Latvijas politiķi līdz šim, cepuri kuldami, dzīvoja pēc tik labi zināmā principa, ka solīts taču makā nekrīt. Un cerēja, ka tā izdosies tikt galā arī ar starptautiskajiem aizdevējiem. Bet šoreiz shēma, ka sasolīsim, parakstīsim un tad gan jau aizmirsīs, gan ko koriģēsim, pieslīpēsim, kā pašiem tīk, nesagāja. Redz, šie negrib par to dzirdēt un prasa īstenot visu, kas solīts. Te jāteic zināmā frāze, ka pirms kāda dokumenta parakstīšanas vajag rūpīgi izlasīt, kas tur rakstīts (visrūpīgāk to, kas sīkiem burtiem), un izdomāt, vai to iespējams īstenot.
Politiķi gan tagad mēģina savai rīcībai rast kādus attaisnojumus, solot vēl pierādīt savu taisnību. Tas gan, visticamāk, tiek teikts, lai galīgi nesapurgātu publisko tēlu, kas visām partijām jau tā galīgi greizs. Varbūt būtu laiks saprast, kādā situācijā atrodas valsts, ne spēlēt politiskās spēlītes savā mazajā smilšu kastē. Un apzināties, ka reiz tomēr kādam būs jāuzņemas atbildība gan par šo situāciju, gan par parakstītajiem dokumentiem un naktīs pieņemtajiem lēmumiem. Ja palasa politiķu kādreiz apgalvoto un tagad teikto, tā ir kā diena pret nakti. Saprotu, ka katrs var mainīt viedokli, bet tad nevajadzētu pilnībā norobežoties no saviem agrākajiem uzskatiem. Atzīt, ka kļūdījos, piedodiet. Bet mūsējie nekļūdās, viņi vienmēr rīkojas pareizi, lai arī diametrāli pretēji.
Ir smieklīgi skatīties, kā politiķi televīzijā meklē attaisnojumu savai rīcībai, ka, lūk, mēs jau tā negribējām, bet citi politiskie spēki mūs piespieda. Bet, jautāti pēc konkrēta redzējuma, kā tikt galā ar krīzi, neko sakarīgu tā arī nespēj piedāvāt. Tā vietā, lai domātu, kā stimulēt attīstību, ražošanu, tiek domāts, kam vēl nogriezt, samazināt, bet tas ved tikai dziļāk bedrē.
Patika pagājušās nedēļas raidījumā "Kas notiek Latvijā" Jāņa Dombura teiktais, ka politiķi ir tie, kuri domā par nākamajām vēlēšanām, bet valstsvīri tie, kuri domā par nākamajām paaudzēm.
Nu ko, gaidīsim, kad Latvijā beidzot parādīsies kāds valstsvīrs.
Reklāma