsveicēja kaklu.
Blakus telpā ir neliels cienastu galds, ko sarūpējuši gādīgie vecāki, bet zāli atbrīvo ballei. Uz skatuves kārtojas „Kantoris 04”. Antra pie mielastu galda ilgi neuzkavējas, bet iet uz zāli. Pāris dejas ansamblis nospēlē tukšai zālei, tikai tad sāk rasties pirmie drosmīgie dejotāji. Anita un Elvijs sēž zāles malā un dalās iespaidos. Parādās arī Antra. Puķes un konfekšu kārbu viņa nodod glabāšanā mātei. Elvijs grib uzlūgt Antru, bet viņa saka: „Labāk uzlūdz Anitu. Redzi, nav viņai neviena dancinātāja.” Pēc tam, kad Elvijs dejo ar Antru, muzikanti spēlē „Viņi dejoja vienu vasaru.”
- Vai nav zīmīga dziesma? - sarunu iesāk deju partnere. - „Tagad katrs savam liktenim prasa, kam bija jābūt pēc tam.” Ar mani droši vien būs tāpat. Pēc gadiem, atceroties šo izlaiduma balli, varēšu sacīt: „Koku galotnēs skatos vai debesīs, spuldzes skrien, zvaigznes skrien.... ” Kā vārdu autors Māris Čaklais varēja tik precīzi definēt dejotāju izjūtas. Cik labi, ka man esi tu. Tik izskatīgs vīrietis kā nevienai. Varēšu izlielīties.
- Es jau tev, meitiņ, deru par tēvu, nevis pielūdzēju – iebilst Elvijs.
- Tu zini, ar tiem jaunajiem nav nekādas jēgas. Nemāk ne skūpstīties, ne... Tagad moderni laiki. Daži apprec pat trīsdesmit gadus jaunākas sievas un dzīvo laimīgi.
- Tā tik tev liekas, ka dzīvo laimīgi.
- Jauna sieviete visās lietās ir spriganāka nekā četrdesmit gadus veca. - Antra čalo kā strautiņš palu ūdeņos.
- Tu zini, pēc dejas neej atpakaļ pie mammas, bet sēdi man blakus.
Dejā partnere spiežas klāt kā pasažiere pārpildītā tramvajā. Elvija plauksta uz kailā pleca jūt, ka viņas ķermenis ik pa brītiņam notrīc.
- Laikam būšu tevī iemīlējusies. Tev taču nevar būt iebildumu. Esmu taču smukāka par mammu.
- Antra, lūdzama, nespēlējies ar uguni.
- Ka es saku taisnību, tā nav nekāda spēlēšanās.
Deja beidzas. Nākamajā Antra apvij abas rokas ap Elvija kaklu, skatās acīs un gaida, lai partneris šo puspacelto dāmu vadītu cauri dejotāju pūlim.
- Nudien, aizvien vairāk jūtu, ka esmu tevī iemīlējusies. Ko tu ar mani darīsi?
Elvijs atskārst, ka dejošana un koķetēšana ar Antru kļūst riskanta. Protams, ir patīkami just rokās skaistu, jaunības spārnotu dāmiņu, bet kas notiks tālāk? Viņa visu vidusskolas laiku ir aizcietusies no mīlestības trūkuma un tagad tas laužas uz āru kā virpuļviesulis. Citām klasesbiedrenēm jau sen ir atrasti draugi. Jaunība ir kā ūdenskrituma straume. Pasprukusi vaļā, tā sev rauj līdzi visu, kas gadās ceļā.
- Nav pieklājīgi dejot ar tevi vien, - aizrāda Elvijs.- Jāuzlūdz arī mamma.
- Bet ne vairāk, kā uz vienu deju.
- Jums gan labi saskan.... – secina uzlūgtā Anita.
Kapela spēlē šlāgeru aptaujā Ingas un Normunda dziedāto „Vālodzīti”. Tā ir skaista dziesma, kas uzvarēja aptaujā. Elvijam palikuši atmiņā dziesmas vārdi, ”Aizgāja meitene, atgriezās sieviete, sirdi salauztu”. Ka tik tā nenotiek ar Antru?
Pēc dejas meitene mātei saka:
- Nu jau tu esi izdancināta. Vari iet mājās. Mēs ar Elviju paliksim līdz balles beigām.
- Brītiņu vēl paklausīšos un tad iešu, ja tu tā vēlies.
Balle turpinās.
- Tagad es varu tev pieglausties ciešāk, - saka Antra. – Māte par daudz uz mani lūrēja.
Kāds vēl saorganizējis klasesbiedru fotografēšanos un sauc viņus kopā. Elvijs pa to laiku var atpūsties.
- Daudzas man prasa, kur tādu čali esmu izrāvusi. Teicu, ka tas ir noslēpums. Viņām skauž, - pēc atgriešanās pavēsta Antra.
- Es tak tev patīku? Vai ne? Kur mēs varētu pabučoties? Kādā klusākā vietiņā?
Elvijs nojauš, ka labi tas nebeigsies. Sajūta nav peļama, ja vien neko nedomā. Viņš taču joprojām dzīvo ar Antras māti. Viņai šī ķiķināšanās ap meitu ir un būs kā vērmeles.
Kā visam, kas uz pasaules, arī ballei pienāk gals. Muzikanti pavēsta: „Pēdējais valsis jums šajā skolā.” Vai tiešām pēdējais? Vai tiešām absolventi nekad šeit vairs neatgriezīsies, kur viss skolas gados tik pierasts? Viņu vietā nāks citi, kuri tāpat mācīsies, vai, precīzāk, nemācīsies, špikos, neklausīs skolotājus, bet svētku reizēs nolīdzinās visus pārpratumus.
Kad abiturienti iznāk pagalmā, aiz parka kokiem sāk jau sārtoties jauna diena.
- Neiesim pa ielām, bet pāri gravai, - ierosina Antra.
Nakts ir klusa un silta, tieši kā priekš mīlētājiem. Gravas ievājā treļļus iesit šī pavasara pēdējā lakstīgala.
- Paklausīsimies, - saka Antra.
Gājēji apstājas, bet viss ir kluss. Neviena treļļa vairāk.
- Tu mani noskūpstīsi? Bet tā riktīgi.
Antras lūpas ir valgas un siltas. Skūpsts ir ilgs. Lūpas no pārdzīvojuma dreb.
- Beidzot arī man ir gadījies pielūdzējs, - čukst viņas mute. - Cik garlaicīgi ir dzīvot bez drauga. Meitenes mani saukāja par balto zvirbuli, jo vēl aizvien esmu nevainīga. Nezinu, kādas sajūtas ir seksā. Pa ceļam vajadzētu noskatīties kādu sausāku vietiņu. Vislabāk būtu viesnīcā, bet kur nakts laikā tādu var sameklēt. Būs labi arī brīvā dabā.
- Tu domā, ka es būtu tas, kas paņems tavu nevainību? - apjautājas Elvijs.
- Un kāpēc ne?
- Bet ko sacīs māte?
- Viņa to nemaz neuzzinās. Tas paliks mūsu noslēpums.
- Tu esi pārgalvīga.
- Šo brīdi esmu gaidījusi visus pēdējos gadus. Man bija jāpaliek klusai, kad citas meitenes lielījās ar piedzīvojumiem seksā. Ilgāk nevaru gaidīt. Sekss būs pati lielākā dāvana no tevis, vidusskolu beidzot.
- Es vēl padomāšu. Nu gan ir pigori! Elvijam jāapkalpo ne tikai māte, bet arī meita. Pirmajā jaunībā par šādu pavērsienu viņš būtu sajūsmā. Bet nu jau ir pienākusi otrā jaunība, kad saprāts ņem virsroku par mirkļa vājībām. Nenoliedzami Antra ir glītāka un spriganāka par māti. Ja neizpildīs meitas vēlēšanos, Anitas dzīvoklī dzīves vairs nebūs. Antra viņu izsmies un apcels. Vīrišķīgie hormoni ir atmodināti. Jāriskē, kas būs – būs.
- Lūdzu, lūdzu, ņem mani. Redzi, tur tās biezās papardes uz tā paugura.
Antra ņem Elviju pie rokas un ved uz izraudzīto vietu. Viņa saplūc papardes, sataisa guļvietu un novelk balto kleitu.
- Rīts ir vēss, bet, cerams, nenosalšu. Palīdzi man atāķēt krūšturi.
Antra paliek zeķēs un mazās rozā biksītēs. Izģērbjas arī Elvijs. Pirms seksa viņš brīdina:
- Tev sāpēs.
- Lai sāp. Pacietīšu.
Elviju krata sīki drebuļi. Tie nav no vēsā laika, bet pārdzīvojuma. Šis taču nav parasts akts, bet daudz atbildīgāks. Seksa laikā meitene uzvedas kā pieredzējusi sieviete. Pēdīgi nosaka:
- Nevarēju iedomāties, ka šī sajūta būs tik jauka. Labsajūtā drebēja visas cīpsliņas.
Mājupceļā Antrai uznāk skūpstīšanās kāre. Jāapstājas ik pēc desmit soļiem.
- Esmu tik laimīga. Paldies tev.
Dzīvoklī Elvijam jāpārslēdzas no meitas uz māti. Arī viņa gaida balles turpinājumu gultā, bet Elvijs tēlo nogurušu vīrieti, kāds viņš patiesībā arī ir. Būs elle – apkalpot divas sievietes. Nevar iedomāties, ko māte teiktu, ja uzzinātu, kas šonakt noticis ar meitu.
Antra noguļ līdz pusdienām. „Vai jau rīts?” viņa berzē acis. „Pusdiena,” atbild māte.
Šodien ir svētdiena. Nevienam uz darbu nav jāiet. Kad Antra pa istabu izgorījusies un pusdienas paēdusi, viņa saka:
- Mēs ar Elviju iesim pastaigāt pa pilsētu.
Ar audžutēvu nekas iepriekš nav norunāts, bet viņa ir pārliecināta, ka iebildumu nebūs.
- Gribu aizstaigāt līdz vecajai skolai. Varbūt tur vēl kāds nav mājās aizgājis, – meita paskaidro.
- Ej vien. Elvijam nemaz nav jāiet līdzi, - atbild māte.
- Vienai iet pa ielām nudien nepiestāv, ja man tagad ir pavadonis. Vai ne, Elvij?
- Jā, jā. Es arī iešu.
Abi uzvelk mēteļus un ir prom. Anita bažīgi noskatās. Pa logu viņa redz, ka meita audžutēvu ņem pie rokas. Nu īsts mīlas pārītis. Viņi iet taisnā ceļā uz viesnīcu. Pa ceļam Antra vidžina kā bezdelīga:
- Sekss ir pats brīnišķīgākais dabas izgudrojums. Rožainas sajūtas. Vienīgā ķēpa ir tā, ka vīrietis nevar brīvi justies. Vienmēr jāuzmanās, lai sieviete nepaliek stāvoklī. Dabai vajadzēja šo lietu atrisināt vienkāršāk. Teiksim, ar domu palīdzību ieslēdz klikšķi, un jūties drošs.
Sekss kopš vakardienas ir pats saistošākais Antras sarunu temats. Par to viņa var jūsmot kā bērns par Ziemassvētku eglīti. Tas nu ir skaidrs, ka Elvijs no viņas tik viegli vaļā vis netiks. Vai tas būtu savdabīgs kreisais solis? Patiesībā nav nemaz tik slikti mātes vietā salaist ar meitu. Bet cik ilgi?
Klāt viesnīca. Pie dežurantes lodziņa neviena nav. Abi gaida labu brīdi, tad sāk grabināties. Parādās izspūrusi galva.
- Ko jūs tik nepacietīgi? Ko gribat?
- Vienu vienvietīgu numuriņu.
- Vienvietīga nav. Ir tikai divvietīgie. Luksus numuru vai parasto?
- Parasto.
- Uz cik ilgu laiku?
- Uz pāris stundām.
- Pats īsākais termiņš ir uz diennakti. Ņemsiet?
- Jāņem vien ir.
Elvijs samaksā desmitnieku. Dežurante izsniedz atslēgu un pasaka istabas numuru 33., otrā stāvā pa kreisi, piebilstot, ka restorāns ir pagrabstāvā. Elvijs savai dāmai pastāsta, ka krievu laikos vīrieti un sievieti vienā istabā bez attiecīgu dokumentu uzrādīšanas nemaz neielaida, tagad, ka tik maksā.
Tikusi viesnīcas numurā, Antra jūsmo par mīksto gultu un, mēteli novilkusi, tūdaļ tajā iekrīt, saslienot kājas gaisā. - Forši, vai ne? Zem segas līst nevajadzēs, jo istaba ir silta. Negaidot ne mirkli, Antra izģērbjas.
- Taisies tu arī.
Elvijs pašķielē uz guļošās pusi un ierauga ar melnām īsām sprodziņām apaugušu iedobīti. Uh, prātu var zaudēt! Dienā kairinājumu ir vairāk nekā naktī. Katra kustība liecina, ka viņa pēc vīrieša ir vairāk izslāpusi nekā mute pēc ūdens malka tuksnesī. No nevainības atbrīvotā kaisle cenšas atgūt nokavēto.
Pēc seksa Antra necenšas apģērbties, bet staipās pa mīksto gultu.
- Tik vien bija. Tu atpūties un saštukosim vēl otru reizi.
Negals ar tik kaislīgu skuķi! Tas nu ir skaidrs, ka Elvijam jāpakļaujas viņas iegribām. Vakarā Anitai nekas nebūs palicis pāri.
Kad viesnīcas epopeja beigusies un Antra uz gultas malas sēž Elvijam blakus, viņai uznāk lielā skūpstīšanās kāre.
- Tu taču mani mīli? Vai ne?
- Jā, jā, - ko gan citu Elvijs lai atbild.
- Zini ko? Man tikko ienāca prātā, ka mums vajadzētu apprecēties pirms es aizbraucu uz Rīgu studēt.
- Un kāds tev no tā būs labums?
- Es jutīšos drošāk.
- Ai, meitiņ! Tiksi Rīgā, iesi pa kafejnīcām un diskotēkām, iepazīsies ar jauniem draugiem. Un tāds vecis provinces pilsētā tev vairs nebūs prātā.
- Nerunā muļķības! Tevi es mīlēšu visu mūžu. Un neviens cits man nav vajadzīgs.
- Tā tu tikai tagad domā. Es dzīvi pazīstu labāk par tevi.
- Tik un tā tu nezini, ko jūtu es. Es katru sestdienu no Rīgas braukšu pie tevis.
- Un ko tad sacīsi mammai?
- Lai viņa meklē sev citu brūtgānu.
- Vai arī lai padzen mūs abus.
- Tad mēs sameklēsim sev citu dzīvokli.
- Nefilozofē, bet velc mēteli un iesim uz mājām.
Ir jau pēcpusdiena, kad mīlas pārītis atgriežas. No meitas acīm māte nojauš, ka ar viņu notikušas krasas pārmaiņas.
- Nu jau pa šo laiku līdz skolai varēja aiziet trīs reizes.
- Mēs apciemojām arī draudzenes.
- Lai nu tā būtu. Bet es tam diez ko neticu.
- Zini ko jaunu? Mēs pa ceļam ar Elviju norunājām, ka precēsimies. Mēs mīlam viens otru.
- Tu esi dulla. Man cita nav ko teikt. Tev jādodas studēt, nevis jāpunktierē par kāzām.
- To es arī darīšu.
Vakarā, kad Anita ar Elviju aiziet gulēt, civilsieva bailīgi ieminas:
- Vai tu esi tikpat dulls kā mana meita? Vai arī tu piekriti precēties?
- Nē, es tik dulls vēl neesmu. Bet ar Antru man grūti saprasties. Viņa ir kategoriska un neatlaidīga. Ko viņa ieņem galvā, tam obligāti jānotiek. Cerams, ka Rīgas dzīve viņu atvēsinās.
- Saki atklāti, cik tālu jūs jau šajās dienās ar mīlestības būšanām esat tikuši.
- Viņa uzstāja uz seksu, un man kā vīrietim bija grūti turēties pretī. Ceru, ka tu man kreiso soli piedosi.
- Cits nekas man neatliek. Bet turpmāk gan izšķiries: vai nu mani, vai meitu.
Elvijs mazliet pabrīnās, cik mierīgi Anita uzņem šo atzīšanos. Mīlestība uz meitu acīmredzot līdzsvarojas ar mīlestību uz patēvu. Elvijs Anitu samīļo ar pāri palikušajiem spēkiem. Nav jau mātei tā asuma, kas meitai. Elvijs cieši nolemj turēties pie Anitas.
Paiet mēnesis. Antra sekmīgi kārto iestājpārbaudījumus Banku augstskolā. Pa brīvdienām viņa brauc pie mātes, pareizāk sakot, pie Elvija. Tiklīdz mātes nav mājās, Antra krīt Elvijam ap kaklu un sāk skūpstīties.
- Mīļais, aiziesim vēl kādreiz uz viesnīcu.
Elvijs atrunājas:
- Nē, šodien man nav laika. Sarunāta viena svarīga intervija.
- Tad rīt.
- Nemāku sacīt. Redzēs, kā sanāks ar darbiem.
- Tu laikam mani vairs nemīli?
- Mīlestībai nav nozīmes. Vispirms darba lietas.
Ir sestdiena. No Rīgas atkal atbraukusi Antra. Visi trīs dzīvojas pa māju, gatavo pusdienas, skatās televizoru, un nekas neliecina pa šodienas pagriezieniem. Pēcpusdienā Anita saka, ka jāaiziet uz buduāru, kur viņu gaidot kliente. Noskrapst atslēga, un viņa ir prom.
Mātes aiziešana uzjundī meitas slēptākās domas.
- Elvij! Nu ir mūsu laiks likties gultā. Taisies!
Antra veikli nomet virsdrēbes, palikdama zeķēs un veļā, un palien zem segas. Negribīgi virsdrēbes met nost arī Elvijs.
- Vēl šoreiz, un tad gan punkts.
- Kāpēc? Slepeni jau var. Nāc žigli man blakus!
Sekss ir tikko sācies, kad atkal noskrapst atslēga. Izrādās, Anita mājās aizmirsusi buduāra atslēgas, bet, ticamāk, viņa grib pārliecināties, kas pa šo laiku notiek mājās.
Abus mīlniekus viņa ierauga puskailus, palīdušus zem segas.
- Tā jau es domāju, - viņa dusmīgi saka. – Elvij, tu savu solījumu neesi turējis. Un tāpēc meklē citu dzīvokli, kur piemesties. Vienlaikus ar divām ir morāli nepiedodami. „Šāds iznākums bija sagaidāms,” domā Elvijs. „Necerēju, ka beigas pienāks tik drīz. Mātes vietā aprecēt meitu nebūtu prātīgi. Pārāk liela gadu starpība. Un gan jau vēlāk Antra attapsies, ka izdarījusi kļūdu. Jāatzīst, ka šī epopeja žurnālista gaitās bija vienīgi pikants piedzīvojums.” Neatvadoties Elvijs iziet pa durvīm.
Tā beidzas Elvija Lubūža kārtējais dzīves posms.
Reklāma